Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Darbs sākas pēc pusnakts

Ar Gintu un viņa kolēģiem Kārli un Sandri tiekamies iepriekš norunātā vietā. Līdz pusnaktij palikušas nepilnas divas stundas, bet vīri saka – vēl par agru. Vakars ir neierasti silts, taču nesen pamatīgi nogāza lietus un pūš spēcīgs vējš. "Vienubrīd likās, ka būs jāatliek, bet nu mēģināsim," nosaka Gints.

Paiet vēl stunda, līdz dodamies ceļā. Trīs vides inspektori automašīnā ar laivu un mēs aiz viņiem. "Ir informācija, kas jāpārbauda," Valsts vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Rīgas sektora vecākais inspektors Gints Zemitāns noslēpumaini atbild uz jautājumu par reida mērķiem. Zinām tikai to, ka šonakt paredzēts meklēt maluzvejnieku izliktos tīklus viņu iecienītās vietās Buļļupē, Lielupē un Babītes ezerā. Ja izdosies kādu pieķert notikuma vietā, tā būs neplānota veiksme.

Kad vīri laivu iestumj upē, ir jau gandrīz pusnakts. Norunājam, ka ar mašīnu pabrauksim pa upi uz augšu un gaidīsim ziņas no inspektoriem. Brīdi pēc tam, kad apstājamies upes krastā, no tumsas iznirst divi sabijušies makšķernieki. Ar papīriem esot viss kārtībā, tikai paši atzīst, ka mašīna novietota zem "ķieģeļa". Misēklis tiek novērsts, un nevienam nav nekādu pretenziju.

Pusotra stunda paiet gandrīz nemanot, klausoties Sandra stāstus no teju 40 gadus ilgās pieredzes. Gan par to, kā reiz nācis virsū narkomāns ar nazi vienā un cirvi otrā rokā. Gan nožēlu par to, ka jaunie šeit strādāt nenāk, un bez gadiem ilgām iegūtām praktiskām iemaņām te nav ko darīt. Gan arī par to, kāds neizmirstams skats bijis, kad migla kā ūdenskritums slīdējis lejup pār meža ieloku. Tāda ir vides inspektora ikdiena. Un arī sabeigta veselība.

Beidzot zvana Gints – ir ķēriens. Kad rīta pusē reids ir galā, pienāk laiks rezultātu apkopošanai – izvilkti septiņi tīkli 580 metru garumā, atrastas 80 vimbas, 15 brekši, piecas karūsas un zandarts.

Par diviem lašiem – krimināllieta

Eksistē īpaša valsts resursiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanas tabula, kurā ir fiksēta katras zivs vērtība. Viens zandarts 125 latu, viena vimba 100 latu, viens lasis 500 latu. Ja kopējā noķerto zivju vērtība ir līdz 1000 latiem, tiek ierosināta administratīvā lieta, ja virs – ierosina kriminālprocesu. Pieķerot maluzvejniekus Babītes ezerā, viņiem uzreiz draud krimināllieta, jo tā ir īpaši aizsargājama dabas teritorija.

"Šogad februārī Lielupē pieķērām divus cilvēkus, kuriem nodarītie zaudējumi tika aprēķināti 23 700 latu. Vienu noķērām uz vietas, otrs tika noskaidrots, un divas dienas vēlāk ieradās pats. Abi tagad ir notiesāti – saņēma gan tikai piespiedu darba stundas, taču apmaksājamā kompensācija uz diviem ir iespaidīga," inspektoru darba gandarījuma brīžus atceras G. Zemitāns.

"Babītē samērā nesen izvilkām kilometru garus tīklus, taču tur zivju nebija daudz. Laikam uz vietas jau bija paspējuši zivis izņemt un pēc tam maisu nogremdēt. Bet tāpat – 800 latu sods plus laiva un aprīkojums nost, advokāti jāalgo. Viņi arī ir sākuši domāt, vai tas ir tā vērts. Tagad gan vairs nav kā pirms pāris gadiem, kad Babītē regulāri cēlām ārā tīklus līdz trim kilometriem. Pirms nepilniem desmit gadiem Babītes ezerā pieķēra maluzvejniekus ar pustonnu zivju, tā bija ļoti skaļa lieta."

Gadījumi ar īpaši barbariskiem zivju ķeršanas veidiem – spridzināšanu vai elektrozveju – pēdējā laikā nav reģistrēti. Pēdējais bijis pirms trim gadiem Gaujā pie Vangažiem, kad ar elektrību bija nosisti vairāk nekā 50 nelieli lasēni.

"Arī interesants gadījums. Kādu nedēļu viņus vaktējām, līdz noķērām. Siguldas tiesa pēc diviem krimināllikuma pantiem viņiem piesprieda divu gadu reālu cietumsodu plus gandrīz 16 000 latu kompensāciju. Bet viņi pārsūdzēja apgabaltiesā un saņēma tikai piespiedu darbus. Tādos brīžos nesaproti, kāda jēga tam, ko dari, nolaižas rokas..."

Tehnikas ziņā "maliķi" pārāki

"Ekipējuma ziņā maluzvejniekiem esam stipri aizmugurē," atzīst Gints Zemitāns. "Liela daļa to, kas strādā zivju pārdošanai, ir apgādāti ar džipiem, GPS, lielām, labām laivām, nakts redzamības tālskatīm. Ziemā ar benzīna ledus urbjiem 300 latu vērtībā un somu lielajiem zāģiem, kas pusmetru biezu ledu griež kā sviestu. Viņiem ir arī savi ziņotāji – kad braucam Salaspils virzienā, jau zinām, ka no Ķengaraga viņus par mums informē."

Maluzvejnieku ekipējums un izdoma reizēm pārsteidz arī daudz pieredzējušus inspektorus. "Ziemā atradām speciālu aparātu, tādu kā spoli ar nagliņām, ar kuru tīkls bija nostiepts visas upes platumā no viena krasta līdz otram bez starpcaurumiem – tīkls bija piestiprināts ledum no apakšas. Bez īpašas informācijas nekādi nevarētu pateikt, ka tur ir tīkls. Pēc tam stundu ņēmāmies, kamēr sapratām, kā tā ietaise darbojas."

Zivju inspektoriem aprīkojums ir salīdzinoši primitīvs: "Mašīna diezgan veca, kvadriciklu nav, pat ūdensnecaurlaidīgo tērpu nav. Ziemā pa ledu jānostaigā milzīgi attālumi, tīklus ceļam ar kailām rokām. Stāv mums te divas jaunas smukas laivas ar 140 zirgspēku motoriem, bet nav jau naudas, lai viņās degvielu salietu."

Gints uzskata, ka viņu pienākumi ir salīdzināmi ar policijas darbu – administratīvās lietas, krimināllietas. "Mums ir brukuši virsū ar nažiem, ar vergām (ledus cirtņiem), sadzērušies velk ārā gāzes pistoles. Kas tad ir svarīgāk – aizturēt valsts resursu izlaupītāju vai kādu, kas privātā veikalā nozadzis šņabja pudeli?" viņš retoriski jautā.

Zivis iztikšanai un adrenalīnam

Gints stāsta, ka tāda "vidējā aritmētiskā" maluzvejnieka nav – kontingents ir ļoti atšķirīgs.

"Ir bezdarbnieki, kuri ķer iztikšanai, un ir tādi, kuriem naudas pietiek, bet vajag adrenalīnu – ja netiek uz safari Āfrikā, tad vismaz te dara kaut ko līdzīgu. Bet daudz ir arī tādu, kam maluzvejniecība ir galvenā nodarbošanās un galvenais peļņas avots. Pagājušajā gadā bija informācija par grupējumiem, kas Babītes ezerā noķertās zivis ved pārdot uz Lietuvu. Tagad, liekas, viņus esam iztrenkājuši. Noķērām bandu Lielupē, kurā katrs ar zivīm pelnījis ap 20 000 latu gadā. Ja grozās tādas summas, tad nav jābrīnās, ka viņi met savus GPS ārā, kad tuvojamies. Nopirks jaunu..."

Lielākā daļa nelikumīgi noķerto zivju tiek realizētas tirgos, "pagrūstas zem oficiālajiem zvejniekiem". Esot gan arī viltīgāki veidi. Daļai to zvejnieku, kurus inspektori ķersta Lielupē, ir licence, kas ļauj zvejot jūrā un oficiāli tirgot zivis. Un, ja tāds nav pieķerts pie rokas, nav iespējams pierādīt, ka viņš zivis nav noķēris jūrā, bet gan Lielupē vai Buļļupē.

"Redzam, ka viņam ir pilna laiva zivju, bet viņš saka – es nāku no jūras mājās. Un viņš likumīgi ar pavadzīmēm drīkst tās zivis realizēt. Bet tam, kas zivis pieņem, ir vienalga, no kurienes tās nākušas, ka tik lētāk."

Dažādi ir arī makšķerēšanas noteikumu pārkāpēji. Oficiāli skaitās, ka līdz 65 gadu vecumam makšķerniekam ir jābūt kartei, jeb licencei. Bet atnāk 62–63 gadus vecs večuks, un neceļoties roka viņam par to rakstīt protokolu. Tāpat daudzbērnu ģimeņu tēvi. Bet pašvaldības policija raksta, un sabiedriskie inspektori arī raksta.

"Atnāk izskatīšanai protokols, kurā pārkāpējam pat dzīvesvieta nav norādīta – bomzis... Es, piemēram, nevienai sievietei neesmu protokolu izrakstījis," pie kolēģu pārspīlētās likumu izpratnes Gints vēl atgriezīsies.

Pašvaldības policija pārcenšas

Šogad VVD inspektori Rīgas reģionā ierosinājuši sešas krimināllietas, administratīvo lietu esot ļoti daudz. Līdz septembra vidum Zemitāns ar savu kolēģi pieņēmis jau apmēram 400 lēmumu, no kuriem puse ir pašu sastādītie protokoli, bet otra puse – pašvaldības policijas un Vides aizsardzības asociācijas protokoli. Tas ir vairāk nekā par visu pagājušo gadu.

Tiesa, šie dati nav gluži skaidrojumi ar maluzvejniecības pēkšņu aktivizēšanos. G. Zemitāns, bijušais kriminālpolicijas darbinieks, uzskata, ka Rīgas pašvaldības policija raksta protokolus par tādiem pārkāpumiem zivju ķeršanā, par kādiem vides inspektori aprobežotos ar brīdinājumu – trīs makšķeres divu vietā, makšķerēšanas karte atstāta automašīnā u.tml.

"Cik saprotu, viņiem katrs sastādīts protokols nozīmē pielikumu pie algas vai prēmiju. Bet viņu ierosinātās administratīvās lietas tāpat ir jāizskata mums un arī jālemj par sodiem. Mums ir vienalga – esi uzrakstījis vienu protokolu gadā vai simtu, alga paliek tāda pati. Un tās summas ir smieklīgas."

Brīvprātīgie palīdz un traucē

Cīņu ar maluzvejniekiem Latvijā veic gan valsts vides inspektori, gan sabiedriskie inspektori, kas ir VVD inspektoru pilnvarotās personas un strādā bez atlīdzības. Štatā Rīgas sektorā ir tikai četri cilvēki, kuru pārziņā ir visa Rīgā, Jūrmala, Rīgas apriņķis – teritorija, kurā dzīvo vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju un pārkāpēju procents ir vislielākais.

Ministru kabineta noteikumi paredz, ka brīvprātīgo darbības ar jāsaskaņo ar VVD inspektoriem. Lai arī ir daudz piemēru šo struktūru veiksmīgai sadarbībai, nav retums, ka brīvprātīgie, gribēdami izdarīt labu, valsts vides inspektoru darbu traucē un beigās sabojā kopējo lietu.

"Pavisam nesen bija saķeršanās. Esam maluzvejniekiem uz pēdām, četras dienas braukājam, dedzinām benzīnu un uz maiņām sēžam slēpnī, jo zinām, ka drīz viņi nāks pakaļ tīkliem. Bet brīvprātīgie savu reidu ne ar vienu nesaskaņo un brīdī, kad mēs sēžam slēpnī, piebrauc pie tīkliem un velk ārā. Mēs nezinām, kas tie par cilvēkiem, skrienam klāt, nupat ņemsim ciet – izrādās, sabiedriskie inspektori... Nu nebrauc ugunsgrēku dzēst jebkurš pats uz savu galvu. Ja reiz valsts mums ir uzticējusi šo funkciju, tad caur mums šīs darbības arī būtu jāveic. Šim darbam jābūt koordinētam!" ir pārliecināts Gints.

Absurds valsts līmenī

"Mēs katru gadu valsts kasē no soda naudām ieskaitām vairāk nekā 100 000 latu, bet visa tā nauda aiziet Zemkopības ministrijas zivju fondam! Sanāk, ka viena ministrija (Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrija – aut.) ar saviem niecīgajiem līdzekļiem soda naudas iekasē, bet cita ministrija to iekasēto naudu tērē savām vajadzībām. Bet inspektori staigā riņķī, diedelēdami benzīnam," Gints Zemitāns ir sašutis par pašreizējo kārtību. Esot cerības, ka ministra un jaunās Valsts vides dienesta ģenerāldirektores solījumi situāciju uzlabot piepildīsies, taču pagaidām situācija esot diezgan bēdīga.

"Ne mums ir pienācīgs ekipējums, ne degviela pietiekamā daudzumā, ne apmaksāts naktsdarbs. Kopā mēs esam 30 inspektori pa visu Latviju iekšējos ūdeņos un vēl 20 jūrā – domāju, ka šiem 50 cilvēkiem jau nu varētu nodrošināt normālus darba apstākļus. Galu galā 70–80 procentu darba laika mums sanāk naktīs. Bieži ir tā, ka astoņos no rīta beidzot esmu aizgājis gulēt, bet desmitos ir telefons zvans, ka atkal atrasti tīkli. Ceļamies un braucam."

P.S. Pirmdien no Babītes ezera vides inspektori izvilka 1700 metru garu maluzvejnieku tīklu, kas bija nostiepts pāri visam ezeram – no Spuņupes ietekas līdz maizes ceptuvei "Lāči". Tīklā atradās apmēram 250 kilogrami zivju, tostarp 160 kilogrami brekšu.