Šobrīd viņš uz gadu ieradies praksē Latvijā, lai strādātu starptautiskā konsultāciju un tehnoloģiju pakalpojumu uzņēmumā "Accenture".
Ādažu vidusskolas direktores vietniece Aija Krūze par Haraldu saka: "Viņš ir īpaši atsaucīgs, patīkams cilvēks, kurš varēja atrast risinājumu bezizejas situācijās, arī ļoti vispusīgs – ar teicamām sekmēm, visus skolas gadus dejoja kolektīvā "Rūta", spēlēja teātri, piedalījās starptautiskos projektos, "Comenius" programmas mūziklā viņam bija viena no galvenajām lomām, vairākus gadus viņš bija skolas Eiropas kluba parlamenta prezidents."
– Kas datorspēļu programmēšanā jūs saista visvairāk?
– Process, kurā jāiedziļinās ļoti sīkās detaļās. Lai panāktu, ka datorspēlē cilvēciņš pakustina kājas, paiet vairākas stundas, taču pēc tam pašam prieks redzēt rezultātu – animāciju. Datorspēles spēlēju kopš piecu gadu vecuma, un mani vienmēr intriģējis jautājums, kā kaut ko tādu vispār var radīt.
– Nekad neesat juties atkarīgs no datorspēlēm?
– Daudziem tā noteikti ir bijis, kādos desmit vai padsmit gados, tomēr es neteiktu, ka videospēles slikti ietekmē cilvēku. Spēlējot esmu, piemēram, apguvis angļu valodu. Atceros, skolā man jautāja, vai esmu gājis uz kādiem papildu kursiem. Nē, es vienkārši spēlēju datorspēles!
– Runā, ka datorspēlēs ir vairāk ļaunā nekā labā...
– Noteikti nepiekrītu. Mūsu universitātē viesojās pārstāvji no kompānijas, kas veido programmatūru NASA robotiem, kuri tiek sūtīti kosmosā un uz citām planētām, piemēram, uz Marsu. Mūsu speciālistu pieredze ļautu viņiem vienkāršot procesu, kā roboti tiek vadīti, kustināti. Ārstniecībā attīstās tehnoloģijas, piemēram, ir nanoroboti, kas cilvēka ķermenī tiek ievadīti, lai veiktu mikroskopiskas šuves.
Izbraucienā, apskatot vienu no Londonas populārākajām apskates vietām – Bigbenu.
– Pie kā pats strādājat?
– Šobrīd savā praksē strādāju ar augmentēto (t.s. paplašināto – red.) realitāti. Salīdzinājumam: ja virtuālajā realitātē nonāc pilnīgi citā pasaulē, augmentētajā realitātē īstenība netiek aizstāta, bet gan papildināta ar dažādiem elementiem. Virtuālajā realitātē, uzvelkot speciālas brilles, neko neredzi no tā, kas notiek apkārt, bet augmentētajā realitātē redzi visu apkārtējo vidi, kas tiek papildināta ar dažādām hologrammām.
– Kādus tēlus konkrēti radāt?
– Šobrīd strādāju pie projekta, kas varētu būt nākotnes veids, kā cilvēki pērk un pārdod automašīnas. Ir hologramma – milzīgs auto, kuram pircējs var atvērt durvis, var tajā iekāpt. Hologrammu var samazināt vai palielināt. Pircējs šim auto var nomainīt krāsu, veikt dažādas modifikācijas, bet pārdevējs uzreiz redz, ko pircējs vēlas, un atbilstoši var pielāgot piedāvājumu.
– Kā jutāties, tikko aizbraucis uz Angliju?
– Kopš sešu gadu vecuma biju mācījies Ādažos, un pēkšņi tas viss vienā dienā pazuda – cita valsts, citi cilvēki. Viss ar kājām gaisā. Biju sarunājis Anglijā īrēt māju kopā ar paziņu. Tā kā biju ieradies pirmais, man vajadzēja sazvanīties ar angli, kurš bija mājas īpašnieks, tikties stacijā, kurā nekad nebiju bijis, sekot viņam uz nezināmu vietu. Pirmo nakti gulēju, apsedzies ar mēteli, jo nebija līdz pat segas... Tagad, uz to atskatoties, domāju: ideāli, ka man bija tāda pieredze. Pēc tam citas nepatīkamās pieredzes uztvert ir mazliet patīkamāk. Jā, no sākuma bija mazliet bail, bet es zināju – ja reiz esmu atbraucis, ir jāiztur un jāiet līdz galam.
Galvenais iemesls, kādēļ praksi gribēju pavadīt Latvijā, ir tāds, ka tomēr pietrūka māju. Šeit ir ģimene un draugi. Neesmu no tiem cilvēkiem, kuri saka: brauciet prom no Latvijas, šeit nekā nav. Nepavisam ne! Piecus mēnešus esmu Latvijā un jūtos ideāli.
– Studijas ārvalstīs – tas bija apzināts mērķis vai tikai tāpēc, ka Latvijā šādas studiju programmas nav?
– Jā, tas bija apzināts mērķis. No sākuma biju domājis braukt studēt uz Dāniju, jo tur izglītība ir par brīvu. Pēc tam uzzināju, ka Anglijā ir izdevīgi studiju kredīta nosacījumi. Budžeta vietu gan Anglijā nav vispār. Valsts var piešķirt kādu pabalstu, ja nodzīvo tur divus gadus līdz mācību sākumam. Latvijas augstskolās studēt negribēju, jo uzskatu, ka tieši augstākajā izglītībā Eiropā ir labāks līmenis nekā Latvijā. Es mērķēju strādāt Eiropas tirgū, un mani māca bažas, vai Latvijas augstskolas diplomu Eiropā atzīs un pietiekami augstu novērtēs. Studijas ārvalstīs nav nekas tik neiespējams, brīvajā laikā ārpus studijām var piestrādāt. Pats strādāju gan par viesmīli, gan rūpnīcā krāmēju kastes.
– Lai iestātos universitātē Anglijā, bija jākārto kādi iestājeksāmeni?
– Tā kā vidējā atzīme man bija pietiekami augsta un arī eksāmenu rezultāti bija pietiekami labi, man nebija nekādu iestājeksāmenu. Man nevajadzēja likt pat valodas eksāmenu. Sākumā mazliet baidījos, ka kursā pārsvarā būs cilvēki ar vairāku gadu pieredzi programmēšanā, bet nē – visu mācīja no nulles, un es ātri iekļāvos programmā. Man pašam sākumā nebija nekādas iepriekšējas pieredzes programmēšanā.
– Kādas īpašības nepieciešamas, lai būtu veiksmīgs spēļu programmētājs?
– Jāpiemīt iztēlei – kas tā varētu būt par spēli, ko taisīt, kas tajā notiks. Piemēram, grupas darbā cilvēks pasaka vienu ideju, citi iesaistās, un beigās tiek radīts kaut kas pavisam jauns un atšķirīgs no tā, kas bija plānots sākumā. Nepieciešams atvērts prāts, nevar ieciklēties uz vienu versiju.
– Ar ko atšķiras studiju process ārvalstīs un Latvijā?
– Ir daudz kā tāda, kas Latvijas universitāšu sistēmā man šķiet neizprotams. Piemēram, sesijas. Mums tādu nav vispār. Gada sākumā uzdod projektu, kuram līdz noteiktam laikam jābūt pabeigtam. Ir arī uzreiz zināms, kuros priekšmetos varētu būt eksāmeni. Vienā pusgadā ir četri priekšmeti, pēc tam nākamajā pusgadā tie mainās uz citiem četriem. Esmu dzirdējis dīvainus stāstus, ka Latvijā māca daudz tādu priekšmetu, kuriem nav nekāda sakara ar profesiju. Tas šķiet pilnīgi lieki. Pēc tam sesija ar 14 eksāmeniem, kur cilvēki vienkārši beidzas nost. Man mācību gads noslēdzas aprīlī un nākamais sākas septembra beigās. Nevaru sūdzēties.
– Varbūt Latvijas augstskolās piedāvātā izglītība ir plašāka? Anglijā apgūstat ļoti specifiskas zināšanas...
– Tā gluži arī nav. Man māca 3D dizainu, grafisko modelēšanu, matemātiku, fiziku, programmēšanu. Viens priekšmets ir tāds, kuru pavadām, tikai taisot spēli. Vēl varam izvēlēties vienu priekšmetu, kas ir pilnīgi nesaistīts ar jomu, kuru pamatā apgūstam. Pirmajā gadā izvēlējos videomontāžu. Otrajā – priekšmetu "Skatuve, gaismošana un audiosistēmas", kas vairāk attiecas uz teātra skatuvi. Paši taisījām plānus teātra izrādei. Pēc tam bija interesanti redzēt, kā viss kopā sanācis.
No bakalaura grāda, ko iegūšu, var izrietēt dažādas profesijas – varu būt spēļu dizainers, izdomāt spēles progresu, ko laikam varētu nosaukt par scenāristu, un, jā, programmētājs, kurš saistīts ar tehnisko pusi.
– Sanāk, ka spēļu veidošana ir komandas darbs, kurā piedalās grafiķi, mūziķi, scenāristi, programmētāji. Vai izjūtat sevi kā komandas cilvēku?
– Jā, pavisam noteikti. Man patīk komunicēt ar citiem, un es labi jūtos komandā, kur visiem ir viens mērķis un visi arī cenšas to sasniegt.
– Vai esat izveidojis arī kādu spēli?
– Jā, stratēģijas spēli, kur spēlētājs kontrolē vienu cilvēciņu, kam ir dažādas prasmes, piemēram, viņš cērt kokus, lai iegūtu resursus, un skalda akmeņus, no kuriem pēc tam tiek būvētas mājas, tiek attīstīts ciemats, pilsēta, parādās citi cilvēki. Šis ir darbs, ar kuru lepojos visvairāk. Otrajā pusgadā bija jāizveido biljarda spēle, kur vajadzēja aprēķināt leņķus un spēku, kā bumbiņas lido, ar kādu spēku atsitas. Visam bija jāatbilst fizikas likumiem, un, tā kā 98 procentiem mūsu pasniedzēju ir doktora grāds, viņus apmānīt nebūtu bijis iespējams.
– Jūsu nākotne visideālākajā variantā?
– Ja Latvijā varētu dzīvot par Anglijas algām, strādāt no mājām un bez problēmām uzturēt ģimeni, nedomājot par finansiālām grūtībām.