Viss sākās 19. augustā pulksten sešos vakarā. "Ciemos bija atbraukusi mana meita, kuru ap to laiku gāju pavadīt uz autobusu. Tā kā viņa pie mums bija aizmirsusi telefona lādētāju, tēvs meitai to aizveda. Iegāju vēl veikalā, kad pēkšņi zvana mamma un saka, ka malkas šķūnis deg," stāsta Māris Balodis. Viņš atminas, ka skrējis mājās, ko kājas nes.
Tikmēr kaimiņu māju sievietes Īrisa un Aija Krūzes, kuras uguni pamanījušas pirmās, ar spaiņiem un bļodām nesušas ūdeni, lai liesmas apdzēstu. "Mēs varam pateikties šīm meitenēm, kuras no savām mājām pamanīja uguni un steidzās pie mums. Ja viņas nebūtu to redzējušas, droši vien skāde būtu daudz lielāka," saka māju saimniece Ausma Balode.
"Tā ir laime, ka malka aizdegās pa dienu, nevis naktī, jo tad sekas būtu ļoti traģiskas. Viss būtu nodedzis, un mēs pat nepamanītu. Arī kaimiņu mājas taču ir no koka. Man pat bail iedomāties, kā tas viss varēja beigties," satraukumu neslēpj A. Balode.
Ģimenes īpašumu no sarkanā gaiļa postošās mēles pasargāja arī tas, ka malkas degšana sākusies grēdas apakšā, kur sakrāmēta ne tik izžuvusi apses malka. "Ja tā būtu sausa, tad viss aizdegtos pāris minūtēs un izglābt kaut ko būtu diezgan nereāli," spiež M. Balodis.
Baložu ģimene uzskata, ka malkas aizdegšanās apstākļi gan ir ļoti aizdomīgi, jo viņi pamanījuši, ka liesmu sākšanās vietā ir salikti skaliņi, no kuriem tagad gan pāri palikušas tikai ogles.
"Mēs taču nedzīvojam Austrālijā vai Arābu Emirātos, kur malka varētu aizdegties no karstuma. Tajā dienā turklāt vēl bija lietains," stāsta A. Balode, neslēpjot, ka ģimenei šķiet, ka kāds malku aizdedzinājis, ļaunu nodomu vadīts. "Ja nu mēs neesam pēdējie? Kas zina, vai pēc mēneša šis pats cilvēks nemēģinās aizdedzināt kaut ko citās mājās!"
Tieši tādēļ Baloži nolēmuši, ka jāzvana 112, lai gan skāde nav tik liela. Taču atbildīgo dienestu attieksme šī Pierīgas novada iedzīvotājus pārsteigusi ne pa jokam.
"Tajā dienā mūs savienoja ar Baložu policijas iecirkni. Policists, kurš pieņēma zvanu, teica, ka tuvākajā laikā atbraukšot un vietu apskatīšot. Taču pagājušas trīs nedēļas un neviens tā arī nav atbraucis. Viņi tikai toreiz prasīja, vai kāds ir sadedzis un cik liels posts nodarīts mantai. Kad atbildējām, ka līķu nav un arī lielākā daļa malkas vēl vietā, tā arī viss beidzās," tā M. Balodis, ironizējot, ka "drīz" iespējams nozīmē tikai nākamo gadu.
Arī lietiskie pierādījumi, proti, apdegusī malka šo trīs nedēļu laikā pamazām izkurināta pirtī, lai neaizejot postā un arī acīs nerēgojoties.
"Cik tad ilgi mēs tādas apdegušas pagales varējām turēt? Gaidījām vienu, divas nedēļas... Neviens nebrauca, tāpēc sākām to kurināt," teic māju saimnieks Jānis Balodis.
Lai gan šoreiz nezināmajam ļaundarim savus posta darbus Baldonē veikt neizdevās, Baloži baiļojas, ka var pienākt mirklis, kad viņi uguni nepamanīs un sekas būs daudz traģiskākas, vai arī šī cilvēka pielaistais sērkociņš nodarīs lielu skādi kādam citam baldonietim.
