Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Jau rakstījām, ka 21. februārī Stopiņu novada pirmsskolas izglītības iestādē "Pienenīte" pulcējās sešgadnieku vecāki, kuri tika iepazīstināti ar piedāvājumu novada skolās. Daži klātesošie izteica neapmierinātību, ka kopā ar viņu bērniem Ulbrokas vidusskolā ies arī bērni ar mācīšanās grūtībām. Pašvaldības un skolas pārstāvji pārmetumus noraidīja.

Savukārt Kokneses speciālās internātskolas direktore Dagmāra Isajeva, kura ir ar 28 gadu pedagoga darba stāžu, par šo tēmu aizstāvējusi savu maģistra darbu un bijusi kā docētāja Latvijas Universitātē un Rīgas Pedagoģijas un vadības akadēmijā, uzskata, ka satraukumam ir pamats. Ja vide nav sagatavota un pedagogi pietiekami kvalificēti, šāda kopā būšana var kaitēt gan veselajiem, gan bērniem ar mācīšanās traucējumiem. Lai gan sarunā ar portālu "Apriņķis.lv" D. Isajeva norāda, ka ikvienai idejai ir divas puses, šo integrācijas "fiksideju", kas tiek realizēta ne tikai Ulbrokas vidusskolā, bet arī citviet Latvijā, eksperte nebaidās asi kritizēt.

Nepiemērota vide kaitē bērnam
Medicīniskās diagnozes 5.6 kods nozīmē, ka bērnam ir kāds no mācību traucējumiem. Tie var būt dažādi, tāpēc, kā uzskata eksperte, būtiski ir saprast, kas tie par traucējumiem, un tikai tad vērtēt, kā tie var ietekmēt viņa spēju mācīties vienā klasē ar citiem bērniem. "Traucējumi var būt dažādi. Ja tas ir saistīts ar uzvedības, somatiskajām problēmām vai arī valodas traucējumi, piemēram, disleksija vai disgrafija, sarežģījumi šādā jauktajā klasē tomēr var rasties, jo ar šiem bērniņiem pedagogiem ir jāstrādā individuāli, lai tie veiksmīgi varētu apgūt mācību vielu, bet tajā pašā laikā novārtā var tikt atstāsti visi pārējie," teic D. Isajeva.

Eksperte ir pārliecināta: ja skolā ir visa materiālā bāze, īpaši apmācīti pedagogi, turklāt to skaits ir pietiekams, kā arī ir bērniem piemērota vide, šāda integrācijas programma nav nekas peļams. "Būtiski ir uzsvērt, ka speciālo pedagogu skaitam ir jābūt pietiekamam, lai šie bērni sekmīgi varētu apgūt mācību vielu. Taču ar to bieži vien ir vislielākās problēmas. Skolās vienkārši šādu speciālistu nav, vai viņu zināšanas nav pietiekamas. Ir tikai īpašus kursus izgājuši skolotāji, un to zināšanas ne vienmēr ir tik plašas, lai spētu saprast, kā labāk palīdzēt šiem bērniņiem, jo, kā jau teicu, šiem mācīšanās traucējumi var būt dažādi, un tādai pašai ir jābūt arī pieejai," uzskata pieredzējusī skolas direktore.

Lai strādātu ar šiem bērniem, speciālistiem ir jābūt ļoti zinošiem speciālajā pedagoģijā, metodikā un psiholoģijā. "Ja tas tā nav, to darīt nevar. Tā nav nekāda iešana integrācijas virzienā, bet gan uz dziļu mežu," uzskata pedagoģe. "Ja klasē ir, piemēram, hiperaktīvs bērns ar uzvedības traucējumiem vai pat vairāki, skolotājam vienkārši neatliek laika tam, lai nodrošinātu, lai vienlīdz sekmīgi vielu apgūst gan veselie, gan šie bērni. Skolotājs nav universāls robots, un mēs nevaram prasīt, lai viņš var visu!" tā D. Isajeva.

Ideja laba tikai uz papīra
Mūsu valstī spēkā esošā likumdošana nosaka, ka vecākiem ir tiesības izvēlēties savam bērnam mācību iestādi, un bieži vien tie izvēlas to, kas atrodas tuvāk mājām, taču nereti ir nepiemērota tiem bērniem, kuriem ir kāds no mācīšanās traucējumiem. "Ja bērns tiek ielikts tikai skaita vai vecāku iegribas pēc konkrētajā mācību iestādē, tad tas nav labākais variants. Ar savu teikto negribu nodarīt pāri tām izglītības iestādēm, kas ir daudz darījušas, lai uzlabotu vidi un mācību procesu šiem īpašajiem bērniem, kuri spēj un var mācīties, ja vien tiem ir nodrošināta vajadzīgā palīdzība," zina teikt D. Isajeva. Ar šiem bērniem ir jāstrādā īpaši ne tikai tādēļ, lai tie apgūtu mācību vielu, bet arī koriģētu traucējumus.

"Mums kā skolotājiem un mācību iestāžu vadītājiem vienmēr pirmajā vietā jābūt bērnam, tādēļ ir būtiski apzināties, vai mēs varam nodrošināt viņam visus nepieciešamos apstākļus, lai tas pēc iespējas veiksmīgāk apgūtu mācību vielu," norāda Kokneses internātpamatskolas direktore. 

Viņasprāt, šai integrācijas politikai vajadzētu būt krietni vien pārdomātākai un izsvērtākai: "Pašlaik šī integrācija ir pasludināta uz papīra, jo mums jāseko Eiropas piemēram, taču šajā visā ir aizmirsts pats galvenais – bērns. Vispārizglītojošajās skolās bieži vien nav iespējas nodrošināt visu šiem bērniem nepieciešamo, lai tie varētu sekmīgi apgūt vielu."

Pieredzes apmaiņas braucienos direktore ir pārliecinājusies, ka bagātajās Eiropas valstīs, piemēram, Dānijā, Vācijā vai Norvēģijā, šīs integrācijas politika tiek veiksmīgi realizēta arī dzīvē, jo šiem bērniem tiek nodrošināts viss nepieciešamais, tostarp vairāki speciālisti, kuri palīdz apgūt vielu.

Savukārt Latvijā joprojām laba alternatīva ir speciālās skolas, kurās strādā zinoši speciālisti. Turklāt bērnam tie var veltīt pienācīgu uzmanību. D. Isajeva norāda, ka sen vairs nav aktuāls uzskats, ka internātskolas ir teju vai cietumiem līdzīgas iestādes, kur bērnus iespundēt. Tajās ir modernākās tehnoloģijas un mācību procesam draudzīga vide.