26.02.2012 18:17

Saulkrastu Velosipēdu muzejā nonācis neparasts augstrats

Autors  Elīna Kondrāte, «Rīga Apriņķa Avīze»
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Saulkrastu Velosipēdu muzejā nonācis neparasts augstrats Foto: no Saulkrastu Velosipēdu muzeja arhīva

Saulkrastu Velosipēdu muzeja gādībā nonācis kāda pagaidām nezināma Latgales kalēja būvēts velosipēds.

Interesanti, ka 19. gadsimtā ražotā meistardarba autors nebaidījies domāt radoši – drošais meistara piegājiens izceļas augstrata asprātīgi un oriģināli veidotajās detaļās.

«Mūsuprāt, divritenis būvēts ap 1880. gadu. Kalējs to, visticamāk, veidojis, noskatoties no kāda muižā ieraudzītā velosipēda parauga,» par antīkā transportlīdzekļa konstrukciju – milzīgu priekšējo riteni un mazu aizmugurējo atbalsta ratu – stāsta Saulkrastu Velosipēdu muzeja dibinātājs Jānis Seregins.

Velosipēda detaļas liecina, ka tas bijis veidots kā «Mayer» tipa augstrats, kādi bijuši populāri Francijā ap 1875. gadu. «Tolaik divritenis bija kaut kas īpašs,» teic J. Seregins un spriež, ka kalējs velosipēdu taisījis paša lietošanai, taču braukšana ar to, visticamāk, «bijusi dramatiska».

«Saimnieks ar to nepārtraukti mocījās un laboja – velosipēds bija lūzis un plīsis,» stāsta muzeja īpašnieks. Tikai pats meistars tajā laikā spējis nodrošināt divriteņa regulāru remontu. «Pēc asu nodiluma var noprast, ka augstrats lietots intensīvi un diezgan ilgi,» viņš secinājis.

J. Seregins uzslavē arī drosmīgos jauninājumus, piemēram, kalējs veiksmīgi atrisinājis visu augstratu problēmu, izgatavojot kaltu dubļusargu, nevis nelielu aizsargu no izliektas stieples, kā tas bijis raksturīgs rūpnīcās ražotajiem modeļiem. Šāds dubļusargs braucēja kājas un apģērbu pasargāja efektīvāk. Oriģināli veidota arī signālierīce – liets bronzas zvans, ko skandināja ar speciāla mehānisma palīdzību. Savukārt dārgās kaučuka gumijas riepas vietā šis velosipēds aprīkots ar riepu no savītas linu virves.

Vaicāts par spēkratu praktiskumu, muzeja dibinātājs atklāj, ka šie antīkie velosipēdi esot vairāk vēstures kuriozitāte, nevis praktiski pārvietošanās līdzekļi. «Rūpnieciski izgatavotie riteņi bija samērā ērti tam laikam, taču mūsdienās tie, protams, ir daudz ērtāk un vieglāk braucami,» viņš stāsta.

Restaurēšanas process unikālajam braucamrīkam varētu ilgt astoņus deviņus mēnešus. «Restaurēšanas laiks ir atkarīgs no tā, kādā stāvoklī velosipēds nonāk pie mums. Šis ritenis ir samērā labā stāvoklī un tam praktiski nekā netrūkst – jāsalabo tikai sabojātās daļas,» stāsta J. Seregins un atklāj, ka netālu no Balviem, Rugāju pagastā, atrastais divritenis plašākai skatītāju apskatei varētu nonākt maijā, kad Velosipēdu muzejs svinēs 15 gadu jubileju.