Tā "Rīgas un Apriņķa Avīzei" teic Mālpils internātpamatskolas sākumskolas skolotāja Dace Brūna.
Par šo skolu Mālpilī atcerējāmies, tuvojoties Mātes dienai, jo internātskolas pedagogs nevar aprobežoties tikai ar matemātikas, latviešu valodas vai kāda cita mācību priekšmeta mācīšanu. Viņam nākas pildīt to lomu, ko mājās darītu tēvs un māte, piemēram, atrodot laiku aprunāties ar bērnu, palīdzot viņam tikt galā ar kādu sadzīvisku problēmu. Turklāt Mālpils pašvaldībā vēl nevienam nav aizmirsies izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska izteikums par internātpamatskolām, kas gluži kā nezāles būtu jāizravē no mūsu izglītības sistēmas.
Vēlāk gan tika skaidrots, ka ministrs nemaz tā neesot sacījis, un pašlaik Mālpils internātpamatskola, kurā mācās bērni no pirmsskolas vecuma līdz 9. klasei, kā viena no 100 skolām iekļauta kompetenču izglītības projektā, jo šeit jau gadiem var iegūt pavāra palīga kvalifikāciju.
Skolā sastapām pedagoģi Daci Brūnu. Skolotāja ikdienā audzina 17 apvienotās 3. un 4. klases bērnus un pusi darba nedēļas skolā atrodas no astoņiem rītā līdz deviņiem vakarā.
"Pie mums dzīvo un mācās Mālpils un apkārtējo novadu bērni, kuru vecākiem ir piešķirts sociāli maznodrošinātas personas statuss. Šie bērni neatšķiras no parasto skolu audzēkņiem skolās, tikai viņu vecākiem ir mazāk naudas. Viņi zina, kā ir tad, kad vecākiem ilgstoši nav darba vai – tieši otrādi – kad tētim un mammai ir tik daudz jāstrādā, ka neatliek laika ar bērniem aprunāties vai visiem kopīgi padarboties. To tad arī pirms nokļūšanas Mālpilī viens otrs bērns izmantojis, jo ceļš, izejot no mājas, bieži vien aizvedis garām skolai nosacītā brīvībā.
Šeit ir arī vietējie bērni, kuru vecāki strādā tālu no mājām vai kuriem ir ļoti gara darbdiena, tāpēc viņi ir izlēmuši, ka, ja, piemēram, mājās nākas atgriezties tikai deviņos vakarā, ir labāk, ka bērns mācās internātpamatskolā, jo šeit ir pieskatīts, paēdis, izmācījies un apmeklējis ārpusstundu pulciņu nodarbības. Šie bērni nenakšņo internātā, bet vakarā dodas uz savām mājām," skaidro D. Brūna.
Skolotāja atzīst, ka starp viņas audzēkņiem ir maz tādu bērnu, kam nebūtu mācīšanās traucējumu un visi priekšmeti padotos vienlīdz labi.
"Tā ir mūsu laika problēma, kuras saknes meklējamas vecāku dzīves ritmā. Taču, no otras puses, tas, ka bērns nav ļoti labi materiāli nodrošināts vai vecāki viņu pametuši novārtā, nenozīmē, ka viņš ir sliktāks par saviem vienaudžiem. Mēs nekad neuzsveram, kāpēc bērns mūsu skolā ieradies, bet cenšamies atrast to labo, kas katrā no viņiem ir, un attīstām to, kas labāk padodas. Varbūt skolēnam tik labi nepadodas matemātika, taču viņam ir zelta rokas un laba sirds un viņš jutīs, kad padalīties ar vienīgo konfekti un kuru šodien vajag samīļot," viņa uzsver.
Skolotāja Brūna teic, ka Mālpils internātpamatskolā cenšas ikvienam audzēknim rokās ielikt makšķeri, nevis iedot zivi: "Mēs saviem audzēkņiem allaž atgādinām: atrodi to, kas tev padodas, ko tu vari, un kopīgi šīs spējas attīstīsim. Viss, ko jūs pratīsiet, dzīvē var noderēt, jo nezināt, kādās situācijas nonāksiet. Ja varēsiet nopelnīt maizi ar rokām, būs ļoti labi, ja ar galvu un rokām – vēl labāk. Ja mācēsiet pārdot to, ko esat paši radījuši, tas būs pavisam labi.
Bet galvenais, ko skolā darām, ir tas, ka mēs ieaudzinām bērnam atziņu, ka viss dzīvē ir jānopelna pašam, nevis jāaiziet uz pagasta pārvaldi un jāprasa pabalsts. Jebkurš no mums var nonākt situācijā, kad labi apmaksātais darbs rīt vairs nav, un nav vairs nekā. Kopīgi mācāmies meklēt risinājumu jebkurai problēmai, atrodot variantus "a", "b", "c", un, ja vajag, izmantojam visu alfabētu.
Spēlējam arī tā saukto dusmu spēli. Ja ģimenē bērns redzējis tikai vienu veidu – ar naidu reaģēt uz visām problēmām –,viņam jāzina, ka ir arī citas iespējas, kā atrisināt samilzumus, jo skaidrs, ka ne jau vienmēr dzīvē iet labi. Un tad, ja skolēns redz, ka var dzīvot arī citādi, nekā viņš līdz šim redzējis, viņš noteikti spēs izkļūt laukā no to kļūmju apļa, kurā iekļuvuši viņa vecāki," uzsver skolotāja Brūna.
Un vēl viņa teic, ka, strādājot internātskolā, jau sen ir atvadījusies no skata uz dzīvi caur rožainām brillēm, un saprot, ka vismaz puse no tiem bērniem, kuri ir šeit, citā situācijā būtu uz ielas. Būtu aplam izlikties to nesaprotam.