Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šā lekciju cikla idejas autors un organizators ir Latvijas Universitātes (LU) vadībzinātņu doktors Andrejs Mūrnieks – biedrības "Latvijas Pedagogu dome" valdes priekšsēdētājs, ilggadējs pedagogs, vairāku kultūras un reliģijas vēstures grāmatu un kulturoloģijas mācību grāmatu autors, vīru kora "Frachori" dibinātājs un vadītājs. Jau 15 gadus universitātē lasa lekcijas par dažādām vērtību sistēmām un pasaules reliģijām.

Ar aktīvu darbību cenšas ietekmēt izglītības politiku, darbojoties pedagogu profesionālajās organizācijās un sniedzot priekšlikumus Izglītības un zinātnes ministrijai, Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijai un Ministru kabinetam. Saruna ar Andreju Mūrnieku īsi pirms cikla "Domāsim kopā" pirmās lekcijas.

– Kas jūs mudināja uzņemties šādu iniciatīvu?

– Skatoties vēsturiski, brīvās Latvijas laikā bija Tautas universitāte, kur cilvēki gados vai tie, kuri nemācās augstskolā, varēja kaut ko uzzināt papildus. Otrkārt, vēlējos, lai jaunu zināšanu ieguve notiek neformālāk kā akadēmiskajā vidē.

Šis lekciju cikls ir pilnīgi brīvprātīgs, bez vecuma vai jebkādiem citiem ierobežojumiem. Arī telpas rada pieejamību – pašā Rīgas centrā, Mazajā ģildē. Tā kā tur telpas ne vienmēr ir noslogotas, iedomājos, ka šeit varētu organizēt interesantu lektoru priekšnesumus cilvēkiem, kuriem ir interese paskatīties uz lietām plašāk.

Jūtu, ka cilvēki ārpus akadēmiskās vides, arī studenti, vēlas uzzināt vairāk. Ne visi var atļauties maksas lekcijas un seminārus. Un viena lieta ir kaut ko izlasīt, bet pavisam cita – parunāties ar savas jomas speciālistiem. Tāpēc arī tāds nosaukums – "Domāsim kopā!", kas nozīmē, ka pēc lekcijām var parunāties ar lektoru neformālā vidē un iegūt unikālus materiālus.

– Vai iepriekšējos gados lekcijas bija plaši apmeklētas?

– Tās apmeklēja 30 līdz 70 interesentu – sākot no pensionāriem un beidzot ar studentiem. Dažkārt studenti nāca klausīties savus augstskolas lektorus un uzzināt plašāk par aktualitātēm, par ko augstskolā nesanāk parunāt. Protams, nāca arī strādājošie, bija arī pastāvīgie apmeklētāji, tostarp kāda pensionāre, kura divu gadu laikā noklausījusies visas 23 lekcijas.

Lekcijas nav tematiski tik saistītas, lai tās būtu jāklausās secīgi vai viena bez otras zaudētu kontekstu. Tās ir pilnīgi autonomas, bet tām var izsekot nosacītu sižetisko līniju, jo mēneša ietvaros valstī un pasaulē ir aktualitātes, kurām pieskaras katrs lektors. Tad tās daļēji izriet cita no citas.

Pagājušajā gadā izskatījām visai plašu jautājumu loku – sākot ar reliģiskiem un garīgiem, ekonomiskiem un beidzot ar kultūras un latvietības, kā arī Latvijas vēstures izpratni. Man pašam patika daudzas – gan arhibīskapa Jāņa Vanaga, gan ķīmiķa Ivara Kalviņa, gan jurista Egila Levita, gan citu lektoru vadītās lekcijas.

Gandrīz katrs lektors mani pārsteidza. Jo mūsu lekciju mērķis ir pastāstīt kaut ko atšķirīgu no tā, kas tiek kultivēts sabiedrībā un bieži dzirdēts medijos. Katrs lektors centās pateikt citu – alternatīvu – viedokli. Savā ziņā tā bija provokācija klausītājiem domāt citādāk, jo zināmā mērā mēs dzīvojam paradigmu pasaulē. Ir beigusies totalitārā zombēšana, kas pie mums notika padomju gados un joprojām notiek citviet pasaulē, taču tas nenozīmē, ka šeit tā joprojām nenotiek. Notiek, tikai ar citām metodēm. Tāpēc katrs lektors centās izgaismot lietas, par kurām sabiedrība vairās vai nemēdz runāt.

Redzam, ka sabiedrības viedokļi svārstās no absolūtas uzticēšanās, ko sniedz Latvijas Televīzija, līdz marginālām lietām – sazvērestības teorijām. Bet patiesība ir kaut kur pa vidu. Ne katrs spēj intelektuāli saņemties, izprast lietas un veidot objektīvu viedokli. Uzskatu, ka svarīgi ir meklēt patiesību kopā, nevis norobežoties nelielās akadēmisku speciālistu vai žurnālistu un politiķu grupiņās, kas kļūst par ekspertiem visās jomās, bet sabiedrības, zinātnes un kultūras problēmas apspriest publiski.

– Kā šogad izvēlējāties lektorus un tēmas?

– Es izvēlos tos lektorus, kurus jau esmu dzirdējis vai lasījis. Ņemu vērā aktualitātes valstī, pasaulē. Piemēram, izrādās, ka liela daļa sabiedrības nezina, kas ir tikumība, tāpēc pirmā lekcija šogad būs par šo tēmu – ar provokatīvu nosaukumu "Vai morāle ir iedzimta?", un to vadīs lektore Ingrīda Trups-Kalne.

Ētikas un morāles jautājumu mācīšana ir aktuāla arī skolās – ja pirms gadiem ētika vidusskolās bija, tad tagad izglītības programmās tā atsevišķi reti kur vairs parādās. Šobrīd ētiskie jautājumi ir iemudžināti sociālo zinību saturā, filozofijā, kulturoloģijā, kaut kas arī literatūrā. Bet, salīdzinot ar desmit gadu vēsturi, ētikas mācības jautājums skolās ir krietni sliktākā stāvoklī.

Es uzskatu, ka skolotāji, it sevišķi pamatskolās, nepietiekami pievērš uzmanību ētikas normu mācīšanai, tāpēc situācija ir krietni pasliktinājusies. Tādēļ es principiāli atbalstu tikumības normu izcelšanu likumā. Tikai jautājums ir – kā to risināt un vai Izglītības un zinātnes ministrija ir gatava to darīt.

Kad rakstiski vaicāju ministrijas parlamentārajam sekretāram, kā tad veicas ar šo jautājumu, tikai tad saņēmu uzaicinājumu 22. oktobrī piedalīties darba grupā par to ieviešanu skolās. Tikai tagad! Kas liedza šādu darba grupu organizēt augustā, ja likuma grozījumi tika pieņemti jau jūnijā?

Uzskatu, ka ministrijas novēlotās reakcijas dēļ šis jautājums un likuma grozījumi tiek diskreditēti. Tie tiek interpretēti, vēl nezinot, kā domāts tos ieviest skolās, līdz ar to katrs izsakās un kritizē, kā nu prot.

Nākamā lekcija šogad būs par globalizācijas pirmajiem projektiem pasaulē. Lektors Harijs Tumans ir antīkās kultūras speciālists, kurš zinās pastāstīt paralēles, kā tas bijis antīkajā pasaulē. Izrādās, migrācijas procesi ir notikuši jau antīkajās civilizācijās un noveduši pie zināmām sekām. Zināšanas par to varētu palīdzēt izprast to, kas šodien notiek saistībā ar patvēruma meklētājiem. Mēs redzam, ka vēsture atkārtojas.

Novembra beigās būs lekcija par kvantu fiziku bez mistikas, ko vadīs pazīstamais zinātnieks Vjačeslavs Kaščejevs. Cik es saprotu un spēju domāt ierobežotās kategorijās, fizika šobrīd ir zināmā strupceļā – jaunākie pētījumi parāda tādus fenomenus, ko īsti nav iespējams izskaidrot ar tradicionālām metodēm. Tas dod iespēju spekulācijām dažādiem sludinātājiem, kvazizinātniekiem un vienkārši šarlatāniem. Tad nu aicināsim profesionālu zinātnieku vienkāršā valodā izskaidrot, kas tad īsti notiek.

– Vai tiekat galā ar visiem darbiem, ko ikdienā veicat? Jums atliek laiks arī sabiedriskajai darbībai, turklāt – iztiekot bez mobilā tālruņa.

– Jo vairāk darbojos, jo vairāk enerģijas rodas. Jo mazāk darbu, jo grūtāk tos pašus paspēt.

Bez mobilā tālruņa iztieku pavisam labi! Domāju, ka tie sagrauj nervus. Līdz pagājušajai nedēļai iztiku arī bez pulksteņa. Tagad cenšos pie tā pierast. Lai sazinātos ar cilvēkiem, lietoju e-pastu un mājas tālruni. Līdz šim visu esmu sarunājis. Ja esmu lekcijās vai daru kādu darbu, nemaz nevēlos, ka kāds mani pārtrauktu ar telefona zvanu. Tajā brīdī simtprocentīgi koncentrējos darbam.

Piekrītu, ka reizēm telefona trūkums rada diskomfortu, piemēram, nevaru apziņot, ka kavēju tikšanos vai lekciju. Bet kā tad mēs iztikām bez mobilajiem tālruņiem pirms 20–25 gadiem? Tātad var arī šobrīd.