"Iespējamās misijas" skolotāji no standarta pedagogiem atšķiras ar to, ka viņiem nav pedagoģiskās izglītības – katrs izstudējis un guvis pieredzi savā jomā, bet ne skolā. Mārtiņš, kurš Ropažu vidusskolā māca ekonomiku un līderību, kā arī audzina 11. klasi, augstskolā apguvis ekonomiku un paralēli skolotāja darbam viņam ir veiksmīga karjera bankā.
Edgars pēc izglītības ir filosofs, Siguldas pilsētas vidusskolā māca vēsturi, sociālās zinības un politiku. Ilzei vienīgajai ir pedagoģiskā izglītība, taču apguvusi arī vides zinības. Viņa Turaidas pamatskolā pasniedz bioloģiju, ķīmiju, ģeogrāfiju un dabas zinības. Vēl no kolēģiem "Iespējamās misijas" skolotājus atšķir 150 latu lielā ikmēneša piemaksa divu gadu garumā, kopā ar skolotāju algu saņemot vidēji 400–450 latu pēc nodokļu nomaksas.
Perspektīvie jaunieši nereti ir kā paraugs iesīkstējušajiem kolēģiem. Bieži vien uzņemti ar piesardzīgām aizdomām, pēc dažiem mēnešiem kolēģi jaunajiem censoņiem pat vaicā padomu.
Pamet karjeru
"Katram ir personīgs mērķis, kāpēc esam skolā – un tā parasti nav samaksa," piebilst Mārtiņš. "Es zinu, ka, atrodot kopīgu valodu ar saviem skolēniem, spēšu to atrast arī ar savu krustdēlu Tomu," viņš saka. Viņiem līdzīgie atteikušies no labām darbavietām, pametuši karjeru un daudzi atstājuši galvaspilsētu, lai pārceltos uz dzīvi mazpilsētās un laukos. Citādāk kā par misijas apziņu to nenosauksi, paši vērtē.
"Savu iepriekš gūto pieredzi redzu kā savas misijas pievienoto vērtību, kas ne tikai ļauj cīnīties ar bedrēm, bet arī izbaudīt priekus, ko sniedz skolas dzīve," dedzīgi saka Mārtiņš. "Salīdzināt skolā nostrādāto gadu ar laiku, ko vadīju rimtā darbā valsts pārvaldē, ir gandrīz neiespējami. Te katra diena ir izaicinājums," piebilst Edgars. "No skolotājas darba gūstu patiesu gandarījumu, tomēr dažreiz skolotāju istabā nepamet doma, ka tā jūtas ne visi pedagogi," rezumē Ilze.
Sātans slēpjas detaļās, saka Edgars, atspēkojot sabiedrībā iesakņojošos stereotipus par "mūsdienu bērniem". "Laiki mainās, mums jāpielāgojas jaunajai paaudzei, nevis otrādi," Edgars apkopo visu trīs sarunas dalībnieku viedokli.
"Daudzās skolās pusdienu zālē bērnu galdi ir nodalīti no skolotāju galdiem. Rindā pēc pusdienām iestājušos skolotājus apkalpo ātrāk nekā bērnus. Skolēnos tas rada jocīgas izjūtas, jo skolotāji taču parasti bija centušies ieskaidrot – jūs esat tādi paši pieaugušie kā mēs," norāda Mārtiņš.
Lai skola nebūtu tikai "administratīvs astoņkājis"
Nereti vecāki ir iztrūkstošs posms mācību procesā, ievērojuši jaunie pedagogi. Mārtiņš pamanījis, ka novārtā atstātie skolēni dzīvo ar apziņu, ka nevienam nav intereses par viņa skolas gaitām. "Vecāki man apgalvo – bērns ir ļoti pastāvīgs, mācās labi. Bet es redzu, ka patiesībai neatbilst ne viens, ne otrs," saka Mārtiņš.
"Gan vecāki, gan skolotāji – šīs abas komponentes palīdz bērniem iegūt atbildības izjūtu pret mācību procesu," piebilst Ilze. "Vecāki uz sapulcēm nākot arvien retāk. Ja viņi netiek iesaistīti nekādu lēmumu pieņemšanā, kāpēc viņiem būtu interese sapulcē klausīties tukšās runās?" retorisks ir Edgars. "Vecāki un skolotāji skolas gados pakalpo bērnam, bet Latvijā bieži ir ačgārni."
Otrs grāvis – vecāki bērna vietā nāk lūgties nokārtot parādu. Daudzi Edgara skolēnu vecāki Siguldas pilsētas vidusskolā ir nopelnījuši četriniekus, jo savas atvases vietā veidojuši skolēnu prezentācijas. Jāatrod veselīgs vidusceļš starp skolēniem, vecākiem, skolu un vietējo kopienu, secina jaunieši. Struktūras līmenī ir daudz labu piemēru sadarbībai starp skolu un vietējo pārvaldi, bet ikdienā tā ir reti kur.
"Kā vietējā kopienā iekļaujas tas, ko dara skolā? Labs piemērs ir Igors Grigorjevs, Zaķumuižas pamatskolas direktors un "Iespējamās misijas" absolvents, – viņš skolu veido kā ciemata centrālo vietu. Lai skola nav tikai "administratīvs astoņkājis", bet dzīva vieta," vērš uzmanību Edgars. "Skolai būtiski būt kopienas centram, tad bērns saprot, ka skola nav no reālās dzīves atrauts organisms – turpat ir spēļu laukums, uzņēmumi, pašvaldība. Nav tā, ka īstā dzīve sāksies tikai pēc skolas beigšanas, kā domā skolēni. Skola jau ir dzīve!"
"Ko vajadzētu, lai uzlabotu tavu dzīvi – jautāju skolēniem. Pirmā doma – milzu peldbaseinu pie skolas! Bet mēs varam arī iestādīt puķīti pie skolas durvīm, pārbīdīt atkritumu konteineru uz piemērotāku vietu. Tādā veidā jāmāca, kā bērns pats var uzlabot savu un savas kopienas dzīvi," teic Edgars, kurš plāno savus skolēnus aizvest uz novada domi, lai parādītu vietējās politikas procesu no iekšienes, sniedzot iespēju apzināties savas iespējas tos ietekmēt.
Plašas iespējas spīdināt
Nereti ir sajūta, it kā ar lukturīti spīdinātu lielā tumšā istabā. "Bet tas ir forši – es varu tik daudz spīdināt, man ir tik plašas iespējas," saka Mārtiņš. "Tas ir vielas nezūdamības likums – jo vairāk investēju, jo labāks rezultāts," piebilst Edgars. "Var censties iemācīt zāģēt, stāvot un rādot, kā to dara. Tomēr – līdz neiedosi pamēģināt, neiemācīsies. Kamēr neprasi no bērna atbildību, neko atpakaļ nedabūsi," pedagoģijas stūrakmeņus aplūko Edgars. Pirms misijas viņš sapņojis par akadēmisku karjeru, tagad kaļ plānus, vai nemeklēt jaunus izaicinājumus. Lai neatrofētos, nodarbošanās ik pēc laika jāmaina, min Edgars. "Šajā dzīves posmā sadūrušies divi manas dzīves atskaites punkti – pedagoģija un vides izglītība. Tas man dod iespēju mācīt bērniem to, kam es ticu."
Mārtiņš pēc misijas turpinās strādāt bankā. Viņš zīmē vīziju – misija būs viņa rokās ielikusi instrumentus, lai spētu organizēt sporta nometnes bērniem. Mārtiņš ir triatlonists – lai gan viņa kreiso roku aizstāj protēze. Prese viņu iesaukusi par "dzelzs vīru bez rokas".
Ilzei tuva ir neformālā izglītība bez 40 minūšu ierobežojuma. "Gribu vairāk domāt par reālo dzīvi, nevis kontroldarbiem. Gribu mācīt, ejot dabā." Taču viņi neizslēdz, ka pēc laika var atgriezties skolotāja darbā. Lai nepaliktu sausi un teorētiski, viņiem nepieciešams dzīvot arī ārpus skolas sienām, paši spriež.
Ilze, kura visu mūžu dzīvojusi Rīgā, bet nu pārcēlusies uz Turaidu, teic, ka viņu pārsteidzis iedzīvotāju pesimistiskais skatījums uz dzīvi. "Mēs mācām bērniem kritiski lasīt un kritiski domāt. Viņi ir dzirdējuši izklaides ziņas, bet nezina, kā sauc Amerikas Savienoto Valstu jaunievēlēto prezidentu. Tādos brīžos saproti, ka tavs lukturītis melnajā istabā ir ļoti maziņš. Lai izgaismotu visus stūrīšus, ir smagi jāstrādā," atzīst viņa.
Skolā skolēni spļauj ārā vecāku izteiktus lozungus, ar kuriem dzīvo viņu ģimenes. "Daudzās ģimenēs valda pesimisms, bet mūsu spēkos ir laiku skolā piepildīt ar optimismu," saka Mārtiņš. "Visticamāk, no zināšanu viedokļa es nevaru iemācīt neko tādu, ko nevarētu izlasīt "Google". Tomēr – es uzsveru – skolā māca dzīvei nepieciešamas prasmes, tostarp atrast un izprast informāciju, sadarboties ar klasesbiedriem, modelējot situācijas, kādas radīsies darba kolektīvā."