06.06.2012 10:30

Bīstamo egļu mūķeni Pierīgas mežos pagaidām nemana

Autors  Līga Greiškane
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Egļu mūķenes kāpurs. Egļu mūķenes kāpurs. publicitātes foto

Pēc pērnās vasaras piedzīvotā egļu mūķeņu masveida savairošanās Pierīgas mežos, šogad situācija izskatās cerīgāka. Pagaidām bīstamo kaitēkļu kāpurus nemana un uzraugi cer, ka situācija nebūs tik dramatiska kā pagājušajā gadā.

 

"Tieši vakar apsekoju mežus. Vismaz pagaidām izskatās, ka egļu mūķeņu kāpurus vēl nemana. Bet to, cik situācija būs nopietna, redzēsi tikai pēc pāris mēnešiem," atklāj SIA "Rīgas meži" valdes loceklis Jānis Vazdiķis. Viņš uzsver - bīstamais kaitēklis lielāko ļaunumu var nodarīt tieši Pierīgas mežos esošajām eglēm, jo priedes šādu kaitnieku uzbrukumu panesot labāk.

"Pagaidām mēs neko nevaram darīt, lai kaut kā samazinātu iespējamo kukaiņu savairošanos. Atliek vien cerēt, ka daba visu noregulēs un savairosies ne tikai egļu mūķene, bet arī tās dabiskie ienaidnieki," teic J. Vazdiķis.

No profilaktiskajiem pasākumiem ieteicama kukaiņēdāju putnu piesaistīšana apdraudētajām platībām, izvietojot putnu būrus, piemēram, SIA "Rīgas meži" Garkalnes mežniecības teritorijā tika izvietoti 200 jauni putnu būri, kā arī tika uzturēti 392 iepriekšējos gados izvietotie būri.

Egļu mūķene sastopama uz egles un priedes un pieskaitāma pie visbīstamākajiem skuju grauzējiem kaitēkļiem. To kāpuri ir tumši pelēki, matoti, tie šķiļas aprīļa beigās vai maija sākumā. Barojas ar skujām, grauž ne visu skuju, bet tikai tās pamatu, tādēļ zem kokiem sakrājas nobirušās skuju galotnītes. Jūnija beigās un jūlijā kāpuri sāk iekūņoties, parasti stumbra mizas spraugās. Tauriņi izlido jūlijā, augustā.

Latvijā pārsvarā sastopama sugas pamatforma – tauriņu priekšspārni balti, ar daudzām zigzagveida melnām līnijām. Savairošanās sākumā sastopama arī tumšā forma – tauriņu priekšspārni tumši.

Latvijā bijušas vairākas lielas egļu mūķenes savairošanās. No vēsturē zināmajām epidēmijām vislielākā bijusi no 1845. līdz 1867.gadam, kad tā skāra Poliju, Ziemeļrietumu Ukrainu, Baltkrieviju, Lietuvu un Latviju. Nākamās egļu mūķenes masveida savairošanās Latvijā novērotas ik pēc 20-30 gadiem – no 1882. līdz 1898.gadam, no 1910. līdz 1914.gadam, no 1934. līdz 1937.gadam, no 1949. līdz 1953.gadam, 1979.gadā. Pēdējā egļu mūķenes savairošanās novērota 1995.gadā, kad tā kopā ar priežu iedzelteno zāģlapseni atskujoja 8000 ha priežu audzes toreizējās Lilastes, Kalngales, Juglas un Baltezera mežniecībās.