Kad Aijai bija divi gadi, smagi saslima viņas mamma, kurai tika nozīmēts gultas režīms, un rūpes par bērniem uzņēmās vecākais brālis, jo tēvs bieži bija komandējumos. Kad Aijai bija četri gadi, nomira viņas vienīgā uzticības persona – vecākais brālis, trīs gadus vēlāk nomira arī tēvs. Bērni tika mētāti no vienas mājas uz citu, te pie vieniem, te citiem radiem, līdz nonāca bērnunamā un vēlāk tika adoptēti uz Ameriku.
– Tu esi dzīvojusi gan bērnunamā, gan audžuģimenē. Pastāsti nedaudz par savu dzīvi, kāpēc nevarēji augt pie saviem īstajiem vecākiem?
– Mamma smagi saslima ar tuberkulozi, un mēs bijām četri nepilngadīgi bērni, kuri bija jābaro un jāsaģērbj. Man tobrīd bija divi gadi. Ar mammas pabalstu mēs nevarējām iztikt, bet palīdzība no malas bija minimāla, drīzāk tās nebija.
Dzīve mums bijusi ļoti sarežģīta. Vecākais brālis Māris aizgāja no šīs pasaules 1992. gadā. Viņam bija 14 gadi. Nomira, jo māsiņa slimnīcā sajauca zāles – iedeva citam pacientam paredzētās. Man tobrīd bija četri gadi. Tētis arī mira traģiskā nāvē trīs gadus vēlāk. Viņam bija 37 gadi. Tas loti sarežģīja mūsu jau tā sarežģīto situāciju. Mūsu vienīgais apgādnieks – mamma – tikmēr cīnījās par savu dzīvību.
Šķiet, ka tad, kad nomira brālis un tētis, es pazaudēju sevi. Pēc brāļa nāves es galīgi sabruku. Mamma teica, ka domājusi – es prātā sajukšu! Es neko nesapratu no nāves, es tikai redzēju, ka zārku taisa ciet, un kā mazs bērns kliedzu: "Nenogaliniet manu brāli!" Viņš man bija mātes un tēva vietā...
– Cik veca tu biji, kad nonāci bērnunamā?
– Man bija deviņi, māsai vienpadsmit gadi.
– Kādas atmiņas tev ir saglabājušās no dzīves bērnunamā?
– No sākuma it kā nebija slikti, jo bērnunams bija pat ļoti labs. Bet pēc kāda laika divi puikas mani emocionāli ļoti smagi ievainoja. Un tad sākās bērnunama elle. Kad saņēmu sliktu atzīmi, mani nedēļas nogalēs nelaida mājās pie mammas. Mācībās man gāja ļoti grūti, man vajadzēja divas reizes ilgāku laiku, lai kaut ko saprastu, un tikai pieaugot es uzzināju, ka tas ir tāpēc, ka man ir autisms.
– Kāpēc tika pieņemts lēmums par adopciju uz Ameriku?
– 1998. gadā mammai piezvanīja mans brālis Raimonds un izstāstīja, ka ir adopcijas iespējas uz ASV, ka nekas mūsu starpā nemainīsies. Mamma piekrita, jo viņai nebija finanšu līdzekļu un arī spēka, lai mūs izaudzinātu. Viņa arī nezināja, cik ilgi pati dzīvos. Mums, abām ģimenēm, bija trīs gadi laika, lai pieņemtu lēmumu, un visi kopā arī to pieņēmām – 2002. gada jūnijā mēs devāmies dzīvot pie Amerikas vecākiem. Man tobrīd bija 14 gadi.
– Kā tevi uzņēma adoptētāju ģimenē? Vai viņiem bija arī savi bērni?
– Viņi uzņēma mūs ar lielu mīlestību. Jā, bija arī savi bērni – Skots un Tods. Viņi gan dzīvoja atsevišķi. Pirms šī ģimene adoptēja mani un Zani, tur bija vēl divas no Latvijas adoptētas meitenes – Radamila un Marina. Viņas ir nedaudz jaunākas par mums. Kā jau katrā ģimenē, bija strīdi, pārpratumi utt., bet kopumā, es teiktu, sadzīvojām labi.
Man ar Amerikas mammu Kristīni izveidojās ļoti īpašas attiecības, viņas dvēsele ir ļoti bagāta ar mīlestību. Mēs katru nedēļu kopā gājām uz baznīcu, bija arī laiks, kad gāju katru dienu. Dievs mūsu dzīvi ir padarījis ļoti bagātu.
– Vai, dzīvojot Amerikā, ilgojies pēc Latvijas? Cik bieži sanāca kontaktēties ar mammu?
– Pirmos gadus es pat īsti neilgojos pēc Latvijas, jutos drošībā, prom no tās elles, ko piedzīvoju bērnunamā. Tomēr pagāja daži gadi, un es ļoti sāku ilgoties! Latvija ir mana dzimtene, un tā sauca mani atpakaļ!
Pirmos gadus ar mammu sazvanījāmies reizi nedēļā. Laiks gāja, un mēs sazvanījāmies arvien retāk. Es jutos ļoti vainīga, ka nekontaktējos biežāk. Es par mammu bieži domāju. Mamma nevarēja man piezvanīt, jo tas bija ļoti dārgi.
– Kāpēc nolēmi atgriezties Latvijā? Kā to uztvēra adoptētāju ģimene?
– Šis lēmums nāca ļoti strauji. Es raudāju, guļot zem segas, un pēkšņi sapratu, ka viss, ko es gribu, ir būt pie mammas. Tie bija atslēgas vārdi, un es uzreiz sajutu mieru sirdī. Man bija svarīgi saprast, ka es neskrienu prom no problēmām. Es lūdzu Dievu, lai Viņš dod kaut kādu lielu zīmi. Dažas dienas pēc šā lēmuma kāds cilvēks man jautāja, vai esmu domājusi atgriezties Latvijā. Es biju tādā foršā šokā – tā bija tā zīme! Pēc mēneša es jau biju atgriezusies Latvijā!
Mani Amerikas vecāki bija priecīgi, ka es pieņēmu šādu lēmumu, lai gan, uzzinot par to, bija lielā izbrīnā. Taču viņi atbalstīja mani, jo saprata, ka tas ir tas, ko Dievs vēlas. Amerikā biju nodzīvojusi 14 gadus.
– Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas no bērnības?
– Tās ir par Smilgām, manām bērnības mājām. Es atceros, cik brīva un apmierināta tur biju. Šie divi gadi bija mana vienīgā bērnība, jo šeit es tiešām varēju patverties no visa, kas mani biedēja, un justies drošībā.
– Vai nenožēlo, ka atgriezies Latvijā?
– Nē, šis ir vislabākais lēmums manā dzīvē! Man gan bija nelielas šaubas, bet Dievs man sūtīja baltu rozi, tā apstiprinot, ka lēmums bija pareizs. Viena sieviete no draudzes man uzdāvināja rozi, un tā bija dzīva kādus astoņus mēnešus. Tas bija liels brīnums! Viņai pat sāka saknītes nākt, bet, pārāk ātri iestādīta, neizdzīvoja.
Dievs mani atveda atpakaļ, lai es varētu sakārtot savu emocionālo stāvokli. Atgriešanās man palīdzēja saprast, kas es esmu, jo es sevi biju pazaudējusi. Esmu tikusi galā ar lielu nemieru, panikām un trauksmēm.
– Ar ko tu tagad nodarbojies Latvijā?
– Es turpinu strādāt ar sevi, mācos dzīvot patstāvīgi. Ikdienā strādāju bērnudārzā par asistenti četrgadīgam bērniņam, kuram ir autisms. Caur viņu es sapratu, ka arī man ir autisms, un tagad man ir arī oficiāla diagnoze. Visu dzīvi nodzīvoju apjukumā. Paldies Dievam, ka tagad ir atbilde! Sāku saprast, kāpēc man ir tik grūti funkcionēt ikdienā, un zinu, kā sev palīdzēt.
– Kā tu aizpildi savu brīvo laiku?
– Es daudz laika pavadu Siguldas Katoļu baznīcā, labprāt palīdzu arī dažādos darbiņos – tā man ir laba atslodze. Draudze mums ar mammu ir liels atbalsts. Tur ir daudz cilvēku, kuri nesavtīgi palīdz. Palīdzību var saņemt vienmēr, lai kas arī būtu nepieciešams, un ar draudzes atbalstu vienmēr varam rēķināties. Ja viens nevarēs palīdzēt, tad visa draudze sadosies rokās un sniegs nepieciešamo atbalstu!
Mani nomierina arī dzejoļu rakstīšana, rakstu kopš vienpadsmit gadu vecuma. Rakstu par saviem pārdzīvojumiem un sajūtām, rakstu arī kā īpašu dāvanu cilvēkiem. Ļoti vēlos kādreiz izdot savu dzejoļu grāmatu "Mans dvēseles ceļš". Mana iedvesma ir Dievs. Dažreiz uzrakstu dzejoli un pati to nesaprotu, bet zinu, ka ir uzrakstīts pareizi.
Paskat, māsiņ!
Paskat, vai nav pasakaina dzīve,
Vai nav burvīgi, ka mēs dzīvojam, elpojam un staigājam –
Māsiņ?
Kā tas var būt, ka mūs pievelk zemes spēks –
Kā pasaku mija.
Kā tas ir iespējams? Mēs esam dzīvi –
Māsiņ!
Šo dzejoli uzrakstīju tieši vienu dienu pirms 11. septembra traģiskajiem notikumiem ASV, kad lidmašīnas ielidoja Dvīņu torņos.
– Vai tagad tu dzīvo kopā ar savu mammu?
– Jā, es tagad dzīvoju kopā ar mammu. Viņas slimība ir ļoti sarežģīta. Viņai ir problemātiski elpot, viņa nevar ilgu laiku pastaigāties, ir grūti nomazgāties, uz veikalu tikpat kā nevar aiziet. Viss prasa lielu piepūli. Tomēr viņa dara, cik var, cenšas gatavot ēst un darīt citus vieglākus mājas darbiņus, kaut arī tas apgrūtina viņas elpošanu.
Mammai skābekļa trūkums ir aptuveni 20 gadus. Tas ir liels brīnums, ka viņa vēl dzīvo!
Aicinām uz informatīvu semināru par kalpošanu bāreņiem un ārpusģimenes aprūpes iespējām 21. maijā plkst. 16.00 Siguldas Katoļu baznīcas piebūvē (Raunas iela 8). Seminārā ar praktisko pieredzi un informāciju par dažādām aprūpes iespējām dalīsies Siguldas Bāriņtiesas vadītāja Zane Krauze, Profesionālās audžuģimeņu apvienības vadītāja Ārija Martukāne, Grašu bērnu ciemata vadītāja Sandra Stade, Dzierkaļu ģimene, kuras aprūpē ir vairāki audžubērni, un Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes luteriskās draudzes pārstāvji, kuri pastāstīs par savu pieredzi kalpošanā bāreņiem. Laipni aicināts ikviens interesents! Seminārs ‒ bez maksas!