Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sagatavotā likumprojekta anotācijā skaidrots, ka, lai veicinātu kvalitatīvas izglītības pieejamību un resursu efektīvu izmantošanu, Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam kā viens no uzdevumiem minēts izglītības iestāžu institucionālā tīkla sakārtošana, norādot, ka vispārējā vidējā izglītība pamatā koncentrējama reģionālas nozīmes pilsētās un novadu centros.

Tā kā OECD Starptautiskajā skolēnu novērtēšanas programmā Latvijas rezultāti liecina, ka izglītības iestādēs lauku reģionos vidējie piecpadsmitgadīgo izglītojamo mācību sasniegumu rādītāji Eiropas Savienības pamatkompetencēs joprojām turpina atpalikt no viņu vienaudžu sasniegumiem citās Latvijas teritoriālajās vienībās, pastāv risks šajās lauku izglītības iestādēs ienākošajiem vidusskolēniem iegūt zemākas kvalitātes izglītību, salīdzinot ar to, ko var iegūt izglītības iestādēs, piemēram, novadu pilsētās, kur koncentrēts kvalitatīvs pedagoģiskais resurss un nodrošināta materiāltehniskā bāze konkurētspējīgas vispārējās vidējās izglītības ieguvei.

IZM atgādina, ka Satversmes 112. pantā noteiktas ikvienas personas tiesības uz izglītību, kas būtībā nozīmē tiesības uz kvalitatīvu izglītību.

Šomēnes plānota pētījuma par optimālā skolu tīkla gala ziņojuma prezentācija, pēc kuras rezultātiem IZM turpinās diskusijas ar pašvaldībām par piemērotākajiem risinājumiem izglītības iestāžu tīkla sakārtošanai, tostarp kontekstā gan ar likumprojektā ietverto regulējumu par minimālā izglītojamo skaita klasēs un klašu grupās noteikšanu pašvaldību, valsts augstskolu un privātajās vispārējās izglītības iestādēs, gan arī izglītības iestādē iegūtās izglītības kvalitātes rādītāju nozīmes aktualizācijas aspektā.

Likumprojektā ietvertie grozījumi paredz regulējumu attiecībā uz valsts budžeta mērķdotācijas nodrošināšanu pedagogu atalgojumam. IZM uzsvēra, ka regulējumam par minimālo izglītojamo skaitu klasēs un klašu grupās, izrietošajām normām par datu uzkrāšanu un aktualizāciju VIIS ir būtiska nozīme finanšu resursu efektīvas izmantošanas, tai skaitā Latvijas vispārējās izglītības iestāžu tīkla sakārtošanas, kontekstā. Jau 2014. gadā IZM vadītā Pedagogu darba samaksas modeļa izstrādes darba grupa rosināja 10. klases atvēršanai noteikt aprēķinos pamatotu minimālo skolēnu skaitu, kas nepieciešams, lai ar pieejamajiem resursiem nodrošinātu kvalitatīvas izglītības ieguves iespējas.

IZM veiktie aprēķini liecina, ka minimālais izglītojamo skaits 10.klasē, kam seko līdzi tik daudz finansējuma, lai segtu tikai apmaksājamās stundas bez atbalsta pasākumiem, ir 12 izglītojamie. Par pamatu aprēķiniem tiek ņemts apmaksājamo stundu skaits, pedagoga slodze, normētā skolēna un pedagoga proporcija novados un pilsētas un vidējās izglītības pakāpes koeficients.

Atsaucoties uz iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā situācijas attīstību pēdējos trīs gados, likumprojektā ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt minimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu klasē un klašu grupā pašvaldību, valsts augstskolu un privātajās vispārējās izglītības iestādēs, paredzot, ka minētos noteikumus Ministru kabinets izdos līdz 2018.gada 31.augustam un ka tajos tiks ietverts ne mazāk kā vienu gadu, bet ne vairāk kā divus gadus ilgs pārejas periods regulējuma ieviešanai.

Vienlaikus IZM ieskatā, ņemot vērā valsts iesaisti privāto izglītības iestāžu pedagogu darba samaksas finansēšanā, minimāli pieļaujamais izglītojamo skaits klasē un klašu grupā nosakāms arī vispārējās izglītības iestādēs, kuru dibinātāji ir privātpersonas. Uz pašvaldību, kā arī valsts augstskolu un privātajām izglītības iestādēm iepriekš noteiktais regulējums skatāms kontekstā ar otru likumprojektā ietverto Ministru kabineta deleģējumu, kas paredz noteikt finansējuma sadalījuma apjomu starp valsti un izglītības iestādes, tostarp privātās izglītības iestādes, dibinātāja budžetiem tajos gadījumos, ja netiek izpildīts minimālā izglītojamo skaita klasē vai klašu grupā nosacījums.

Šādā gadījumā pedagogu darba samaksa tiktu nodrošināta no izglītības iestāžu - pašvaldību, valsts augstskolu vai privātpersonu dibinātāju - budžetiem. Savukārt nosacījumi (izglītības iestādē iegūtās izglītības kvalitātes rādītāji) valsts iesaistei pedagogu darba samaksas finansēšanā šādos gadījumos un finansējuma apmēra sadalījums starp valsti un vispārējās izglītības iestādes dibinātāju tiktu paredzēts Ministru kabineta noteiktā kārtībā.

Līdz ar to likuma grozījumi paredz papildināt Ministru kabineta kompetenci, paredzot, ka valdība nosaka minimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu klasē un klašu grupā pašvaldību, valsts augstskolu un privātajās vispārējās izglītības iestādēs, kā arī nosaka kritērijus un kārtību, kādā valsts, ņemot vērā izglītības iestādē iegūtās izglītības kvalitātes rādītājus, piedalās pašvaldību, valsts augstskolu un privāto vispārējās izglītības iestāžu vispārējās izglītības programmu īstenošanā iesaistīto pedagogu darba samaksas finansēšanā gadījumā, ja izglītojamo skaits attiecīgajā klasē vai klašu grupā neatbilst Ministru kabineta noteiktajam minimāli pieļaujamajam izglītojamo skaitam.

Paredzēts, ka likums stāsies spēkā 2018. gada 1. janvārī. Par likuma grozījumiem vēl jālemj Saeimai.

Kā ziņots, Satversmes tiesa par neatbilstošām Satversmei atzina apstrīdētos Ministru kabineta noteikumus, kas nosaka minimālo izglītojamo skaitu novada izglītības iestādes 10.klasē vai vidusskolā kopumā.

Tiesa secināja, ka atbilstoši gramatiskajai tiesību normas interpretācijai valdībai nebija pilnvarota noteikt minimālo izglītojamo skaitu klasēs. No pilnvarojošajā normā ietvertā formulējuma "noteikt kārtību" izriet Ministru kabineta tiesības noteikumos regulēt tikai attiecīgā jautājuma procesuālo aspektu, proti, izstrādāt noteiktu procedūru izglītojamo uzņemšanai vispārējās izglītības iestādēs un atskaitīšanai no tām.

Tāpat Satversmes tiesa norādīja, ka attiecībā uz vispārējās izglītības iestādēm Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt tikai kārtību izglītojamo uzņemšanai izglītības iestādē un atskaitīšanai no tās, nevis izstrādāt kritērijus, kas varētu būt pamats atteikumam uzņemt izglītojamo vidusskolā.

Kopumā tiesa atzina, ka valdība, pieņemot apstrīdētās normas, darbojās pretēji varas dalīšanas principam un pārkāpa likumdevēja piešķirto pilnvarojumu. Līdz ar to tiesa nolēma atzīt apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmes 1.pantam un spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža.