Viesojoties Sējas pamatskolā, uzklausījām skolas direktores Ineses Ozolnieces un bibliotekāres Kristīnes Jākobsones viedokli par iespējamajām pārmaiņām.
– Kā jaunās pārmaiņas, par kurām īstas skaidrības tomēr nav, ietekmēs jūsu skolas bibliotēkas darbu?
Direktore Inese Ozolniece: Šobrīd mūsu skolas bibliotekāre apkalpo aptuveni 200 mūsu skolas audzēkņu un pedagogu. Viņas likme ir 16 stundas nedēļā ar nelielu atalgojumu. Pēc jaunā projekta, cik par to esmu dzirdējusi, uz 700 skolēniem pienāksies viena pilna likme ar atalgojumu 600 eiro uz papīra. Parēķinājām, ka mūsu bibliotekārei tad sanāks strādāt 12 stundas nedēļā ar atalgojumu 174 eiro mēnesī. Nu ko var izdarīt pa 12 stundām? Gandrīz neko, tikai apmainīt grāmatas.
Atklāti sakot, es kā skolas direktore un skolotāja jau vairāk nekā 20 gadus jūtos it kā vainīga, ka dzīvoju un strādāju laukos. 90. gados, kad dibināju Pabažu skoliņu, likās, ka mēs augsim un veidosimies. Bet drīz sākās mazo skolu likvidācija. Sākumā es vadīju divas skolas – Pabažu un Sējas. Tad, lai ietaupītu līdzekļus, mēs apvienojām abu skolu administrācijas vienā. Tagad aktualizēts jautājums par bibliotekāra likmi. Šie nav procesi, kas vērsti uz izaugsmi laukos, tie ir vērsti uz likvidāciju.
Pa šiem gadiem ir bijušas tik daudzas reformas, bet izglītības sistēmu tās nav sakārtojušas. Un, runājot par skolas bibliotekāra likmi un samaksu, mēs pat nezinām, kas būs, jo ir dzirdētas tikai runas. Līdz 1. septembrim vairs tikai pieci mēneši, līdz skolotāju atvaļinājumiem – pāris mēnešu, bet vēl ļoti daudz neskaidrību.
– Ir izskanējis viedoklis, ka mazajās lauku skoliņās grāmatas bērniem varētu izdalīt klases audzinātājs...
I. Ozolniece: Šādu iespēju es izmēģināju pati uz savas ādas, kad mūsu skolas pedagoģe un bibliotekāre Kristīne bija bērna kopšanas atvaļinājumā. Gribēju atrast viņai aizvietotāju, bet tas neizdevās, jo par mazo atalgojumu bibliotekāru ar augstāko izglītību atrast nevarēju. Pensionēti bibliotekāri, kuri grib piepelnīties un nezaudēt kontaktu ar sabiedrību, būtu ar mieru pastrādāt, bet viņiem to neatmaksājas darīt ceļa izdevumu dēļ, jo mēs atrodamies laukos. Man nekas cits neatlika, kā daļēji uzņemties zināmu šefību pār bibliotēku.
Ideja, ka grāmatas varētu izdot klases audzinātājs, pirmkārt, nav atbalstāma no juridiskā viedokļa, jo tās ir dokumentētas skolas inventārā un par tām ir materiāla atbildība. Jūs varat iedomāties, kas notiks, ja visi nāks, ņems grāmatas un pēc tam kāds varbūt aizmirsīs nolikt vietā.
Otrkārt, bibliotēka nav tikai plaukti ar grāmatām. Bibliotekāram dienas laikā ir daudz pienākumu, ko klases audzinātājam nav ne iemaņu, ne laika paveikt.
– Kādi ir skolas bibliotekāra pienākumi?
Bibliotekāre Kristīne Jākobsone: Pirmkārt, tā ir bērnu un pedagogu apkalpošana. Katram ir jāpalīdz sameklēt viņam nepieciešamo literatūru un visas izvēlētās grāmatas ir jāieraksta lasītāja kartītē. Ir jāpiereģistrē arī tās grāmatas, ko lasītāji atnesuši pēc izlasīšanas. Katru atnesto grāmatu pēc tam pārskatu, jo ne visi skolēni ir vienlīdz akurāti lasītāji, un man ir jāķeras pie grāmatu labošanas.
Esam iesaistījušies arī bērnu, vecāku un pedagogu žūrijā. Man ir jāsameklē attiecīgās grāmatas, jāatrod, kur tās var iegādāties un jāpasūta. Tā kā uz klasi ir daži grāmatu eksemplāri, jāpamudina bērnus lasīt ātrāk, lai visi paspēj to izdarīt. Esam darījuši arī tā, ka bibliotēkā vienu grāmatiņu lasām vairāki kopā. Bērni cits pēc cita izlasa dažas lapas un padod grāmatu nākamajam. Viņiem tas ļoti patīk, un es redzu, ka skolēni apgūst gan lasītprasmi, gan savstarpējās komunikācijas iemaņas.
Bērni līdz piektajai klasei brīvos brīžos ļoti labprāt nāk uz bibliotēku un, sēžot pufos, ar interesi šķirsta un lasa grāmatas. Lielākajiem gan vairāk interesē iespējas, ko piedāvā modernās informācijas tehnoloģijas.
Gandrīz regulāri bibliotēkā ir grāmatu izstādes. Tās ir gan tematiskās, gan veltītas dažādiem svētkiem, gan rakstniekiem, kuriem svinam apaļu jubileju. Vienkāršu izstādi varu sagatavot pa dienu, bet sarežģītāku, piemēram, Ziemassvētkiem veltītu, gatavoju pat nedēļu.
Pēcpusdienā, kad pulksten trijos bērni ar skolas autobusu dodas uz mājām, es varu ķerties pie tiem darbiem, kas prasa precizitāti un koncentrēšanos. Man ir jāapstrādā katra jaunā bibliotēkā ienākusī grāmata – divās vietās tajā jāieliek zīmogs, jāieraksta žurnālā, jāiereģistrē kopējā uzskaites žurnālā un vēl jāiereģistrē pavadzīme. Katras jaunas grāmatas apstrāde prasa aptuveni 3–4 minūtes. Tas atteicas gan uz jaunāko literatūru, metodiskajiem materiāliem, gan mācību grāmatām, jo skola nodrošina katru bērnu ar visu mācību grāmatu komplektu.
Plus pašvaldība skolēnus apgādā arī ar darba burtnīcām. Mācību gada sākumā visas grāmatas ir jāizsniedz, bet beigās – jāpieņem, pēc tam jāpārskata un jāsalabo.
– Vai to visu varat pagūt šim nolūkam patlaban atvēlētajās 16 stundās nedēļā?
K. Jākobsone: Es neskaitu stundas, cik daudz laika vajag, tik arī pavadu bibliotēkā. Faktiski tā ir pilna darba dienu.
– Kā jūs redzat bibliotēkas vietu skolā?
I. Ozolniece: Es skolas bibliotēku redzu kā centru, kur bērns lasa grāmatu, iepazīstas ar grāmatu klāstu un darbojas ar mūsdienu modernajām informācijas tehnoloģijām – bērniem ir iespēja strādā pie datoriem, šeit ir printeris, kuram jebkurā brīdī var piekļūt un izdrukāt mācībām vajadzīgos materiālus, jo ne visiem skolēniem mājās ir tādas iespējas.
Skolas bibliotēku es redzu kā metodisko centru, ar akcentu uz mācību materiāliem un literatūru. Sējā mums ir ļoti labas novada bibliotēkas ar bagātu daiļliteratūras klāstu, tāpēc mēs daiļliteratūras grāmatas iegādājamies ar ļoti rūpīgu atlasi. Pērkam tikai to, ko vajag mācību darbam un par ko bērniem ir liela interese.
Būtu tikai normāli, ka bērni var ieiet bibliotēkā jau no paša rīta un jebkurā brīdī līdz mācību dienas beigām. Starpbrīžus bibliotēkā labprāt pavada tie audzēkņi, kuriem nepatīk troksnis un kņada. Viņi brīvajās minūtēs labprātāk pašķirsta jaunākos žurnālus vai palasa grāmatu. Arī tad, ja kāds skolotājs saslimis un skolēniem ir brīvstunda, bibliotēka būtu tā vieta, kur viņi jēgpilni var pavadīt laiku.
Patlaban mūsu skolas bibliotēka ir iekārtota ļoti mazā telpā. Taču mums ir apstiprināts jaunās skolas bibliotēkas projekts, pašvaldība tam jau ir iedalījusi līdzekļus, un vasarā mēs skolā plānojam diezgan lielu remontu. Patlaban mēs dzīvojam ar vīziju, ka 1. septembrī mums šāda bibliotēka būs.
– Valsts apsver iespēju ietaupīt līdzekļus uz bibliotekāru algu rēķina, bet ko jūs kā skolas direktore vēlētos no valsts?
I. Ozolniece: Tā kā mūsu skolā ir aptuveni 200 audzēkņu un pedagogu, mums vajadzētu bibliotekāru uz pilnu likmi – lai viņš varētu strādāt 40 stundas nedēļā un saņemt normālu algu. Tā kā skolas bibliotekāram ir jābūt arī pedagoģiskajai izglītībai, tad, lai nezaudētu pedagoga kvalifikāciju, viņš nedēļā varētu vadīt deviņas mācību stundas, gūstot papildu ienākums. Šobrīd pilnu likmi ar atalgojumu 600 eiro uz papīra piedāvā tikai to skolu bibliotekāriem, kurās ir 700 skolēnu.
Neskatoties uz to, es darīšu visu, lai mūsu skolā rudenī būtu jauna un skaista bibliotēka. Maksāšu bibliotekārei par valsts noteikto likmi, kāda tā būs, un meklēšu papildu finansiālās iespējas. Mums ir laba pašvaldība, un man nāksies lūgt pašvaldības atbalstu, lai mūsu skolas audzēkņiem būtu laikmetam atbilstoši skolas bibliotēkas pakalpojumi.
