Festivālu organizē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Valsts reģionālās attīstības aģentūra, Demogrāfisko lietu centrs, "3+ Ģimenes karte" un Latvijas vecāku organizācija "Mammāmuntētiem.lv", kuras vadītāja ir Inga Akmentiņa-Smildziņa. Lai gan sarunas gaitā Inga smejoties sevi nodēvē par "kašķīgo veceni", mūsu sarunā nekas par to neliecina. Inga ir pašpārliecināta un zinoša sieviete, kura ar organizācijas "Mammāmuntētiem.lv" starpniecību palīdz Latvijas sabiedrībai kļūt ģimenei draudzīgākai.
– Kādi ir organizācijas "Mammāmuntētiem.lv" darbības virzieni?
– Organizācija savu darbību uzsāka pirms deviņiem gadiem kā interneta portāls dažādu vecumu bērnu vecākiem. Drīz atklājās, ka no reklāmas vien šāds nišas produkts Latvijā, kur ir tik maz iedzīvotāju, nevar izdzīvot. Paralēli aizvien vairāk sākām ieraudzīt Latvijas ģimeņu problēmas, jo vecāki ar mums dalījās savos pieredzes stāstos. Viena no pirmajām lielajām kampaņām, ko organizējām, bija "Necel roku!" par bērnu disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm, jo Latvijā nepiedodami daudz vecāku saviem bērniem uzšauj pa dibenu, iekniebj, uzsit pa pakausi un uzskata, ka tas viss ir labi un pareizi. Uzsākot darboties šādā veidā, nosaucām sevi par vecāku organizāciju. Neesam tikai interneta portāls, rīkojam dažādas sabiedrības domas veidošanas kampaņas, pārstāvam vecāku intereses, organizējam pasākumus, piemēram, Tēva dienas gājienu Rīgā, senioru festivālu "Zelta ritmi", vadām "Gudro sievu skolu", kur notiek bezmaksas un maksas nodarbības vecākiem, izdodam žurnālus u.c.
"Bērni izaug ātri, un man ir aizdomas, ka daudzi vecāki to apjauš tikai tad, kad bērni jau pametuši vecāku mājas. Un kož pirkstos par to, ka nebija laika, ko veltīt bērniem. Nebija laika, kad viņos ieklausīties, kad sarunāties par dzīvi, kad kopā smieties. Rūpēties par bērniem – tas nav viegli, tomēr tas ir skaisti. Mums ar vīru patīk atrasties savu bērnu kompānijā," stāsta Inga.
– Kā vērtējat pašreizējās valdības paveikto ģimenes atbalsta politikā? Demogrāfs Ilmārs Mežs kā pozitīvu faktu minējis to, ka pēdējo gadu laikā atbalsts ģimenēm finansiāli palielinājies par 0,5% no IKP.
– Daudzas lietas ir iekustinātas un notiek, ne tikai pabalstu jomā. Savulaik veicām aptauju – kam būtu jānotiek, lai vecāki pieņemtu lēmumu par labu trešajam vai ceturtajam bērnam. Dominējošā atbilde bija – jābūt savam mājoklim. Par šo tēmu tolaik runājām Demogrāfisko lietu centrā, šī lieta mērķtiecīgi no valsts puses tika virzīta, un šobrīd rezultāts ir valsts atbalsta programma pirmā mājokļa iegādei. Man ir trīs bērni – divas meitas un dēls –, un arī mūsu ģimene ir izmantojusi šo atbalstu dzīvokļa iegādē. Priecājos, ka šis gads ir pasludināts par Goda ģimenes gadu, kura moto – "Laiks bērniem! Ceļā uz ģimenei draudzīgāku sabiedrību". Beidzot mēs kā sabiedrība runāsim par to, ka bērns ir zelts ne tikai vārdos, bet arī darbos. Bērnam vissvarīgākais ir laiks, ko vecāki viņam velta. Tas ir jāsaprot visai sabiedrībai kopumā. Un tas nozīmē, ka rūpējos ne tikai par savu bērnu, bet savā ziņā esmu atbildīgs arī par citiem, piemēram, vai pieeju klāt bērnam, kurš ir apmaldījies.
– Vai vecāki novērtē to, ka valsts atbalsts ģimenēm palielinās, vai arī vienmēr visa ir par maz?
– Dažādas sabiedrības grupas uz šo jautājumu atbildētu dažādi. Ja mēs runājam par ģimeni, kurā visi ir veseli, mamma un tētis ir pašpārliecināti, uzņēmīgi, tad viņiem Latvijā viss ir labi, pat ļoti labi. Tiklīdz ir kāda novirze no šā modeļa, var piemeklēt lielas grūtības. Tajā mirklī var ieraudzīt, kas valstī tomēr nav kārtībā. Tāpēc arī savā organizācijā domājam, kā ieraudzīt kaut ko vairāk ārpus ierastā vecāku loka.
– Vai Latvijā ir daudz nevalstisko organizāciju, kas pārstāv ģimeņu intereses?
– Tas ir liels un grūts jautājums. Man šķiet, ka Latvijā "veiksmīgi" ir iznīcinātas vecāku organizācijas, nevalstiskais sektors, manuprāt, tiek stiprināts nepietiekami. Ir maz projektu konkursu, kuros varam pieteikties. Lielākoties tās ir mazas summas, visai sarežģīti noteikumi. Ja vienā gadā uzvaram kādā projektu konkursā, nav pārliecības, ka arī nākamgad būs tik liels konkurss. Pietrūkst stabilitātes sajūtas. Kopš darbojamies kā vecāku organizācija, valsts un privātās iestādes mūs bieži aicina, lai konsultējam ar ģimeni saistītos jautājumos, taču valsts sektors parasti mums par to nemaksā. Man ir radies iespaids, ka mūsu valstī daudz vieglāk ir saņemt valsts atbalstu dzīvnieku patversmēm vai atsevišķām sabiedrības grupām, kas arī ir būtiski, taču ir nepieciešams pārstāvēt arī ģimeņu, vecāku intereses. Šā gada lielais prieks ir iesaiste Latvijas Goda ģimeņu gada aktivitāšu rīkošanā, jo tas tiešā veidā sakrīt arī ar mūsu organizācijas mērķiem. Un otrs lielais prieks ir par to, ka, stājoties spēkā Sociālā uzņēmuma likumam, oficiāli kļūstam par sociālo uzņēmēju.
– Kā vērtējat situāciju ar bērnu drošību Latvijā? Reanimatologs Pēteris Kļava izsakās skarbi – 60% vecāku esot debili.
– Uz citu Eiropas valstu fona izskatāmies patiešām slikti. Par kopējo ģimenes valsts politiku varu teikt, ka tā virzās pareizā virzienā, bet ir sajūta, ka drošības jautājumam valsts tā īsti vēl nav ķērusies klāt. Protams, lai Latvijas valsts pastāvētu, ir nepieciešami cilvēki, nepieciešams uzlabot demogrāfiskos rādītājus. Taču vispirms jānosargā tie bērni, kas mums jau ir.
Labs piemērs ir Polija – tur topošajiem vecākiem pirms dzemdībām tiek organizētas vecmātes vai speciālista mājvizītes, kuru laikā tiek novērtēta arī mājas drošība, piemērotība bērnam. Tas ir nopietns prevencijas darbs. Latvijā daudz bērnu mirst no traumām vai to dēļ uz mūžu kļūst par invalīdiem. Prevencija valstij ilgtermiņā izmaksātu lētāk. Pēc Pasaules Veselības organizācijas aplēsēm, trīs no četriem nelaimes gadījumiem, kuros cietuši bērni, mēs, pieaugušie, būtu varējuši novērst! Bērniem nav jānoslīkst, jāizkrīt pa logu vai jāmirst autoavārijās tāpēc, ka viņi nav, piemēram, piesprādzēti. Tā ir tieša vecāku atbildība. Tāpēc varu piekrist Pēterim Kļavam.
Mēdz teikt, ka nelaimes notiek nejauši. Taču kā bērns var, piemēram, nejauši izdzert bīstamu ķīmisku vielu? Kā zīdainis var nejauši uzliet sev virsū karstu kafiju? Eiropā ir valstis, kurās vecāki par šādiem gadījumiem tiek sodīti, viņiem ir jāuzņemas atbildība, nevis jāsaņem tikai līdzjūtību – ak, nabadziņi, kāda jums nelaime notikusi! Ja nezini, kādi riski apdraud tavu bērnu, tad izglītojies šajā jautājumā, samazini nelaimes iespējamību līdz minimumam.
Lai izveidotu vecāku organizāciju, vajadzēja ieguldīt daudz darba un bija vajadzīgs liels atbalsts. Ingas vislielākais atbalsts ir viņas vīrs Kristaps, kā arī “Mammāmuntētiem.lv” komanda.
– Informācija par bērnu audzināšanu, tajā skaitā drošību, ir plaši pieejama. Taču, piemēram, tie vecāki, kas ģimenē piekopj vardarbību, diez vai lasīs izglītojošus materiālus par bērnu audzināšanu. Kā aizsniegt šo auditoriju?
– Manuprāt, ir nepieciešama vecāku izglītošanas programma, kas sastāv no vairākām daļām. Vienmēr būs auditorijas daļa, kuru nevar aizsniegt, bet, ja ir mērķtiecīga ģimenes valsts politika, rezultāti būs. Varam aizgūt kādu programmu no citām Eiropas valstīm, piemēram, tiek izdoti izglītojoši žurnāli. Savā organizācijā to saucam par programmu "Žurnāls seko bērnam". Kad sieviete stājas uzskaitē pie ginekologa, viņa saņem pirmo žurnālu par grūtniecību, dzemdībām, jaundzimušo. Kad bērnam tuvojas bērnudārznieka gaitas, saņem nākamo. Kad gatavojas skolai – vēl vienu.
Gribējām pārbaudīt, vai kas tāds darbotos arī Latvijā, un pirms diviem gadiem sākām izdot pirmo no programmas cikla žurnāliem – topošajiem vecākiem. To bez maksas var saņemt drukātā formātā un elektroniski – žurnāli ir uz izķeršanu, par tiem paldies mums saka gan vecāki, gan speciālisti. Vasarā sāksim izdot arī žurnālu bērnudārznieka vecākiem. Tomēr mums nav kapacitātes, lai šādus žurnālus nodrošinātu vecākiem visā Latvijā – lai tie tiešām sekotu bērnam un iekristu viņa vecāku pastkastē vai links uz to pienāktu īsziņas veidā.
– Ir cilvēki, kas uzskata, ka bez informācijas par bērnu audzināšanu var iztikt, jo, "kad mēs augām, nekā tāda nebija, un tāpat visi esam izauguši".
– Tad es atbildu: tas bērns, kurš neizdzīvoja, pie šī galda nesēž. Viņš nepateiks: es noslīku vai mežā uzsprāgu, atrodot mīnu. Tāpēc man ir neviltots prieks par mūsdienu vecākiem, kuri vēlas izglītoties. Kvalitatīvu informāciju un pasākumus vecāki novērtē.
– Vairāk nekā desmit gadus esat strādājusi drukāto mediju vidē. Kāpēc nolēmāt no tās aiziet un pievērsties "Mammāmuntētiem.lv"?
– Man vienmēr ir licies, ka gribētos savu uzņēmumu. Kad strādāju par žurnālisti un redaktori, pazinu vienu no "Draugiem.lv"
līdzīpašniekiem Lauri Libertu. Viņš ir ļoti iedvesmojošs cilvēks. Laikā, kad iepazināmies, viņi šo sociālā tīkla tīmekļa vietni programmēja dzīvoklīti. Vēl pēc gada "Draugiem.lv" bija zibenīgā ātrumā uzziedējis, un Lauris mudināja izdot savu žurnālu. Sapratu, ka žurnālu izdošana ir grūts bizness, taču izveidojām portālu vecākiem. "Mammāmuntētiem.lv" izveidoju kopā ar draudzeni Sindiju Meluškāni, un "Draugiem.lv" mums finansiāli palīdzēja šo projektu uzsākt. Strādājot izdevniecībā "Rīgas Viļņi", man bija ļoti labs darbs un atalgojums, taču, tā kā man bija iespēja, es to izmantoju. Bija risks, bet tas attaisnojās. Taču ir bijuši brīži, kad organizācijai klājies ļoti grūti. Arī šobrīd nevaru atbildēt par organizācijas ilgtspēju.
– Laikā, kad izveidojāt "Mammāmuntētiem.lv", atzīmējamo dienu sarakstā kalendārā tika iekļauta Tēvu diena.
– Jā, un tāpēc man ir bijusi iespēja sekot līdzi tam, kas tika darīts, lai svētkus iedzīvinātu. Tieši nekas. Tāpēc mūsu organizācija pati uzņēmās kļūt par Tēva dienas vēstnešiem, skaidrojam, kāpēc ir svarīgi stiprināt tēva un bērna attiecības, sakām tētiem paldies, rādām, ka novērtējam viņu ieguldījumu savu bērnu dzīvē, un runājam par to, ka tētis un mamma bērnam ir vienlīdz svarīgi. Amerikā un Anglijā Tēva dienas tradīcijām ir 40 gadu vēsture un mērķis ir tieši tāds – veicināt tēva un bērnu brīvā laika pavadīšanu kopā. Sākumā, kad potenciālajiem sadarbības partneriem stāstījām par savu ideju – Tēva dienas gājienu un festivālu –, atsaucība bija ļoti maza. Vai tiešām tēvi Latvijā nāks uz gājienu? Kam tas vispār ir vajadzīgs?
Tad uzrunājām bērnudārzus, lai sūta mums savas idejas, kā viņi atzīmē šos svētkus. Saņēmām pāris vēstuļu ar vēstījumu, sak, ko jūs vispār iedomājaties, vīrieši Latvijā ir tādi cūkas! Bet katram bērnam ir tēvs! Pat ja bioloģiskais tēvs par savu bērnu nerūpējas, tas ģimenē nedrīkst kļūt par tabu tematu. Un, iespējams, Tēva diena var likt kādam tēvam aizdomāties, kā uzlabot attiecības ar savu bērnu. Kad mēs, neliela entuziastu grupa, sarīkojām pirmo Tēva dienas gājienu Rīgā, tajā piedalījās aptuveni 2000 cilvēku! Šī situācija man lika pārliecināties par to, ka, ja ir vērtīga ideja, Latvijā ir iespējams to īstenot. Un tēti ļoti grib, lai novērtē viņu ieguldījumu bērnu audzināšanā.
Inga ir gandarīta par izveidoto tradīciju – Tēva dienas gājienu. “Sākumā daudzi neticēja, ka mums izdosies iedzīvināt Tēva dienas gājienu kā tradīciju, sakot, ka Latvijas sabiedrība ir kūtra, jo īpaši vīrieši. Taču šā gada 9. septembrī Rīgā notiks jau sestais Tēva dienas gājiens un festivāls. Gājienā parasti piedalās aptuveni 2000 dalībnieku, festivālā kopumā – vismaz 10 000 no visas Latvijas!”
– Bērna attīstībai svarīga ir ne tikai ģimene, bet arī atbalstoša vide skolā. Kā vērtējat jauno izglītības programmu "Skola 2030"?
– Kritizēt var visu un vienmēr, taču jāsaprot, ka pārmaiņas izglītības sistēmā ir kaut kas smagnējs un liels, un Latvijā tās ir ļoti, ļoti nepieciešamas. Šis ir pēdējais mirklis veikt fundamentālu reorganizāciju. Beidzot ir jāsāk strādāt bērnu interesēs, jāveido tāda skola, kas ir pakārtota bērnam, tāds mācību process, kas biežāk ir aizraujošs, nevis iemidzinošs. Nevis tādu skolu, kurā ir ērti pieaugušajam. Svarīgi, ka uz bērnu izglītošanu skatāmies no bērnu skatupunkta. Pazīstu vairākus cilvēkus, kuri strādā pie "Skola 2030" programmas izveides. Viņi ir labākie speciālisti Latvijā savā jomā!
– Bērnu skatupunkts varētu būt – negribu mācīties, gribu iet spēlēties. Diezgan izplatīts ir uzskats, ka mūsdienu bērni ir izlaisti.
– Bet kurš tad viņus izlaida? Paši izlaidās? Vai varbūt vecākiem nebija laika, ko veltīt bērnam? Tie patiesībā ir nelaimīgi bērni, kas ir tā sauktie rūpju bērni klasēs. Tā ir pieaugušo atbildība. Ja bērnam ir sarežģījumi ģimenē, vismaz skolā viņam vajadzētu saņemt atbalstošu vidi. Taču pētījumi rāda, ka Latvijā bērni skolā jūtas slikti. Tāpēc ir vajadzīgas pārmaiņas, jāiet līdzi laikam.
– Psiholoģija ir salīdzinoši jauna zinātne. Vai tas nozīmē, ka tajā iespējamas kļūdas? Piemēram, savulaik populārajā Bendžamina Spoka grāmatā, kas tagad ierindota pasaules kaitīgāko grāmatu sarakstā, teikts, ka zīdaiņus nevajag bieži ņemt uz rokām – pilnīgi pretēji mūsdienu vadlīnijām.
– Ne visi psihologi ir labi un lieliski, taču tā tas ir jebkurā profesijā. Tāpēc vecākiem ir uzdevums atsijāt graudus no pelavām. Jā, psiholoģija ir jauna zinātne, taču neticu, ka nākotnē nāks tādi speciālisti, kuri teiks, ka bērna mīļošana nāk viņam par sliktu. Tomēr vēl tagad slimnīcā ārsti gados mēdz teikt, ka nevajag zīdaini bieži ņemt uz rokām.
– Šie ārsti varbūt ir lasījuši Spoku.
– Viņi noteikti ir lasījuši Spoku, bet ir jāiet līdzi laikam, un, kā es jau minēju, jāmācās iekāpt bērna kurpēs.
– Diezgan populārs ir uzskats, ka mūsdienu bērniem ir pārāk maz grūtību, nav iespēju norūdīties. Puiši nereti tiek sūtīti uz sporta nodarbībām, piemēram, uz cīņas sporta veidiem, lai gūtu "sportisko rūdījumu".
– Grūtības radīsies pašas, tās nav speciāli jārada. Tās radīsies, veidojot attiecības, iejūtoties jaunā kolektīvā, brīžos, kad bērns jutīsies izgāzies. Šie mirkļi būs tie, kas norūda. Mūsu uzdevums ir iemācīties sarunāties par to, lai bērns zinātu, kā rīkoties.
Runājot par cīņas sporta veidiem, manuprāt, tajos ir lielāks akcents uz vārdu "sports", nevis uz cīņu. Un sportot vajadzētu katram. Nevajadzētu būt kā filmā "Turpinājums", kur džudo treneris saka bērnam: ja tu raudāsi, iesi uz dejām. Šādiem treneriem ir jāiet mācīties. Latvijas sabiedrībā kopumā pietrūkst empātijas – spējas iejusties otra cilvēka ādā. Un tas attiecas ne tikai uz vecākiem un bērniem.
– Kādā intervijā teicāt, ka katram vecākam būtu jāatrod savi zelta mirkļi ar bērniem. Kas jums ir šie zelta mirkļi?
– Man neapšaubāmi ir visbrīnišķīgākie bērni. Tā būtu jādomā katram vecākam. Zelta mirklis ir tāds, kad tu patiešām esi kopā ar bērnu un nedomā ne par ko citu. Mani bērni noteikti ir gudrāki par mani, viņu domas ir pasakainas. Kaut vai sēdēt un klausīties viņu pārdomās par dzīvi – tas ir vienreizēji! Tas ir zelta mirklis. Sadzirdēt savu bērnu, iepazīt viņu. Man gribētos, lai pēc iespējas vairāk vecāku piedzīvo šos zelta mirkļus ar saviem bērniem.