Spriest par to, vai vajadzēja tā notikt vai nevajadzēja, nav nozīmes, jo to, kuri to varēja zināt vislabāk, vairs nav starp dzīvajiem. Seši cietušās mājas iemītnieki pēc gāzes eksplozijas bija jāapglabā. Pārējiem vienkārši ir jādzīvo tālāk un jāpieņem baisais notikums. Gandrīz četrdesmit gadus dzīvojot kopā, mājas ļaudis cits citam bija kaut kas vairāk nekā tikai izpalīdzīgi kaimiņi. Nelaime ir skārusi katru no 18 dzīvokļiem, vai nu pilnīgi iznīcinot ģimeni, vai atņemot tuvus cilvēkus, vai izpostot mūža garumā sarūpēto. Arī tiem, kuriem liekas it kā viss kārtībā, vienkārši baiļu izjūta neļauj atgriezties mājās.
Daudzdzīvokļu māja nodota ekspluatācijā 1972. gadā kā viena no pēdējām padomju laika mājām Upmalās. Ēkā savu dzīvesvietu bija deklarējuši trīsdesmit septiņi cilvēki. Visi dzīvokļi bija privatizēti, bet nebija apdrošināti. Pašlaik seši mājas dzīvokļi, pēc tehniskās ekspertīzes slēdziena, ir tādā stāvoklī, ka briesmas nedraud un ir apdzīvojami, jo ūdens un elektrības padeve ir atjaunota, apkure dzīvokļos katram ir sava un jumts arī ir saglabājies. Tie, kuri vēlējās, atgriezās savos dzīvokļos.
Ņina un Vasilijs dzīvo kopā jau vairāk nekā trīsdesmit gadus – viņi zaudējuši meitu. Stāsta Ņina: “Domāju, ka dārd pērkons, jo parādījās gaisma un tad liels troksnis. Tomēr tāds nemiers pārņēma, jo klausos, lietus nav, bet izjūta tāda, ka mājā kaut kas nelabs notiek. Tai vakarā meita bija aizgājusi pie kaimiņa, gāju skatīties vai ir atgriezusies... Gulta tukša… Tai šausmīgajā rīta stundā mums visiem bija jābrauc projām, strādāja ugunsdzēsēji, ātrās palīdzības brigādes. Neviens nedrīkstēja palikt, jo nebija zināms, kādā stāvoklī ir māja, paši bijām ne tikai nelaimes sagrauti, bet arī pārbijušies. Nedēļu nodzīvojām tehnikuma kopmītnēs, tad atgriezāmies mājās. Viss te ir savs, pierasts.” Ņinai un Vasīlijam pašvaldība nāca palīgā, noorganizēja meitai bēres, sedzot visus izdevumus, izsniedza pabalstu 200 latu apmērā. “No piedāvātās palīdzības sadzīves lietās paņēmām komplektu – vējjaku un bikses, gribēju arī vīram, bet nepietika,” iestarpina Ņina. Vasīlijs piemetina, ka, no sprādzienā cietušās sienas atvirzot sekciju, redzējuši, ka siena saplaisājusi, “it kā zarains koks būtu uzzīmēts”. Nācās to noklāt ar putuplastu, lai nevelk aukstums.
Valentīna, kurai sprādzienā bojā aizgāja māsas dēls, Rīgas Apriņķa Avīzei stāsta, ka divas nedēļas pēc sprādziena nodzīvojusi pie meitas. “Te atbraucu tikai iekurināt, sāku jau pat vākt mantas, jo nezināju, vai spēšu vairs šeit dzīvot. Skatos – sava krūzīte, sava karotīte, savs dzīvoklītis – visu mūžu padomju laikā pelnītais. Sapratu, ka viss man ir tik dārgs – un atgriezos mājās. Izjūta nedroša, visur kaut kādi trokšņi. Šonakt arī, kaut kur dauzās – ģērbjos, eju skatīties. Domāju, vai tiešām kāds jau remontē? Skatos – kaimiņam durvis vējš virina. Pabalstā saņēmu 200 latus. Iedeva mums silto āra drēbju komplektu, varbūt noderēs. Ja ne, lai stāv kā rūgta atmiņa. Viņas meita Jeļena no pretējā dzīvokļa ar vīru jau kādu laiku dzīvo Mālpils centrā, bet vīramāte un vīramāsa, kura bija atbraukusi ciemos no Anglijas, tai naktī atradās dzīvoklī. “Vīramātes vairs nav, bet vīra māsa vēl slimnīcā, pat uz mātes bērēm netika.”
Savukārt Olga, kas dzīvo pašā mājas augšējā stūrī, arī sprādzienā zaudējusi tuvinieci – brāļa sievu: “Laiku atpakaļ nepagriezīsi, un paldies Dievam, ka necieta bērni. Ziemā nezinām, kā būs, bet, kamēr nav sala un puteņa, varam dzīvot. Visvairāk līdzekļu nepieciešams mājas atjaunošanai, bet iedzīvotājiem tādas naudas nav. Protams, saprotam, ka tas bija mūsu īpašums un daudzi no mums to vienkārši ir pazaudējuši, jo tas nebija apdrošināts. Tāpēc esam pateicīgi Domei par sniegto palīdzību. Tajā naktī priekšsēdētājs Aleksandrs Lielmežs bija neatsverams organizators un savu ļaužu atbalstītājs. Cilvēkiem apjukums, izmisums, bailes bija neaprakstāmas. Aleksandram līdzi cēlās arī pārējie mālpilieši, un jau pirmajā stundā bija noorganizēts autobuss, kurš veda cilvēkus uz tehnikumā ierādītajām istabiņām, kur sagaidīja karsta tēja un ēdiens. Nu mēs esam atgriezušies, bet māja stāv kā rēgs ceļa malā.”
Liktenīgajā naktī Mālpils Dome sniegusi nepieciešamo palīdzību uzreiz aiz ugunsdzēsējiem un mediķiem. Jau 18. oktobrī notika Domes ārkārtas sēde, kurā lēma par palīdzību 17 Upmalu ģimenēm. Kā RAA pastāstīja būvvaldes vadītāja Rudīte Bete – Mālpils pašvaldība tuvākajā laikā pabeigs Upmalās, Lielvārdes ielā 17, konservācijas projekta izstrādi. Tuvākajās dienās tiks sākta gružu savākšana, veselās mājas daļas nosiltināšana un bojātās daļas iekonservēšana.
Mālpils novada Dome atvērusi ziedojuma kontu sprādzienā cietušo atbalstam: LV09BATR005N201534002 (“GE Money Bank”).