Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Sākot ar šo gadu, valsts apmaksātas brīvpusdienas saņem ne tikai pirmklasnieki vispārējās izglītības iestādēs, bet arī 2. klašu skolēni. Viena 1. un 2. klases skolēna brīvpusdienu nodrošināšanai valsts atvēl 80 santīmus dienā. No gada sākuma līdz 2014.gada janvāra beigām pirmās un otrās klases skolēnu nodrošināšanai ar brīvpusdienām kopumā nepieciešamais finansējums ir 5 710 965 lati.

Garkalnes vidusskolā bērni ne tikai labprāt ēd viņiem bez maksas piešķirtās pusdienas, bet ir pat gatavi paši vasarā pastrādāt, lai skolas laikam tās sapelnītu. Ja bērns vasara nostrādā mēnesi, tad nopelna sev brīvpusdienas pusei no mācību gada. Ja nostrādā divus, nopelna visam gadam. Bērni teritorijas uzkopšanas darbos var iesaistīties no 13 gadu vecuma, bet daži darbi pa spēkam arī jaunākiem.

Skolas direktors Laimnesis Bruģis skaidro, ka brīvpusdienas, pateicoties pašvaldības atbalstam, skolā tiek nodrošinātas līdz pat 5. klasei. Iepriekš nodrošināja līdz 4. klasei, bet, tā kā valsts šogad piešķīra brīvpusdienas arī 2. klasei, tad Garkalnes skolā automātiski pusdienas piešķirtas par vienu klasi augstāk. Bērnu, kas brīvpusdienas neēd, skolā esot maz. Vecāku skolēnu paša nopelnītas brīvpusdienas ir liels atspaids arī vecākiem, kuriem atkrīt liekas raizes. "Mēs jau lauku skoliņa, mums bērni visu ēd un pienu arī dzer. Nav laika stilot. Gribas ēst, tad jāēd," nospriež skolas direktors.

Arī Mārupes pamatskolas direktore Sigita Sakoviča atzīst, ka sākumskolas klasēs ar pusdienu ēšanu problēmu neesot. "Visiem ir brīvpusdienas, un visi arī ēd." Esot gan atsevišķi izņēmumi, kad kāds bērns neēd konkrētus pārtikas produktus. Arī lielākie bērni, kuriem pusdienas piešķirtas trūcīga vai maznodrošināta statusa dēļ, degunu nerauc un pusdienas ar gardu muti apēd. "Zināms, ka daudzās skolās ēdināšana mēdz būt viens no sāpīgākajiem momentiem, jo ne visiem viss garšo, bet kopumā mūsu skolā bērni pusdienas ēd labi," atzīst skolas direktore.

Ropažu vidusskolas direktora vietniece audzināšanas darbā Antra Urtāne skaidro, ka brīvpusdienas ir tādas pašas kā kompleksās ēdienkartes piedāvājums, tāpēc tās netiek pārlieku brāķētas. Lai izvairītos no situācijas, kad bērni neapēd uz šķīvjiem uzliktās porcijas, ēdiens tiek turēts kopīgos traukos, no kura katrs paņem, cik grib. "Katliņā ir kartupeļi, zupa, mērce. Katrs jau saprot, cik daudz vai maz gribēs, un tik arī uzliek," paskaidro A. Urtāne. Viņa atzīst, ka neizjūt skolasbiedru vīpsnāšanu par tiem, kas ēd brīvpusdienas. Varbūt kāds pats pie sevis mazliet kautrējas par tādu faktu, taču, cik vērojams no malas, problēmu nav, atzīst direktora vietniece.

Atšķirīga situācija ir Olaines 1. vidusskolā, kur bērni pamatskolas klasēs brīvpusdienas dažkārt uztver kā sociālā stāvokļa apliecinājumu. Skolas sekretāre Biruta Bērziņa atzīst – vienmēr būs bērni, kuri labprāt izēdīs tukšu šķīvi, pateiks "paldies" un neatteiksies no papildu porcijas, bet vienmēr būs arī tādi, kuri rauks degunu. "Mums ir bijuši gadījumi, kad bērns atsakās ēst brīvpusdienas, lai gan viņam tās ir piešķirtas. Kā viņš pats pasaka – tas ir zem viņa goda." Tie, kas no pilnvērtīgām pusdienām atsakās, turpat skolas kafejnīcā var iegādāties bulciņas, sulas, daži pat nāk uz skolu, jau nodrošinājušies ar čipsiem, ko kafejnīcā nav iespējams iegādāties. B. Bērziņa uzskata, ka šajā jautājumā izšķiroša ir audzināšana ģimenē. Pēc daudzu gadu pieredzes skolas pārstāve zina teikt, ka izvēlīgākie parasti ir 7.–9. klašu skolēni.