Jau 2014. gada janvārī viņš tika aizstāts ar Normundu Zviedri no "Vienotības" saraksta, taču tā paša gada vasarā M. Sprindžukam tika dota iespēja atgriezties Ādažu novada domes priekšsēdētāja amatā.
– Kopš jūs atkal esat Ādažu novada domes priekšsēdētājs, vietējā politiskā dzīve, no malas raugoties, ir kļuvusi tāda garlaicīga. Vai beidzot piepildījies jūsu priekšgājēja Normunda Zviedra sacītais, ka "Ādaži nav politisko spēļu skatuve"?
– Ādažu novada domē pēc vēlēšanām izveidojās visai raibs politiskais spektrs. Tīri aritmētiski varēja izveidot vairākumu, bet patiesībā tas bija stāsts par vēzi, gulbi un līdaku. Visi kopā apņēmās vilkt vezumu, taču raustīja ratus katrs uz savu pusi. Tas beidzās ar to, ka vezums nekustējās ne no vietas. Tā vietā, lai atrastu kopīgu valodu un risinātu vietējos saimnieciskos jautājumus, tika izcīnītas politiskas kaujas un beidzot nomainīts domes priekšsēdētājs.
Taču arī Normunds Zviedris šos ratus nevarēja izkustināt, jo katram vezuma vilcējam bija savs darbības vektors. Vēlāk gan izrādījās, ka vaina nav priekšsēdētājos, bet gan kopīga darbības virziena trūkumā. Tagad situācija ir mainījusies.
– Ko esat mācījies no to dienu kaislībām?
– Esam 15 deputāti, un teikšu tā: kādi māli ir, tādi jāmīca jeb jāstrādā ar tādu domes sastāvu, kāds tas ir. Domes priekšsēdētāja uzdevums ir saliedēt šos cilvēkus ne tikai ar darījuma rakstura piedāvājumiem, bet arī veidot novada nākotnes vīziju. Protams, tam ir vajadzīgs laiks, cilvēki jāiepazīst.
Vēl esmu sapratis, ka nevar vēlētājiem solīt nereālas lietas, piemēram, gājēju ceļus pāri Tallinas šosejai vai tuneļus zem tās, ja otrā pusē ir tikai pārdesmit māju. Tāda pāreja maksā vismaz pusmiljonu, bet mums ir jāuztur skolas un bērnudārzi, kuros ir vairāk nekā 1000 bērnu. Ir lietas, ko var paveikt jau par pašreizējā budžeta naudu. Ir tādi darbi, kurus varēsim atļauties tikai pēc desmit, pat divdesmit gadiem.
Tomēr pats galvenais ir nepolitizēt lietas tur, kur tas nav jādara. Labākām idejām durvīm vienmēr jābūt vaļā, nedalot, vai tās nāk no pozīcijas vai opozīcijas.
– Kāda pašlaik ir jūsu dienaskārtība?
– Iedzīvotāju skaits Ādažos pēdējo 11 gadu laikā ir pieaudzis vairāk nekā par 32 procentiem, kamēr pārējie valsts reģioni, ieskaitot Rīgu, ir zaudējuši vidēji no 24 līdz pat 32 procentiem iedzīvotāju. Tāpat kā citos novados, kas veido buferjoslu ap Rīgu, mums jādomā par atbilstošas sociālās un ražošanas infrastruktūras radīšanu.
Skaidrs, ka jābūvē jauna skola, veidojot bāzi gan pamatskolai, gan vidusskolai, jo Ādažu vidusskolā pašlaik mācās 1132 bērni un jau kuro gadu ir septiņas pirmās klases. Mēs vienkārši savus bērnus vairs nespējam iespiest esošās skolas sienās.
– Kas izvēlas Ādažus par savu dzīvesvietu?
– Tie ir gan cilvēki no citiem reģioniem, gan tie, kuriem Rīga vairs nešķiet pateicīga dzīvesvieta, piemēram, ģimenes ar bērniem. Ja viņi var atļauties līdzīgu mēneša maksājumu, cik dzīvojot namīpašnieka namā Rīgā, tad drīzāk pārcelsies uz Pierīgu, nekā vēl desmit gadus cīnīsies ar namīpašnieku un kaimiņiem. Piemēram, Podnieku mikrorajons piecos gados ir izaudzis līdz 1,5 tūkstošiem iedzīvotāju.
Mājokļu cenas Ādažos objektīvi ir noteikušas celtniecības izmaksas. Tagad tās ir pat kritušās. Liels pieprasījums ir pēc dzīvokļiem – gan pirkšanai, gan īrēšanai. Piemēram, Kadagā remontējams divistabu dzīvoklis maksā no septiņiem līdz 10 tūkstošiem eiro. Podnieku ciemata mājās vai "Ādažu terasēs" cenas par divu vai trīs istabu dzīvokli svārstās no 70 līdz 90 tūkstošiem eiro. Baltezera savrupmājas ir segments cilvēkiem, kuri var atļauties maksāt vairāk.
– Tā kā daudzi novada iedzīvotāji strādā Rīgā, Ādažus var uzskatīt par tādu kā Pierīgas "guļamrajonu".
– Vēsturiski cilvēki nāca uz Ādažiem tieši darbavietu dēļ, jo šeit bez klasiskās lauksaimniecības attīstīta bija arī pārtikas pārstrādes rūpniecība – čipsu, pat aroniju vīna ražošana. Tagad vecās ražotnes ir bankrotējušas un vietā nāk jaunas – "Latfood", zīdaiņu pārtikas ražotāji "Lateco Food", dāņu investors, kas nodarbojas ar lašu pārstrādi un produkciju eksportē uz Eiropu. Ir uzņēmumi, kas ražo kanalizācijas sūkņu stacijas, keramiskos krāšņu materiālus un daudz ko citu.
Ādažos no agrākajiem laikiem ir saglabājusies laba inženiertehniskā infrastruktūra – ūdens, kanalizācija, pievedceļi, gāze, ir elektrojaudu rezerve, kā arī darbaspēka pieejamība un neliels attālums no Rīgas. Tas ir spēcīgs magnēts ražotājiem, kas tradicionāli darbojušies Rīgā.
Attīstīt tādu lielražošanu kā Olainē mēs neplānojam, bet rīkosimies tā kā Eiropā, piesaistot uzņēmējus, kam nepieciešami savi 1000–2000 kvadrātmetri zem jumta, kur notiek ražošana, ir noliktavas vai distribūcijas centri. Esam uzsākuši novada teritorijas plānojuma izstrādi, lai veidotos kompakta ražošanas zona, bet ne šahveida kompozīcija, jaucoties dzīvojamajām mājām ar ražotnēm. Tādas kļūdas, ka starp dzīvojamajām mājām ikdienā braukā kravas mašīnas, pieļaut nedrīkst.
Šobrīd redzam vairākas perspektīvas industriālās zonas, piemēram, Ādažu muižas un Eimuru polderu teritorijas, kur nav attīstījies dzīvojamais sektors.
Ja runa ir par Eimuru polderu teritorijām, gribētos, lai novadā saglabātos līdzsvars un viss nepārvērstos vienlaidu apbūvē. Manuprāt, polderu teritorijas – aptuveni 1000 hektāru zemes – būtu laba vieta lopkopībai, jo tad platības tiktu ne tikai appļautas, bet arī noganītas. Taču pastāv vēsturiski izveidojusies īpašumu struktūra ar desmit, divdesmit, trīsdesmit hektāru lieliem zemesgabaliem katram īpašniekam. Uz tādiem zemes ielāpiņiem lielu saimniecību izveidot ir grūti. Tikmēr zemes cena novadā svārstās starp lauksaimniecības zemes hektāru un apbūves kvadrātmetru. Tad tas lauksaimniecībai ir par dārgu.
Pašvaldībai pieder vairāki simti hektāru meža un sabiedriskajām funkcijām nepieciešamās teritorijas, kur izvietot jauno skolu vai sociālās infrastruktūras objektus. Nedaudz zemes ir pie ezeriem, kuras mēģinām saglabāt, lai nodrošinātu pieeju ūdeņiem un pludmalēm.
– Kā izdodas sabalansēt, piemēram, Kadagas un Baltezera villu iedzīvotāju intereses?
– Ādažu novada apdzīvotības struktūra ir pietiekami demokrātiska tajā ziņā, ka mums nav tāda pretnostatījuma kā, piemēram, Maskavas priekšpilsēta un Mežaparks Rīgā. Protams, pie ezeriem jau vēsturiski dzīvo mākslinieki, mūziķi, komponisti – cilvēki, kuri ir meklējuši sev inspirācijas vietu, jo pirms 50 gadiem to krastos bija tikai dažas viensētas. Tagad viņi mēdz atgādināt, ka ir samaksājuši simtiem eiro nodokļos, bet nav sakārtots ceļš līdz ciemam.
No otras puses, daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāji sūdzas, ka nav apgaismots pagalms. Bet tas taču ir viņu kopīpašums, un kas gan traucē samest naudu pāris lampām? Mēs palīdzēsim, taču jāsaprot, ka pašvaldība nevar labiekārtot privātas teritorijas, piemēram, būvēt pļavu ciemos ielas.
Tāpēc politiķim ir jāmāk sarunāties ar iedzīvotājiem, jo, kā jau teicu, pašvaldības politika nav prasta naudas dalīšana, bet prasme pateikt, ko var izdarīt, ko ne.
