Bija kiosks, bija avīzes
Pensionārs Aleksandrs no Olaines ir viens no tiem, kuri vēl arvien mēdz lasīt avīzes. Viņš ir abonējis "Rīgas un Apriņķa Avīzi", pa reizei nopērkot arī kādu no tā sauktajām lielajām avīzēm. Taču viņš ir uztraucies par ko citu, proti, ko tad īsti var atrast lielveikalu preses stendos, jo tradicionālo preses kiosku Olainē nav.
Turklāt veikalu preses izdevumu stendos, vismaz Olainē, esot daudz žurnālu krievu valodā, mazāk – latviešu valodā, un pavisam maz esot tieši laikrakstu latviešu valodā. Vietējos veikalos krievu "MK Latvija" vai "Vesti Segodņa" atrast vieglāk, šur un tur kādreiz varot uziet arī "Dienu" vai "Neatkarīgo Rīta Avīzi", retāk "Latvijas Avīzi", bet par "Rīgas un Apriņķa Avīzi", ja tā nav pasūtīta, var aizmirst, jo nopirkt to tikpat kā nevar. Arī pastā, ja kaut ko prasot par dienas avīzēm un žurnāliem latviešu valodā, no pasta darbiniecēm dzirdot tikai atrunas, sak, ja kaut ko no preses izdevumiem slikti pērk, tad mēs pārstājam to tirgot.
Kā stāsta Aleksandrs, labs izņēmums esot bijis kiosks uz pilsētas galvenās ielas veikala "Maxima" tuvumā, kas tur darbojies izputējušā "Plus punkta" vietā. "Tur varēja dabūt visu, kas nepieciešams: no rīta, ja vien laikus atnāca, bija visvisādas jaunākās avīzes, pastkartes, "Latloto" biļetes, kuras turpat bija iespējams pārbaudīt, visbeidzot tur parādījās arī kafijas automāts. Viss bija ļoti līdzīgi tam darba stilam, kāds vērojams "Narvesen" kioskos citās pilsētās, un cilvēkiem tas patika. Tikai nu – šķiet, jau kopš gada sākuma – kiosks ir ciet," stāsta Aleksandrs.
Par jau pieminēto pasta nodaļu Aleksandrs labās domās nav, sestdienās un svētdienās tā nestrādājot un arī "Latloto" biļetes labprāt netirgojot.
Pasts un prese nav gluži kā roka ar cimdu
Saruna ar olainieti Aleksandru pamudināja paskatīties, kas tad notiek citās Pierīgas pasta nodaļās. Piemēram, Ulbrokas centrā ir vairākas spilgtas norādes uz alkoholisko dzērienu lielpārdošanas vietu, bet pasta nodaļu atrast var tikai zinātājs. Tā izvietota stipri necilās telpās. Cilvēki, kas atnākuši uz šejieni, stāv divās ciešās rindās stipri pieelpotā gaisā. Telpas dziļumā aiz letes, kas atdala pasta darbiniekus no apmeklētājiem, ir preses stends.
Uz jautājumu, vai iespējams ar kādu pasta darbinieku aprunāties par to, kādus laikrakstus un žurnālus pērk vietējie iedzīvotāji, kundzes, kas apkalpo rindu, teic, ka to varēšot viņu priekšniece Ļuda.
No dienesta telpas puses, kā nelaikā iztraucēta, tiešām parādās kāda kundze, kura, sveicienu neatņēmusi, dusmīgi prasa: "Vai jums ir "Latvijas pasta" atļauja ar mani runāt?" Saņēmusi atbildi, ka nav gan, jo neinteresējamies taču par stratēģiskiem vai finanšu jautājumiem, tikai garāmbraucot gribējām painteresēties par to, kādas avīzes pērk Stopiņu novada iedzīvotāji, Ļuda atcērt, ka viņai ar tādiem kā mēs nav jārunā, un dodas atpakaļ pasta dienesta telpās.
Tās pašas dienas agrā pēcpusdienā sanāk būt arī Ropažos. Pastā apmeklētāju nav, tāpēc darbiniecēm, kamēr pērku pastmarkas, ir laiks pārmīt kādu vārdu. No viņu teiktā kļūst skaidrs, ka preses izdevumu tirgošana ir pavisam nenozīmīga pasta darbības daļa.
"Ja jau tās avīzes pirktu, mēs labprāt pārdotu, bet tā nav. Ja vairākus mēnešus kāds žurnāls vai laikraksts paliek neizpirkts, tad pastā to turpmāk nopirkt vairs nevar." Ropažos vēl puslīdz turoties "MK Latvija", bet, piemēram, kādreiz populāro "Latvijas Avīzi" tās ilggadējie lasītāji abonējot, bet tie, kuri šo laikrakstu nelasa, arī pastā, protams, nepērk. "Rīgas un Apriņķa Avīze" interesantāka šķietot reizēs, kad tur rakstīts par Ropažiem, bet, tā kā cilvēki lūko ietaupīt, tad iet pēc laikraksta uz domi. Ja pērk pastā, tad ne jau visas avīzes pēc kārtas.
Protams, pirktākie preses izdevumi Ropažos ir tā sauktie dzeltenie žurnāli. "Tur var paskatīties, kurš ar kuru apprecējies, kurš slavenāks cilvēks kārtējo reizi izšķīries, un nekas daudz nav jālasa. Tad nu mēs arī pāršķirstām "Kas Jauns" vai "Privāto Dzīvi" un tamlīdzīgus izdevumus un redzam, kurš kungs atkal ir brīvs, un domājam, vai mums ar viņu neiznāktu laba partija," jau atvadoties smejas pasta kundzes.
Pasta ikdienu aizpilda sūtījumu no Ķīnas izdalīšana
Inčukalnā pasta nodaļa izvietojusies skaistas savrupmājas pirmajā stāvā. Formāli pasts strādā līdz trijiem dienā, bet durvis ir vaļā arī pēc oficiālā darbalaika.
Pašlaik Inčukalna pasta nodaļa ir viena no Mālpils pasta struktūrvienībām. Uz šejieni un no šejienes caur Mālpili ceļo vēstules, sūtījumi, avīzes, žurnāli. Tie, kuri atnākuši uz pastu, rindā sēžot, var palasīt kādu žurnālu un, ja iepatīkas, arī nopirkt. Šeit var nopirkt arī ziepes, zobu pastu, atstarotājus, pildspalvas un vēl visādus sīkumus. Preses stends, protams, visai pieticīgs. Daži vairāk izklaidējoša rakstura žurnāli, bet dienas laikrakstu neredz.
Varētu domāt, ka, ja ziņu lasīšanas kultūru ir ietekmējis internets, ar kuru drukātajai presei konkurēt nav viegli, tad laukos īsti vietā būtu, piemēram, žurnāli par dārzkopību, lopkopību vai mežu apsaimniekošanu. Taču nē. Pasta darbiniece skaidro, ka par dārzkopību, piemēram, kundzēm gados tāpat viss esot skaidrs, bet jaunus cilvēkus tādas lietas neinteresējot, tādēļ neesot arī šādu izdevumu.
Protams, situācija gan ar presi, gan pasta darba ikdienu laika gaitā ir mainījusies. "Ja agrāk Inčukalnā bija trīs pastnieces, kuras ik dienu iznēsāja trīs pilnas pasta somas, tad tagad ir viena pastniece, kura iznēsā nepilnu somu dienā. Savukārt man lauvas tiesa darba dienas ik dienu paiet, izsniedzot lielākus un mazākus pasta sūtījumus. Tās pārsvarā ir interneta veikalos pasūtītas mantas, kas nāk no Ķīnas. Pārējais jau vairs nav tik svarīgi," atzīst Inčukalna pasta darbiniece, piebilstot, ka pasts jau labprāt pārdotu avīzes, tikai jāskatās, vai tās kāds pirks.
Tikai bizness
Uzņēmuma "Preses serviss" mārketinga direktore Inga Samoviča, stāstot par to, kā šobrīd klājas drukātajiem preses izdevumiem Latvijā, nenoliedz, ka puslīdz labi mazumtirdzniecībā iet tikai tiem, kuri saistīti ar izklaides industriju, bet dienas avīzes šajā jomā, protams, neietilpst. Katrā ziņā tāda situācija, kāda tā bija pat vēl pirms gadiem pieciem, viņasprāt, vairs neatgriezīsies.
Protams, laikraksta pastāvēšanu arvien nosaka tā abonētāju skaits, spēja piesaistīt reklāmu, kā arī tas, cik eksemplāru izdodas pārdot mazumtirdzniecībā un vai izdevumam ir iespēja saņemt kādu finansiālu atbalstu.
Skaidrojot "Preses servisa" lomu preses tirgū, I. Samoviča stāsta, ka uzņēmums nodarbojas ar preses izdevumu sadali pa tirdzniecības vietām, par to saņemot zināmu peļņas daļu no pārdotajiem izdevumiem. Ja avīzi vai žurnālu kādā vietā ilgāku laiku nepērk, tad, no loģistikas viedokļa, vadāt avīzi uz priekšu un atpakaļ neesot nekādas jēgas. Nepirkto laikrakstu un žurnālu nogādāšana uz tādām pārdošanas vietām parasti tiek pārtraukta tieši biznesa nosacījumu dēļ.
Savukārt reģionālās preses ikdienu apgrūtina konkurēšana ar pašvaldību izdevumiem, kuri bez maksas tiek piegādāti novadu iedzīvotājiem. Bet tiem, kuri vēl arvien grib lasīt avīzes, Samoviča iesaka tās abonēt.
