Pastkastītē vēstule no prezidenta
"Pirms nedēļām trim savā pastkastītē atradām ielūgumu uz Ziemassvētku eglīti no Valsts prezidenta kancelejas. Patiesībā šī būs jau otrā mūsu eglīte pie Valsts prezidenta. Pirmo reizi Rīgas pilī pie Valsts prezidenta Valda Zatlera bijām, kad jaunākajai meitai Grietai ritēja otrais dzīves gads. Tas bija ļoti jauks brīdis. Toreiz, pirms doties pie prezidenta, gatavojām eglītes rotājumus – svečturīšus, ko iekārt egles zaros. Tas, mūsuprāt, simbolizēja gaismu, kas nāk no mūsu ģimenes.
Šoreiz gan nekas nav jāņem līdzi, bet jau tagad skaitām dienas, cik atlicis līdz trešdienai, un, gaidot, kad iesim pie Valsts prezidenta, meitenes jau pielaiko svētku kleitas. Priecājamies arī par iespēju aplūkot Melngalvju namu. Šajā sakarā varam arī mazliet palielīties, ka dejojot esam sastapušies ar ASV prezidentu Bilu Klintonu, kad viņš bija Rīgā, un princi Čārlzu Anglijā," smaida Anita.
"Tā kā dzīvojam Carnikavā, bet mūsu darba dzīve ir saistīta gan ar Carnikavu, gan Olaini, tagad domājam, kurš īsti mūsu ģimeni Valsts prezidentam ieteicis," viņa piebilst.
Darbs ir arī vaļasprieks
Jānis, kurš pēc izglītības ir zīmēšanas skolotājs ar Vieglās rūpniecības tehnikumā iegūtu vieglo tērpu modelētāja diplomu, un Anita, kura ir inženiere, ekonomiste, stāsta, ka abi dejo jau kopš mazām dienām. Jānis no trīs gadu vecuma ir dejojis "Dzintariņā" pie Zinaīdas Zeltmates un vēlāk Maskavas rajona pionieru namā, bet Anita vesta uz deju nodarbībām kopš divu gadu vecuma. Abi kopā sadejojušies VEF Kultūras pils tautas deju ansamblī "Rotaļa" pie Aijas Baumanes. Tā bijusi laba dejas un dzīves pieredze, bet nopietna skatuves skola izieta 90. gadu sākumā, kad "Rotaļa" turpat divu gadu garumā piedalījās Raimonda Paula mūziklā "Vella kalpi" Dailes teātrī.
"Tad vienā brīdī izdomājām, ka dejošana, kas mūs visu laiku pavadījusi, ir darbs, ko mēs varētu darīt ikdienā, atdodot citiem to, ko paši protam. Un tā nu ir sanācis, ka dzīvojam tā, ka mūsu darbs ir arī vaļasprieks.
Četras reizes nedēļā gan Carnikavā, gan Olainē dejo arī visi trīs mūsu bērni – Kārlis, Anna un Grieta, kuru piedzimšana ir sakritusi ar Deju svētku gadiem – 2003., 2005. un 2007. Bērnu izvēli sākumā mēs, protams, ietekmējām, taču šādam dzīves ritmam ir arī savas priekšrocības. Viņi gaida gan dejošanu Olainē, gan Carnikavā, jo katrā vietā taču ir savs draugu un paziņu loks. Abām meitenēm dejošana, varētu teikt, ir stihija, it īpaši koncerti, kad, uznākot uz skatuves, var parādīties dažādos tērpos.
Pusaudzis Kārlis bez dejošanas divas reizes nedēļā trenējas arī kalnu riteņbraukšanā, un mēs, pārējā ģimene, respektējam šo viņa izvēli.
Taču ikdienā dejot mācām daudz lielākam skaitam bērnu un pieaugušo. Mūsu Olaines un Carnikavas deju kolektīvos darbojas aptuveni 400 dažādu vecumu dejotāju.
Pirmais mūsu kopīgais deju kolektīvs bija "Janita" Olainē, kura nosaukums darināts, saliekot kopā vārdus Jānis un Anita. Šim kolektīvam jau ir nosvinēta 15. gadskārta. Deju kolektīvs "Abi divi" ir apmēram tikpat vecs.
Tad seko Carnikavas "Dālderītis" un Olaines "Oļi" – desmito un vienpadsmito sezonu. Annai bija trīs mēneši, kad noliku viņu uz skatuves malas un sākām strādāt. Darbojamies arī ar Rīgas Ziepniekkalna sākumskolas deju kolektīvu, un darba pietiek septiņas dienas nedēļā, jo darbdienās ir mēģinājumi, bet sestdienās un svētdienās – koncerti," stāsta Anita. Starp Olaini un Carnikavu dažkārt sanāk ceļot pat divas reizes dienā.
Dejošanai Olainē, kā uzsver Jānis, kurš ir arī vietējās pašvaldības domes deputāts, ir vēl kāda cita pievienotā vērtība, proti, uz nodarbībām nāk cilvēki, kuri caur latviešu tautas deju integrējas mūsu sabiedrībā. "Tie, kuri nāk pie mums, saprot, ka šeit, Latvijā, ir viņu saknes, un viņi grib būt kopā. Tiesa, latviešu polkas solis viņiem sākumā tik viegli nepadodas, taču tas nemazina vēlmi būt kopā ar visiem."
Vēl, pieminot dejotāju skaitu, abi stāsta, ka uz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kuros Jānis jau vairākas reizes ir virsvadītāja palīgs, abi aizveduši septiņas skolēnu deju grupas.
Deju uzvedums ir kā ledus skulptūra
Līdztekus to tautas deju soļu slīpēšanai, bez kuriem nevar piedalīties Dziesmu un deju svētkos, Jānis un Anita Precinieki katru gadu iestudē dažādus deju uzvedumus.
"Tas varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki pie mums nāk dejot. Iedomājieties paši, ko nozīmē divus gadus pirms svētkiem malt vienas un tās pašas kustības! Kurš to var izturēt? Tāpēc arī top dažādi deju uzvedumi. Pirmais to uzsāka Agris Daņiļevičs ar "Dzirnām", un mēs, lai gan mazākā mērogā, šo darbu turpinām," stāsta Jānis.
Katrs tāds iestudējums piedzīvo vismaz trīs izrādes, lai gan vairākas no tām varētu piedzīvot pat desmit. "Taču mēs uz šādām izrādēm skatāmies kā sava veida ledus skulptūrām, kas noteiktu brīdi priecē gan mūs pašus, gan skatītājus un tad pamazām "izkūst", atstājot atmiņas, kas rada vēlmi iet tālāk. Ir dažas izrādes, pie kurām pēc kāda laika, pat gadiem septiņiem, atkal atgriežamies, jo to ir rosinājis laiks caur sadzīvi, politiku, līdzcilvēkiem.
Tad, protams, mainās jēga arī pašas dejas tekstam, taču pats galvenais dejas izrāžu tapšanas procesā jau ir saprast, ko tu dejojot gribi pateikt. Tas ir vesels process, kas rada izpratni, kas, kurā brīdī un kāpēc ir jādara uz skatuves, bet mūsu uzdevums – panākt, lai skatītājs redzētu, ka iestudējums nav tikai tehnisks sniegums, bet tur ir ielika arī katra dejotāja sirds."
Dejojam ar mirdzumu acīs
"Dažkārt mums pārmet, ka dejotājiem ne vienmēr ir perfektas kustības, piemēram, nevainojami nostieptas kājas. Bet kam tas vajadzīgs, ja dejotājiem uz skatuves nemirdz acis? Un tad, ja viss pēc vairāku mēnešu darba sanāk ar prieku, tā ir labākā samaksa par mūsu ieguldīto darbu," atzīst Anita, skaidrojot, ka deju izrādes tapšanai ir vajadzīgs vismaz pusgads laika.
"Ir, piemēram, dziesmu cikli, ko var izdejot. Nesen iestudējām uzvedumu ar Raimonda Paula mūziku "Nāc pie puikām". Ar carnikavieša Aivara Gudrā palīdzību atsvaidzinājām mūziku un Nēģu svētkos dzīvās mūzikas pavadībā to ar panākumiem izdejojām."
Dienā, strādājot ar dejotājiem, nākas pārdzīvot visplašāko emociju gammu, atzīst gan Jānis, gan Anita, tāpēc atpūšoties viena no abu stihijām ir dārzs. Zeme palīdz atbrīvoties no visām liekajām enerģijām. Visa ģimene kopā katru gadu cenšas arī kaut kur paceļot. "Pasaule noteikti jāredz – kaut vai tāpēc, lai saprastu, cik labi mēs dzīvojam," uzsver Jānis.
