Konference norisināsies Rīgā, viesnīcas "Monika Centrum Hotels" telpās, un tā ir Kultūras ministrijas un sadarbības partneru sagatavotās 2012.–2018. gada nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu iedvesmots pasākums.
Konferenci atbalsta Pasaules Brīvo latviešu apvienība, Austrumeiropas politikas pētījumu centrs un LR Kultūras ministrija. Konferencē paredzētas trīs daļas, diskusijas pēc katras daļas un kā gala rezultāts – izstrādāti ieteikumi politikas veidotājiem Latvijā.
Tiešraide internetā tiks nodrošināta no pulksten 10 līdz 15.30 un būs pieejama divās valodās – oriģināli un angliski.
Konferencē uzstāsies dažādu zinātņu nozaru pārstāvji, vadošie viedokļu līderi, starp tiem LU profesore Dr. Ruta Ināra Kaņepāja, Austrumeiropas politikas pētījuma centra izpilddirektors Andis Kudors, Rita Našeniece, starptautiska eksperte stratēģiskajā komunikācijā un komunikācijas risku analīzē, Vineta Poriņa, sociolingviste un LR Saeimas deputāte.
Ar referātiem uzstāsies arī ārvalstu eksperti – Vācijas pārstāvis no Berlīnes Brīvās universitātes, Prof. Dr. Ulrihs Brukners un Prof. Dr. Baiba Metuzāle-Kangere, Stokholmas Universitātes profesore emerita.
Konferences mērķis ir sākt profesionāļu dialogu par vienotas un dalītas izglītības sistēmas ietekmi uz sabiedrības saliedētību un toleranci nacionālā valstī.
Izglītībai ir būtiskākā nozīme integrācijas procesos. Izglītības sistēma veido pamatu Latvijā dzīvojošo etnisko grupu nākamo paaudžu iespējām dzīvot saliedētā sabiedrībā, kurā visiem tās locekļiem ir vienādas iespējas, tiesības un atbildība piedalīties valsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē.
Pēc 2012. gada sākumā notikušā referenduma par krievu valodu kā otru valsts valodu valstī vairs nebija ilūziju par integrācijas procesa neveiksmīgo gaitu. Aktualizējās diskusija par izglītības sistēmas lomu sabiedrības integrācijā ar galveno jautājumu diskusijā: "Vai izglītība ir izpildījusi savu uzdevumu – veicinājusi sabiedrības integrāciju un vai Latvijas cilvēki ir kļuvuši saliedētāki un lojālāki Latvijai?"
Viens no šajā periodā izskanējušiem priekšlikumiem - līdzīgi kā citās Eiropas nacionālās unitārās valstīs veidot vienotu, nevis dalītu izglītības sistēmu, vispirms ar to saprotot vienotu mācību saturu visās Latvijas skolās, otrkārt – veidojot vienotu skolu visiem Latvijas jaunāko paaudžu cilvēkiem.
Izglītības sistēmas reformu apstākļos šāda veida diskusija par izglītības lomu vienotas, nevis sašķeltas sabiedrības izveidei Latvijas apstākļos ir izšķiroša nozīme, ja vēlamies saglabāt Latviju kā vienotu neatkarīgu valsti un reintegrēties Rietumeiropas telpā. Jaunā mācību gada sākums ir piemērots brīdis, lai veidotu diskusiju valodas, izglītības un integrācijas ekspertu līmenī par sabiedrības dienas kārtībā ievirzīto jautājumu par dalītu vai vienotu izglītības sistēmu.
Intervija ar konferences organizētāju Vinetu Poriņu
1. Kas motivēja jūs šo konferenci rīkot?
Šo konferenci mums kopā ar Austrumeiropas politikas pētniecības centru motivēja rīkot esošā valodas un integrācijas situācija, kas Latvijā ir nonākusi strupceļā, un tas, ka tieši izglītība ir spēcīgākais faktors, kas var valstī veidot saliedētu sabiedrību. Iniciatīva par šādas konferences organizēšanu pirms kāda laika izskanēja arī no Nacionālās apvienības puses.
Latvijas valodas situācijā laikposmā kopš 2000. gada par lūzuma periodu, kad jūtami bija pasliktinājusies mazākumtautību cilvēku attieksme pret valsts valodu, var uzskatīt 2007. un 2008. gadu. Pēc respektablākās aptaujas "Valoda" (2008) datiem latviešu valodu uz ielas un veikalos vairs jau nelietoja vairāk nekā 70% mazākumtautību cilvēku, kuri sazinājās tikai vai galvenokārt krieviski. Tātad valsts publiskajā telpā ap 70% (reāli, iespējams, pat vairāk) cittautiešu pilnībā var iztikt, lietojot tikai vienu valodu – krievu valodu.
2008. gadā pirmo reizi aptaujā "Valoda" kopš 1996. gada ir tik augsts to respondentu, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, īpatsvars - 63%, kuri nevēlas uzlabot latviešu valodas prasmi. Kopumā no aptaujātājo atbildēm var secināt, ka valsts valodas prasme zemākā un vidējā līmenī ir pilnīgi pietiekama, lai cittautieši ikdienā sazinātos. To par izaugsmi sabiedrības saliedētībā nevar nosaukt. Tāpēc, lai uzlabotos valodas un integrācijas situācijā, lai valsts kļūtu nevis par sava veida Krievijas forštati, bet gan par eiropeisku nacionālu valsti, izglītība ir būtiskākais faktors, kas var manīt situāciju uz labu.
2. Kas, pēc jūsu domām, šķiet, varētu palīdzēt veicināt saliedētību un toleranci Latvijā? Vai ir līdz šim spertie soļi krievu un latviešu integrēšanā nesuši panākumus?
Saliedētību varētu veicināt pārdomāta, uz godīgiem valodas un integrācijas situācijas pētījumiem (kas atspoguļo esošo, nevis vēlamo valodas situāciju) balstīta rīcībpolitika. Uzskatu, ka saliedētību veicinās arī kultūras ministrijā izstrādāto 2012. – 2018. gada Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu realizācija.
Analizējot Latvijas valodas situāciju, ir atsevišķi pasākumi, kas nesuši panākumus, piemēram:
1) cittautieši labāk un procentuāli vairāk nekā 90. gadu sākumā prot valsts valodu,
2) cittautiešiem vairs nav noslēpums tas, kā valstsnācija vēlētos, lai Latvijā notiktu sadzīvošana starp tautām, resp., uz latviešu valodas un valstsnācijas vērtību pamata.
3. Vai būtu jāpārstrukturē izglītības sistēmu tieši sabiedrības integrācijas jomā – un, ja jā, tad kurus soļus vajadzētu spert pirmos, lai šo struktūru varētu ieviest?
Būtu jāpārstrukturē vispirms veicot vieglākos soļus – nodrošinot vienotu mācību saturu (piem., vēsturē) gan t. s. latviešu, gan mazākumtautību skolās; otrkārt, ieviešot bērnudārzos latviešu valodu un nodrošinot speciālistus, kas palīdzētu iejusties un saprasties cittautiešu bērniem. Treškārt, principu, ka dažādu tautību skolēni mācās vienā klasē latviešu valodā (neatstājot novārtā multilingvisma attīstību), ieviešot kā pilotprojektu.
4. Kādu lomu, jūsuprāt, spēlē patriotiskā audzināšana? Kā to var izveidot kā patiesu, ne mākslīgi sastādītu priekšmetu skolā?
To var izveidot ar patriotiskiem skolotājiem, un daudz šajā ziņā ir atkarīgs no skolu direktoriem. Patriotiskā audzināšana tiek maz realizēta skolās.
5. Vai Latvijā bilingvālajai izglītībai bijuši panākumi? Kā nekā, tagad kopumā daudz vairāk krievu jauniešu prot latviski, ja salīdzinām ar situāciju 1990. gadu sākumā.
Integrācijas jomā bilingvālajai izglītībai (BI) nav bijuši panākumi: 9. maija "svinētāju" skaits pie Uzvaras pieminekļa pieaug ar katru gadu. Ir izveidojusies jauna mazākumtautību paaudze, kura samērā labi prot latviešu valodu, bet sevi absolūti nesaista ar Latvijas valsti, ar tās pamatvērtībām, jo identificē sevi ar Krieviju.
BI noderējusi, lai pārsteigtu starptautisko auditoriju par Latvijas pūlēm un iztērētajiem līdzekļiem mazākumtautību jomā. BI bija domāts kā pretimnākšanas solis mazākumtautībām, kas, raugoties uz esošo valodas un integrācijas situāciju, tomēr nav attaisnojies. BI skolotāji ir tik labi sagatavoti, ka viņi ir un būs spējīgi strādāt etniski un lingvistiski daudzveidīgās klasēs.
6. Kam vēl būtu jānotiek sabiedrībā, vēl blakus izglītības sistēmas reformām, lai Latvijā sabiedrība justos vairāk saliedēta?
Būtu jānodrošina mediju telpas aizsardzība no Krievijas informācijas telpas, resp., no Krievijas informatīvā kara pret Latviju. Cilvēki vairāk būtu jāizglīto par t.s. Krievijas "maigās varas" ieročiem Latvijā – ar izglītības, kultūras un krievu valodas palīdzību. Konferencē par to runās pētnieks Andis Kudors.
Ļoti būtiski ir sagatavot jaunus valodas politikas speciālistus, kuri varētu sabiedrībai skaidrot ar valsts valodu saistītos tautai eksistenciālos jautājumus. Patlaban šādu speciālistu skaits valstij, kura ir iekārojama Krievijai, ir vairāk nekā par maz - tas ir niecīgs.