Vēl šā gada sākumā atsevišķu internātpamatskolas pedagogu algošanai piešķirtas simboliskas summas, bet nu domē teic, ka arī paši skolotāji atbalsta skolas slēgšanu.
Cerības mira pamazām
Ja vien nenotiks brīnums, un šajā gadījumā tas nozīmē valsts finansējumu izglītības iestādes darba turpināšanai, Mālpils internātskolā šis mācību gads būs pēdējais, "Rīgas Apriņķa Avīzei" atklāj Mālpils internātpamatskolas direktore Frančeska Ģēvele. Līdzīgs liktenis sagaida tāda paša profila mācību iestādes Aglonā, Biržos, Ciecerē, Kandavā, Liepājā, Liepnā, Tilžā un Vaiņodē. Valstij to uzturēšana izmaksājot apmēram 3,5 miljonus eiro gadā. (Salīdzinājumam: dažādu ministriju darbiniekiem pērn prēmijās valsts izmaksāja 81 miljonu eiro.)
Patiesībā gan problēmas ar izglītības iestādēm radās brīdī, kad tika izveidoti novadi. Rūpes par vietējo mācību iestāžu – internātskolu un arodskolu – pastāvēšanu tika nodotas pašvaldībām, tiesa – ar noteiktu valsts līdzfinansējumu skolotāju algām un audzēkņu uzturnaudām.
Un tad 2016. gadā pienāca diena, kad izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim tika piedēvēti izteikumi par internātskolu skolēnu "segregāciju" un to, ka internātskolas ir "padomju mantojums", kas "kā nezāles jāizravē". Kurss bija nosprausts, un, saprotams, ka tas radīja aizvainojumu gan pašvaldībā, kura uzturēja Mālpils internātpamatskolu, gan cilvēkos, kuri šajā un līdzīgās skolās pildīja ne tikai skolotāja, bet arī sociālā darbinieka pienākumus.
Taču draudi samazināt finansējumu internātskolām nebija tikai tukši vārdi. Visbeidzot Saeima pērn novembra nogalē pieņēma grozījumus Izglītības likumā, paredzot, ka jaunu internātskolu dibināšana no 2018. gada 1. janvāra vairs nav atļauta, bet internātskolas, kas nodibinātas līdz šim datumam, būs tiesīgas turpināt darbību līdz 2019. gada 31. jūlijam.
Mērķtiecīgi tika drupināti uzticamības pamati
Mālpils internātpamatskolas direktore F. Ģēvele sarunā ar "Rīgas Apriņķa Avīzi" teic, ka skolā pašlaik mācās 66 bērni – deviņi ir no Mālpils novada, strādā 22 pedagogi un 17 tehniskā personāla darbinieki. Vēl salīdzinoši nesen internātpamatskolas audzēkņu skaits daudzkārt pārsniedza simtu.
Par galveno iemeslu skolēnu skaita kritumam F. Ģēvele uzskata nevis sociālās nevienlīdzības vai nelabvēlīgo ģimeņu skaita mazināšanos valstī, bet fonu, uz kura notikumi attīstījušies. Jau gadiem ilgi Rīgā ticis runāts, ka internātpamatskolu agri vai vēlu slēgs. Un tieši nedrošība par skolas nākotni vecākiem un pašvaldībām likusi pārdomāt iespēju sūtīt bērnus, kas nespēj iekļauties "parasto" skolu vidē, uz Mālpili. Līdz ar to pedagogiem samazinājušās slodzes, un daudziem nācies meklēt papildu darbavietas.
Direktore uzskata, ka tā nav normāla situācija, ja augstas kvalitātes profesionāļiem tā vietā, lai sekmīgi turpinātu savu misiju darboties ar bērniem, kuri citos apstākļos būtu nonākuši uz ielas, jāskatās pēc papildu slodzēm citās mācību iestādēs, lai izdzīvotu.
"Neviens no Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņiem, kas pieņem lēmumus par skolu slēgšanu, pie mums nekad "ēnu dienā" nav bijis, lai paskatītos, ko mēs darām, un tuvāk iepazītos ar mūsu izglītojamajiem," teic F. Ģēvele. Šādos apstākļos ir tikai taisnīgi pieprasīt izglītības un zinātnes ministra demisiju, jo lēmumam par internātpamatskolu likvidēšanai sekas būs daudz ļaunākas, nekā sākumā varētu šķist.
Viņa piemin "Eurostat" nesen veiktu pētījumu, kurā konstatēts, ka pašlaik Latvijā 31,3% bērnu un pusaudžu vecumā līdz 17 gadiem ir risks dzīvot nabadzībā vai sociālā atstumtībā, kas ir astotais augstākais rādītājs Eiropas Savienības valstu vidū. Latvijā ģimenēs, kurās vecākiem ir zems izglītības līmenis, nabadzības un sociālās atstumtības riskam ir pakļauti 68,4% bērnu līdz 17 gadu vecumam. Arī tiesībsargs Juris Jansons atzīst, ka sociālās realitātes aina skaitļos viennozīmīgi norāda uz to, ka Latvija grimst nabadzībā, pie kuras lielākā daļa iedzīvotāju nemaz nav vainojami, atgādina F. Ģēvele.
Skolas vietā varētu būt dienas centrs
Kopā ar Mālpils novada domes izpilddirektoru Agri Bukovski lūkojam ieskatīties nākotnē, kas notiks ar telpām, kuras kādreiz celtas tehnikuma vajadzībām, bet nu tajās paliks tikai vidusskola. Taču arī to ir ieteikts pārveidot par sākumskolu, bet bērnus no Mālpils sūtīt mācīties uz Siguldas novada izglītības iestādēm.
Atbildot uz "Rīgas Apriņķa Avīzes" jautājumu, ko novads domā iesākt ar tukšajām telpām, A. Bukovskis teic, ka skolas telpās, ko līdz šim aizņēma internātpamatskola, tiks ierīkots dienas centrs. Jārēķinās taču, ka arī Mālpili ir skāris deinstitucionalizācijas process, un dienas centram klientu pietikšot. Tagadējā internātā istabas varētu tikt izīrētas, varbūt pārveidotas par dzīvokļiem.
Tā kā slodzes pastāvīgi ir sarukušas, pedagogi jau tagad strādā vairākos darbos un tikai retajam internātpamatskola ir pamatdarbavieta. Tehniskais personāls un internāta audzinātājas gan palikšot bez darba.
To, vai lēmums likvidēt pamatskolu bijis pareizs, rādīšot laiks. Bērni, kuri dažādu iemeslu dēļ nonākuši internātskolā, te atrodas drošībā, siltumā, ir paēduši, kopā ar skolas gudrībām apgūst arī sociālās iemaņas, kādas neviens viņiem nemācīja mājās, teic A. Bukovskis. Taču iemesls, kāpēc viņi šeit nonākuši, ir sociālā nevienlīdzība, kuras blakusprodukts ir arī nelabvēlīgas vai maznodrošinātas ģimenes. Internātpamatskolas audzēkņi Mālpils skolā atradās starp līdzīgiem un tika saprasti; "parastajās" skolās bērni pret "citādajiem" mēdz izturēties nežēlīgi, atzīst Mālpils novada domes izpilddirektors.
Skolas likvidēšana vēl neko neatrisinās
Pierīgas Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes vadītājs Oļģerts Lejnieks ir bijis klāt pie Mālpils internātpamatskolas dibināšanas. Vienīgā internātskola bijušajā Rīgas rajonā bija Laurenčos. Iespējams, laikā, kad bija atgūta brīvība, šādas skolas šķita kā padomju laika mantojums, taču jau drīz vien pēc tās likvidēšanas, iepazinuši jauno laiku realitāti, gan pašvaldības amatpersonas, gan skolēnu vecāki iestājās par internātskolas atjaunošanu. Un tā, jau 1996. gadā, ieguldot pašvaldības un Eiropas Savienības fondu finanšu līdzekļus, tika nodibināta Mālpils internātpamatskola, atceras O. Lejnieks.
Galvenais, ko šādas skolas pastāvēšana dod, ir tas, ka bērni šeit ir aprūpēti, jo tā pilda ne tikai izglītojošās, bet arī sociālās funkcijas, iemācot dzīvei nepieciešamās iemaņas, ko dažādu iemeslu dēļ bērni nav apguvuši savā ģimenē.
Slēdzot skolu, viena problēma būs atrisināta, bet daudzas citas tikai atklāsies, jo par to risināšanu nekas netiek runāts. Pilnīgi droši paredzams, ka vairāk darba būs sociālajiem dienestiem, bet šo dienestu funkcijas nav tādas pašas kā skolai, secina Pierīgas Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes vadītājs un piebilst: "Mums par to sāp sirds."