Pat ja temati daudz neatšķiras, ir ārkārtīgi interesanti lasīt tik senu preses izdevumu kaut vai valodas dēļ. Šķiet, ka mūsdienās preses valoda vairāk kalpo tam, lai kaut ko izskaidrotu, un pašas valodas skaistumam un izkopšanai netiek pievērsts tik daudz uzmanības. 1927.gada žurnālā valoda ir bagātīga un raksti emocionāli piesātināti. Kaut gan tas ir padomu žurnāls, rodas sajūta, kā lasot daiļliteratūru. Piemēram, lūk, kas tajā rakstīts par mātes pienu:
"Ciktāl es varu redzēt, tad te mums ir vienīgais gadījums, kur jaunais cilvēka bērns dabū savu pilnvērtīgo, vienīgi pienācīgi piemēroto, brīnišķīgi viņa vajadzībām pielāgoto barību, neiznīcinot citu būtni, neupurējot vienu vai otru dzīvību. Jā, te mēs redzam taisni pretējo: te ir svēts došanas prieks, te mātes dvēsele pilna atklātas dzīvības plūsmas izjūtas, te māti bieži vien pilda tīrākais došanas prieks, kad viņa liek pie krūts savu bērniņu, šo viņas pašas nemirstības nesēju, šo maigo garantiju, ka viņa dzīvos tālāk tālā nākotnē, nākamajās paaudzēs.
Katra sieviete taču var kļūt veselas cilts, veselas tautas māte! Māte, kas sniedz bērnam krūti! Visas pasaules mākslinieki ir padarījuši šo bildi svētu, un tikai tāds, kas palicis pilnīgi bez sirds, var paiet dzīvē šai bildei garām, nesajuzdams šī liegā brīnuma svētumu."
Tā ka, ja kādam kārojas kaut ko palasīt, grāmatas vietā droši var izvēlēties arī divdesmito gadu periodiku. Domāju, būs tikpat interesanti. Vai vismaz citādāk.