Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

95 gadus pēc baisajiem 1. pasaules kara notikumiem var palūkoties atsvešināti, taču Nāves sala 1. pasaules karā bija liktenīga gandrīz 300 latviešu strēlniekiem, kurus te pārsteidza vācu karaspēka lodes un nāvējošā kaujas gāze.

1916. gada septembra pēdējās dienās, vējš bija vāciešiem labvēlīgs, un nāvējošā gāze drīz vien plūda pāri Nāves salai, piepildīdama bedres, ielejas un ierakumus. Gāze dedzināja strēlnieku plaušas. Palīgā krievu vienībām kaujās pret vācu karaspēku bija norīkoti 2. Rīgas un 3. Kurzemes strēlnieku bataljons. Kā malka, kas sakrauta asīs, tā garās, augstās grēdās Nāves salā drīz gulējuši mirušie. “Izkāpjot salā, katram jāiedomājas, ka vienā dienā te gājuši bojā 280 cilvēki, kuri aizstāvēja Rīgu. Bijuši dažādi priekšlikumi par salas izmantošanu, bet tai mūžos jāpaliek tādai, kāda tā šodien ir. Šī vieta ir svēta, slava un gods kritušajiem,” uzskata Ķekavas Domes priekšsēdētāja vietnieks Juris Krūmiņš. Aizvadītajā sestdienā, Nāves salas traģisko notikumu 95. gadadienā, Daugmales pagasta pārvalde aicināja iejusties 1. pasaules kara vidē.

Grābj lapas un lasa grāmatu
Daugmales pagasta pārvales klientu apkalpošanas speciāliste un bibliotēkas vadītāja Velta Cīrule stāstīja, ka gada laikā kopā ar domubiedriem un palīgiem te ierodas pat desmit reižu, lai piedalītos salas sakopšanā – pļautu zāli, stādītu puķes un aizvāktu nolauztos kokus. Sestdien no salā apmeklējamo objektu loka nācies izslēgt septiņu nezināmo karavīru kapus, stāstīja V. Cīrule, jo iepriekšējā dienā kopēji tur uzgājuši milzīgus iršu pūžņus – divus cilvēkus tie pat sakoduši. Citviet uz salas bija izvietoti kontrolpunkti ar dažādām aktivitātēm 1. pasaules kara noskaņās.

Latviešu valodas skolotāja Velta Volosovska uz Nāves salu atvedusi aptuveni 40 Ķekavas vidusskolas 9.a klases un vidusskolas pēdējās klases audzēkņus. RAA stāstīja, ka ik gadu novembrī 12. klašu skolēni lasot Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, tas esot “savas identitātes apzināšanās mēnesis”. “Kad lasīsim par Nāves salu, par Vanaga dzimtu, viņiem acu priekšā jau būs ainas, par ko tur ir runa. Katram vajadzētu atbraukt un padomāt, kas šeit ir bijis, cik jauni bija tie puikas, kas te galvu nolika. Pirms vairākiem gadiem par strēlnieku cīņām skolēni varēja uzzināt tikai literatūras stundās. Lietartūra palīdz atcerēties vēsturi ļoti emocionālā veidā,” uzskata V. Volosovska.

Atmiņas. Ļoti mīļas un ļoti smagas
“Tēvuzemes mīlestību pirmā vietā stādījāt” – tās ir pirmās rindas no dzejoļa 1924. gadā pēc arhitekta Eižena Laubes projekta veidotajā piemineklī Nāves salā kritušo karavīru piemiņai. Kā Daugmales pamatskolas skolēns un mazpulcēns 30. gados pie pieminekļa goda sardzē stāvēja Reinhards Vītols, kurš netālu dzīvoja un ikdienā turpat pie pieminekļa, Daugavmalā, ganīja govis. Profesors Reinhards Vītols no Lielbritānijas vecāku celtajās “Rijnieku” mājās Nāves salā pavadīja laimīgu bērnību, līdz kara notikumi viņu aizveda prom no Latvijas. Tagad māju vieta atrodas Daugavas dibenā – pirms Rīgas HES celtniecības 70. gados to nācās nojaukt, bet no kapsētas, kuru arī appludināja, ģimenei bija jāizrok tuvinieku mirstīgās atliekas.

Jaunākajai R. Vītola māsai bija jāpārved vecāku mirstīgās atliekas, lai pārabbedītu citā kapsētā. R. Vītols atzīst, ka tās ir “ļoti, ļoti, ļoti smagas atmiņas”. Viņš dzimis 1925. gadā, pēc Daugmales sešklasīgās pamatskolas beigšanas 13 gadu vecumā mācījies Valsts vakara amatnieku skolā Rīgā – tie bija jaunā inženiera pirmie centieni, lai pēc gadiem Lielbritānijā viņa radīto jauno iekārtu patenti, tehnoloģijas un zinātniskās publikācijas būtu pat grūti uzskaitīt, tāpat kā viņa zinātniskos grādus. Taču daudzus gadus pirms ļoti veiksmīgās karjeras trimdā Lielbritānijā R. Vītols dzīvoja ne visai turīgājā Vītolu ģimenē, jaunsaimniecībā “Rijnieki”, kas celta uz vecās Līves muižas pamatiem Nāves salā, kas tolaik vēl bija pussala. “Manas vismīļākās atmiņas saistās ar bērnībās vietām,” iestarpina R. Vītols. Lai arī šīs vietas dzīvo tikai atmiņās.

1944. gada rudenī vācu okupācijas laikā R. Vītolu iesauca karā – sliktās redzes dēļ viņu nenosūtīja uz kaujas vienību, bet kā amatnieku pievienoja vācu izpletņlēcēju divīzijai, no Rīgas aizveda uz Vāciju, tad uz Itāliju, kur R. Vītols pavadīja kara laiku. Karot nevajadzēja, bet nēsāt vācu aviācijas uniformu gan. Uz piedurknes bijis Latvijas karodziņš. Karam beidzoties, viņu Itālijā saņēma gūstā amerikāņi un ievietoja gūstekņu nometnē, vēlāk pārveda uz Vāciju. Viņš zināja, ka nedrīkst atgriezties Latvijā, jo tad nekavējoties nāktos mērot ceļu uz Sibīriju, tāpēc R. Vītolam bija jāsamnierinās ar karagūstekņa lomu. Sabeigtās veselības dēļ viņam bija jādodas uz nometni Ziemeļvācijā, kur savukārt bija angļu zona. 1947. gadā vienīgā vieta, kur varēja pieteikties darbā, bija Lielbritānija, kur R. Vītols, neraugoties uz sabeigto veselību, trīs gadus nostrādāja ogļraktuvēs un turpināja neklātienē mācīties inženierzinātnes.

Latvijā atgriežas uz bērēm
Lielbritānijā lieti noderēja Daugmales pamatskolā apgūtie angļu valodas pamati. No darbavietas raktuvēs R. Vītolu atskaitīja kā nederīgu, jo tur viņš sabeidza arī sirdi, ne tikai plaušas. Jauna darba meklējumos viņš nokļuva mežģīņu iekārtu ražotnē, šai laikā caur kara un gūsta laika loku satika nākamo sievu Zentu. 1951. gadā Ziemassvētku vakarā viņi salaulājās un šogad svinēs jau dimanta kāzas. Abi turpināja srādāt dažādos darbos, izglītoties un drīz uz aizdevuma pamata iegādājās pirmo mājokli. Pēc aktīvās akadēmiskās karjeras beigām R. Vītolam joprojām ir darba pilnas rokas – viņš izpalīdz kā tulks vietējai pašvaldībai saprasties ar latviešiem, kas Lielbritānijā iekūlušies nepatikšanās.

Profesoram R. Vītolam ar kundzi Zentu Nāves salas 95. gadadienas pasākumā piedalīties iznāca nejaušības pēc – Vītolu pāris Latvijā šajās dienās ieradies, lai pēdējā gaiā izvadītu savu jaunāko māsu – māsas urnu pēc dažām dienām guldīs Čandaru kapos turpat Daugmales pagastā, līdzās pārapbedītajiem senčiem.

Daugmales pagasta pārvaldes vadītājs Uģis Volosovskis.

Kādreizējā bērnības zemē izkāpj Lielbritānijā dzīvojošais profesors Reinhards Vītols ar kundzi Zentu.

Piemineklis Nāves salas aizstāvjiem.

Sirsnīga satikšanās - Marta Spička no Daugmales sievu kopas "Babenes" ir attāla radiniece Vītolu pārim.

 Velta Cīrule stāstīja, ka gada laikā kopā ar domubiedriem un palīgiem te ierodas pat desmit reižu, lai piedalītos salas sakopšanā.

 Ķekavas novada mērs Roberts Jurķis veiksmīgi tika galā ar pulkveža Jāņa Hartmaņa uzdevumu vienā no kontrolpunktiem, turklāt "kalašņikovs" viņam neesot svešs.

Katrīna un Valters no deju grupas "Dzirnas" pēc uzstāšanās Nāves salas pieminekļa pakājē - sākumā no aukstuma kājas bijušas nejūtīgas.