Tā ir padomju varas izveidotā un pamestā armijas daļa Carnikavas novada Mežgarciemā. Šī vieta liekas noslēpumaina un baisa. To apjož betona sēta ar padomju laiku simboliku – karavīriem ķiverēs, zvaigznēm, attiecīgiem saukļiem krievu valodā un, protams, neiztrūkstošo uzrakstu "CCCP", bet teritorijas iekšpusē – pussagruvušas ēkas bez logiem un durvīm, kā arī milzīgi angāri, kas iebūvēti piejūras novada pakalnos.
Taču baisais priekšstats par šo vietu var rasties tikai nezinātājam. Ik viens carnikavietis zina, ka Mežgarciemā aiz betona sētas starp sagruvušajām būvēm pat ir viena vienīga ieliņa, kur nelielās, sakoptās mājās savu dzīvi vada mežgarciemieši.
Sastaptie iedzīvotāji ar dzīvi Mežgarciemā ir visai apmierināti. Neskatoties uz nošķirtību no civilizācijas, viņi nejūtas atstumti vai teritoriāli atdalīti. Tieši otrādi – starp padomju varas atliekām bauda mieru un klusumu.
Tuvākais sabiedriskais transports mežgarciemiešiem ir vilciens, līdz kuram kājām jāsoļo 20 minūtes, tikpat ilgs ceļš mērojams arī līdz tuvākam veikalam.
Kā stāsta iedzīvotāji, ziemā ceļi tiekot regulāri tīrīti, atkritumi laicīgi izvesti, vienīgi pasta sūtījumi aizkavējoties, bet to mežgarciemieši skaidro ar problēmām pastā, nevis ciemata atrašanās vietas dēļ.
"Bērni braukā uz skolu – kas uz Rīgu, kas uz Carnikavu. Uz jūru brauc ar velosipēdiem. Mums visiem ir mašīnas. Nē, mēs galīgi nejūtamies nošķirti no apkārtējās pasaules," atzīst satiktie iedzīvotāji. Tik mazā ciematā dzīvojot, attiecības starp kaimiņiem esot ļoti draudzīgas.
Tomēr neatbildēts paliek kāds jautājums – kas pamestajās armijas būvēs regulāri izgāž savus sadzīves un arī lielgabarīta atkritumus?
