Viņa ar prieku dalās zināšanās par to, kā top skaistie māla brīnumi, un rezultātā katrs var tikt pie paša rokām darināta māla trauciņa. Ingrīda ir keramiķe ar 38 gadu pieredzi, un viņas darbnīcā "Cepļi" regulāri viesojas gan tūristu grupas, gan individuāli apmeklētāji.
Kaut gan "Cepļu" mājaslapā ir sadaļa ar nosaukumu "Keramikas skola", tā nav skola klasiskā izpratnē. Tās drīzāk varētu dēvēt par individuālām apmācībām. Vairāk par tām vaicāju Ingrīdai Žagatai:
– Kā nokļūt pie jums uz apmācībām?
– Sākšu ar to, ka uz apmācībām var nākt jebkurš, nav nepieciešamas īpašas iemaņas vai priekšzināšanas. Parasti viss sākas ar tālruņa zvanu, sarunājam laiku un sākam strādāt. Nodarbības cena ir no 7,50 – 15 eiro par stundu plus materiāla izmaksas. Ja cilvēks grib strādāt individuāli, tad tie ir 15 eiro stundā. Tikko ir divi vai vairāk, katram jāmaksā 7,50.
To, cik ilgi mācīties, katrs izvēlas pats. Mana pieredze rāda, ka pastrādāt stundu vai divas vienā dienā ir pilnīgi pietiekami. Tā tomēr ir paliela fiziska slodze. Dažas dāmas pēc tam teikušas, ka sāp rokas. Radošā uzmanība, ko veltām procesam, arī ir nogurdinoša, tāpēc nevajag pārspīlēt.
Kad trauks ir izveidots, tas paliek pie manis un jāgaida cepļa kurināšana, kad es traukus apdedzināšu. Cepļa kurināšana notiek aptuveni reizi mēnesī. Tiem, kas pie manis nāk mācīties, piedāvāju strādāt ar Latvijas mālu un veidot melnās keramikas izstrādājumus.
– Pastāstiet vairāk par trauku apdedzināšanas procesu.
– Tā ir vesela zinātne. Ir divu veidu māli – tādi, kas kūst zemās, un tādi, kas kūst augstās temperatūrās. 1100 grādi skaitās zemie grādi, 1300 – augstie. Piemēram, mājas apkurē mēs ar tādām temperatūrām nekad nesaskaramies. Ir interesanti vērot, kā trauki apdedzināšanas procesā maina krāsu – sākumā sarkans, tad gaišāk oranžs, beigās spilgti dzeltens.
Latvijas melnā keramika top pie zemajiem grādiem, un melnais ceplis ir samērā vienkārši uzbūvējams. Ir dažādu veidu cepļi, tiem atšķiras konstrukcija, maksimālā temperatūra un kurināšanas ilgums. Piemēram, ir cepļi, kas jākurina veselas trīs diennaktis. Keramikā var visādi spēlēties, izmēģināt dažādas tehnikas, krāsas, glazūras. Galu galā, var dedzināt traukus arī ar elektriskajām krāsnīm.
– Vai pie jums var braukt ar konkrētu vēlmi, piemēram, gribu uztaisīt svečturi?
– Ar savām vēlmēm vajag nedaudz piebremzēt un apzināties spējas. Ja kāds atnāk ar domu "es tagad uztaisīšu grīdas vāzi", maz ticams, ka tas izdosies. Mēs sākam ar nelielu māla piku, ko cilvēks vispār var apjaust, aptvert. Tad nu pirmajā reizē sanāk kāds neliels trauciņš. Parasti tas tāpat notiek ar manu palīdzību. Strādājam ar kājas ripu, jo tad ir vieglāk kontrolēt ripas ātrumu, process ir mierīgāks.
– Vai gadās arī, ka kādam galīgi nesanāk?
– Citam padodas labāk, citam vajadzīgs ilgāks laiks, bet nav bijis tā, ka cilvēkam nekas nesanāktu. Parasti pielaužam arī tos, kas sākumā saka – es tikai pastāvēšu un paskatīšos. Nesen "Cepļos" ciemojās ģimene, kur bija arī kungi gados. Viņi bija ļoti laimīgi un teica – kas to būtu domājis, ka dzīvē vēl ko tādu pamēģināšu!
– Vai interesentiem ir iespējams izveidot savu darbnīcu mājas apstākļos: uzbūvēt cepli, nopirkt virpu un nepieciešamos materiālus?
– Noteikti! Teorētiskās zināšanas varu iedot koncentrētā veidā, tālāk jau sākas praktiskais darbs, un mana palīdzība vairs nav vajadzīga. Nav jāsēž pie manis un jāvirpo. Var nopirkt virpu un virpot mājās. Redzu, ka šī tendence ir dzīva, cepļi top. Ar cepļu mūrēšanu pēc pasūtījuma nodarbojas Latgales podnieks Ēvalds Vasiļevskis. Viņš ir visprofesionālākais cepļu meistars Latvijā.
Vienkāršākos cepļus var mēģināt taisīt arī pats. Latvijas mālu var iegādāties no četrām ražotnēm: Jelgavā, Raunā, Vaidavā, Aucē. Vienīgā centralizētā keramikas materiālu tirdzniecības vieta Latvijā ir SIA "Keramserviss" Ādažos. Tur var iegādāties visu nepieciešamo, tai skaitā elektriskās ripas un krāsnis. Abām cena aptuveni līdzīga – ap 1000 eiro.
– Kā jūs atpūšaties no darba?
– Ne tikai keramiķi, bet latvieši vispār ir kā vientuļie vilki. Šo darbu strādāju 38 gadus, komunikācijas ar cilvēkiem man netrūkst. Taču pēdējos piecus gadus esmu sapratusi, ka nevēlos būt keramiķis septiņas dienas nedēļā. Tad nu meklēju sev dažādus hobijus. Šobrīd mana aizraušanās ir mācības, mācos pedagoģijas maģistrantūrā. Lai gan manā darbā šis diploms nav nepieciešams, tomēr zināmas kompetences darbā ar cilvēkiem tas attīsta.