Ineta strādā fasēšanas uzņēmumā Inciemā, viņas vīrs Guntars – gaterī. Par spīti dažādām grūtībām, Ineta izstaro mieru un pateicību Dievam par visu, kas dzīvē dots.
– Kā sākāt veidot savu kuplo ģimeni?
– Esmu no Liepājas puses, man bija divi vecāki brāļi. Viens no viņiem apprecējās un par sava bērniņa krustvecākiem izvēlējās mani un sievas brālēnu Guntaru. Kad satikāmies, tā mums abiem bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Man bija 18 gadu. Atceros, ka visu nakti nevarēju gulēt, domājot par viņu. Nākamajā dienā atzināmies viens otram mīlestībā un sapratām, ka būsim vīrs un sieva.
Guntars bija no Alūksnes, es studēju veterinārmedicīnu Jelgavā. Kad man bija 20 gadu, piedzima pirmā meitiņa, pāris dienu pēc izlaiduma augstskolā – otrā. Tad pārvācāmies dzīvot pie vīra vecmāmiņas uz Alūksni. Vēlāk dzīves ceļi aizveda uz Lietuvu, kur vīram piedāvāja darbu, bet kopš šā gada maija esam atgriezušies Latvijā. Dzīvojam netālu no Inciema lauku mājā, kurā pirms tam vairākus gadus neviens nebija dzīvojis.
– Vai jau sākumā plānojāt tik daudz bērnu?
– Mūsu gadījumā nebija tā, ka bērni vienkārši pieteicās cits pēc cita. Visiem bērniem ir divu trīs gadu starpība. Katru bērnu izlūdzos Dievam un vīram. Vienkārši jutu, ka ļoti gribu bērnus. Kad jau bija piedzimuši trīs bērni, man bija šaubas par to, vai vēlēties vēl bērnus nav grēks, jo tādējādi pasliktināsies materiālie apstākļi. Mācītājs mani nomierināja, sakot, ka bērni ir Dieva svētība un Dievs arī palīdzēs viņu turpmākajā dzīves ceļā.
– Kā iepazināt Dievu?
– Mēs ar vīru esam nākuši no neticīgām ģimenēm. Kaut gan atceros, ka jau bērnībā skaidri jutu, ka es nevaru nomirt. Zināju, ka var nomirt mans ķermenis, bet es pati ne. Vairāk par Dievu sāku interesēties, kad nomira mans brālis un vīra vecmāmiņa, kura neilgi pirms nāves man izstāstīja par Dievu. Sākumā to uztvēru vienkārši kā stāstu, kā leģendu. Taču vēlāk, kad kristīju baznīcā bērnus un kristījos pati, sajutu sevī Dieva pieskārienu. Viņš mani atbrīvoja no bailēm, nepareizām domām, nakts murgiem, man kļuva viegli un labi. Sekoja laulāšanās baznīcā (pirms tam bijām precējušies dzimtsarakstu nodaļā), un trešā meita piedzima jau kristīgā laulībā.
– Daudz bērnu nozīmē daudz prieka, bet arī daudz rūpju.
– Kad bērni izaug, pārdzīvojumi mēdz būt tik lieli, ka reizēm šķiet, ka nosirmošu vienā dienā. Man vaicā: kā tu tiec galā? Atbildu, ka es sen jau vairs netieku galā! Nav iespējams izdarīt visu, ko vēlētos. Mans ikdienas moto ir jautājums Dievam: ko es šodien varu izdarīt? Es pati nezinu, kas ir svarīgākais, tādēļ ieklausos sajūtās un Dieva padomā.
Mūsu nams ir atvērts, bez mūsu bērniem pie mums dzīvo arī citi pilngadīgi jaunieši, kas nav mūsu oficiālie audžubērni. Vienkārši dzīve pie mums atvedusi cilvēkus, kurus nekur citur neviens negaida.
– Kādu padomu jūs dotu cilvēkiem, kuri ir nomākti un apjukuši?
– Ir svarīgi atbildēt uz jautājumu, kādēļ es dzīvoju. Ja atbildes nav, mēs varam no šī jautājuma bēgt visu dzīvi, bet tas vienalga būs mūsu sirdī. Mūsdienās visu laiku visapkārt ir troksnis – dators, televizors, tālrunis un tamlīdzīgi. Līdz ar to cilvēks reti paliek viens. Bet tikai vienatnē un klusumā var atbildēt uz dzīves svarīgākajiem jautājumiem – kas es esmu, kādēļ dzīvoju?
Ir svarīgi saprast, ka dzīves laikā jākrāj gara mantas, nevis materiālie labumi. Savus labos darbus mēs paņemsim līdzi mūžībā. Ja mūsu atskaites punkts ir tikai zemes dzīve, tas tiešām ir biedējoši, jo viss ir gaistošs: manta, izglītība, veselība, mūsu vecāki, mēs paši... Vecāki bieži vien kā savu dzīves jēgu redz bērnus. Bet ja nu bērniem kas notiek? Kad bērns ir saslimis, saprotu – ne es viņam dzīvību esmu iedevusi, ne es viņu varu pasargāt. Tādēļ savu paļāvību es lieku uz ko augstāku. Nav citas nozīmes dzīvei kā Dievs, kas mūs ir radījis.
Tagad ir Ziemassvētku laiks, un kristīgā baznīca tos svin kā Jēzus piedzimšanas svētkus. Manā dzīvē Jēzum ir bijusi ļoti svarīga nozīme, tādēļ es visiem gribētu atgādināt, ka Viņš ir mūsu vienīgais glābējs.
– Cik liela loma bērnu audzināšanā ir ģimenei, cik liela – skolai?
– Esmu sapratusi vienu – tu vari bērnā censties ielikt vislabāko, bet nekad nevar zināt, kas no viņa sanāks, kad bērns izaugs. Kad mana meita 17 gados aizgāja no ģimenes, lai dzīvotu ar puisi, es ilgi nespēju viņai to piedot.
Runājot par Latvijas izglītības sistēmu, uzskatu, ka mūsu skolās ir lielas prasības, līmenis ir augsts. Kad divus gadus dzīvojām Lietuvā, bērni gāja skolā tur. Kaut gan viss notika svešvalodā, viņus tur uzlūkoja kā mazos profesorus, klasē viņi bija vieni no labākajiem. Taču Latvijā ne visi bērni spēj tādā līmenī apgūt mācību vielu. Turklāt mūsdienās ir daudz bērnu ar dažādām garīgās veselības problēmām. Arī dažiem no maniem bērniem ir mācīšanās traucējumi, taču zāles ārstēšanai ir pārāk dārgas. Tāpēc liela nozīme ir skolotājam, cik viņš ir prasmīgs un ieinteresēts saskarsmē ar katru konkrēto bērnu.
Skolotāja darbs ir ārkārtīgi grūts, bet man ir bijusi tikai pozitīva pieredze ar manu bērnu skolotājiem. Viņiem vienmēr ir bijusi patiesa cieņa pret katru bērnu kā individualitāti. Bet ir gadījumi, kad skolotājiem pašiem ir nesakārtota dzīve, un tas nevar neatstāt iespaidu uz skolēniem.
– Kādām būtu jābūt vīrieša un sievietes attiecībām?
– Bieži tiek pārprasts Bībelē teiktais, ka sievai jāklausa vīram. Bet nekur Bībelē nav teikts, ka sievai jāpakļaujas varmākam. Ja laulāto starpā valda mīlestība, tad sieva labprātīgi ļaus vīram būt par ģimenes galvu, savukārt vīrs pret sievu izturēsies ar cieņu. Tādējādi sieviete patiesībā ir nevis pakļauta vīram, bet gan viņai tiek nodrošināta dubulta aizsardzība – gan no Dieva, gan no vīra.
Tāpat kā attiecībās ar bērniem, arī laulībā svarīgi novērtēt otra unikalitāti, pieņemt otru un dot zināmu brīvību. Manuprāt, dzīvot kopā un izlikties labākam nekā esi, ir vienkārši traģiski.
Mīlestību veido uzticēšanās un piedošana. Mēs ar vīru laulības laikā viens otram esam daudz piedevuši, tādēļ mūsu mīlestība kļuvusi arvien lielāka. Es pat teiktu, ka šobrīd esam neprātīgi iemīlējušies viens otrā.
– Kādu dāvanu jūs gribētu saņemt Ziemassvētkos?
– Vajadzības vienmēr ir lielākas nekā iespējas. Kā jau minēju, dvīņu puikām būtu vajadzīgas zāles, bet tās mēs nevaram atļauties. Reizēm visiem nepietiek gultu, bet arī vietas nav daudz, tāpēc jau sen domāju, ka puikām noderētu divstāvu gulta. Bet, ja jautātu man personīgi, – mans sapnis būtu aizbraukt uz teātri.
Ja vēlaties sniegt atbalstu Salaku ģimenei, Jums ir iespēja bez starpniekiem ziedot Inetai Salakai, konta nr.LV60UNLA0050003966004.