Septembrī apritēs pieci gadi, kopš Irina Burdiļova atgriezās Saulkrastos – tieši šeit, Pierīgā, 1989. gadā sākās viņas darba gaitas Iekšlietu ministrijas sistēmā.
"Tāpat kā toreiz, 80. gadu beigās, mans darbalauks ir ne tikai tagadējais Saulkrastu novads, bet arī Carnikava, Garkalne un Ādaži. Katram novadam ir divi iecirkņa inspektori, bet hroniski trūkst operatīvo darbinieku. Mums nav arī sava patruļdienesta un ceļu policijas. Ja rodas nepieciešamība, mēs vēršamies pēc palīdzības Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijā," teic I. Burdiļova.
Galvenā problēma – zādzības
"No policijas viedokļa raugoties, viena no Saulkrastu un Carnikavas novada lielākajām problēmām ir zādzības. Mūsu teritorijā ir dažādas dārzkopības sabiedrības un kooperatīvi, kurus mēdz apciemot nelūgti viesi. Vienu laiku bija populāri nest prom no vasarnīcām krāsainos un nekrāsainos metālus, pat vecus katliņus, bet pērn tādu gadījumu bija salīdzinoši maz. Savukārt Garkalnes pusē, kur iedzīvotāji ir salīdzinoši labāk situēti, izplatītākas ir zādzības no mājām," kopainu raksturo I. Burdiļova.
Runājot par zādzībām, viņa stāsta, ka savulaik tie, kam patīk ņemt svešu mantu, brauca ar vilcienu. Tagad katrs, kurš nav pavisam slinks, par kādiem 700 eiro var nopirkt sagrabējušu braucamo. Tāpēc, ja, piemēram, 80. gados, tika saņemts ziņojums par zādzību, iecirkņa inspektoram atlika aiziet uz pirmo vai pēdējo vilcienu, un tad jau parasti kāds ar zagtām mantām pa ceļam trāpījās. Tagad vasarnīcas apbraukā arī šajā pusē nekad neredzēti cilvēki. Protams, nekur neesot pazuduši arī "savējie" jeb "pastāvīgie klienti".
Ja arī Saulkrastu pusē policijai nākas konstatēt, ka ir notikusi traģēdija – miesas bojājumu rezultātā kādam iestājusies nāve –, pie tā parasti vainojams alkohols: iedzēra, radās kašķis, sakāvās, un tās visbiežāk nav tīšas slepkavības. Toties vienmēr ir bijis populāri zagt velosipēdus, lai gan Ādaži šajā ziņā ir Saulkrastiem un Carnikavai priekšā. Ikgadējai statistikai noteikti jāpierēķina vismaz pāris zādzību pludmalē. Iespējams, tādu ir vairāk, jo apzagtie, visticamāk, ne vienmēr par to paziņo policijai.
Savējos nenodod
"Protams, mēs pazīstam savus iedzīvotājus, un ir apzinātas arī tā sauktās riska personas. Policists, tāpat kā kaimiņi, visticamāk, arī zina, kur atrodas "točka", kurā nelegāli tirgo alkoholu. Pie mums tādas divas vai trīs ir. Taču nepietiek tikai ar kaimiņu sašutumu, sak, policija neko nedara. Mums ir jāpierāda, ka kaut kas tāds kādā noteiktā vietā notiek. Bet laukos ar "točkām" cīnīties ir daudz grūtāk nekā pilsētā, kur šādas vietas atgādina caurstaigājamos pagalmus. Laukos, tāpat kā pilsētā, lai policija kaut ko varētu iesākt, ir vajadzīgs pircējs, kas atnāk pie pārdevēja, nopērk pudeli un pasaka mums, ka to ir izdarījis.
Pirms pāris gadiem, cik nu varējām, visas novada "točkas" apciemojām un savu iespēju robežās rīkojāmies. Tagad katram šādam rūpalam ir noteikts klientu loks, un neviens alkoholu svešiniekam nepārdos. Arī pircēji no savējo loka pēc tāda pirkuma uz policiju nenāks un neteiks, ka es biju tur vai tur un, lūk, ko nopirku, jo zina, ka, ja reiz tā būs izdarījis, nākamreiz tur neko vairs nedabūs," atzīst policiste.
Trūkst vīriešu
Runājot par kadriem, I. Burdiļova stāsta, ka pirms 25 gadiem Rīgas rajonā nebija nevienas iecirkņa inspektores, šajos amatos bija tikai vīrieši. Arī vismaz puse izmeklētāju bija vīrieši. Šodien darbu policijā nāk meklēt tikai sievietes. Iecirkņa inspektoru sieviešu ir jau nedaudz vairāk par pusi, bet izmeklētājas ir tikai sievietes.
Puiši uz šiem amatiem nenāk tieši atalgojuma dēļ. Dežūrdaļā, kur ir diennakts darbs un var piestrādāt arī citur, vīrieši piesakās, bet iecirkņa inspektoram vai kriminālpolicijas inspektoram šādu iespēju nav.
Darbs policijā ļoti iecienīts ir kļuvis Kadagas karavīru sievām, un meitenes ar atbilstošu izglītību labprāt piesakās darbam policijā. Taču ir darbi, piemēram, aizturēšana, konvojēšana, kas ir pa spēkam tikai vīriešiem.
Sadarbojamies ar pašvaldības policiju
"Dažkārt mēdz būt tā, ka regulāri tiek apzagtas viena un tā paša dārzkopības kooperatīva mājiņas. Tad mēs lūdzam pašvaldības policistus pievērst šai vietai vairāk uzmanības. Ja arī garnadžus uzreiz noķert neizdodas, vismaz viņi vairs nejūtas netraucēti," uzsver I. Burdiļova, piebilstot, ka vienu vasaru aktualitāte bijusi pasažieru vilcienu vagonu apzīmēšana.
"Kamēr vilciens pa nakti stāv stacijā, "mākslinieki" ir klāt un pārklāj to ar grafiti zīmējumiem. Patrulējām uz maiņām ar pašvaldības policiju un noķērām divus poļus un divus vāciešus, kuri ceļoja pa pasauli, apzīmēdami vilcienus. Polis bija stipri pārsteigts, kad nokļuva pie mums izolatorā, kamēr atbilstoši likumdošanai izdomājām, kā šo pārkāpumu kvalificēt – kā kriminālpārkāpumu vai administratīvo pārkāpumu. Šis gadījums bija uz robežas, bet divas diennaktis izolatorā tomēr nācās pabūt."
