Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Viss sākās joka pēc

Ar pundurtrušu audzēšanu Ina Ladiga sāka nodarboties pirms 12 gadiem. Pašlaik "Ozolītes" ir kvalitatīva, profesionāla audzētava un Latvijas Šķirnes trušu audzētāju asociācijas biedre.

"Viss sākās joka pēc – ar rūpēm par pāris pundurtrusīšiem, bet izvērtās par nopietnu darbu," stāsta Ina Ladiga. "Pa šo laiku esmu uzkrājusi gan pieredzi, gan zināšanas pundurtrušu kopšanā, audzēšanā un pavairošanā. Trušu meitenītes audzēju pati, bet puisīšus regulāri pērku un pārvedu mājās no izstādēm Čehijā un Vācijā."

"Ozolītēs" trušiem ir izbūvēta speciāla ēka. Trušu būri, kas izgatavoti no koka un metāla režģa, šeit izvietoti trīs stāvos. Tajos dzīvo dažādu šķirņu un krāsu pundurtrusīši.

"Pundurtruši ir divu lielumu," paskaidro Ina Ladiga. "Auntruši var sasniegt divu kilogramu svaru, bet krāsainie pundurtruši sver ap kilogramu. Auntrušus pārējo vidū uzreiz var pazīt pēc lielām, garām ausīm, kas nokarājas uz leju. Ausu saites uz truša galviņas veido uzkalniņu – tādu kā auna puniņu. Mēs audzējam gan dažādu šķirņu pundurauntrušus – sarkanos, šinšillas un dažādu krāsu raibos, gan krāsainos pundurtrušus – liesmainos, sarkanos, baltos hermelīnus un hototus, gan arī pundurreksus – dzeltenos, zilos un dalmāciešus."

Kad mazie trusēni ir vienu līdz pusotru mēnesi veci, tos nošķir no mammām un pa diviem trim ievieto atsevišķos būros. Apmēram mēnesi viņi dzīvo kopā, bet, sasnieguši divarpus līdz trīs mēnešu vecumu, tie sāk strīdēties par teritoriju, un tas nozīmē, ka pienācis laiks dzīvot atsevišķi.

"Ozolītēs" audzētos pundurtrusīšus var nopirkt gan uz vietas audzētavā, kas atrodas divus kilometrus no Ķekavas, gan tirdzniecības tīkla "Zoo centrs" veikalos visā Latvijā.

Mīļdzīvnieks bērniem

Parasti pundurtrusīši nonāk ģimenēs, kur bērns prasa vecākiem mājdzīvnieciņu. Salīdzinot ar sunīti un kaķīti, viņi prasa mazāk uzmanības. "Ja apsverat domu par pundurtrusīša iegādi, pirmais jautājums, uz ko vajadzētu atbildēt, ir, vai esat gatavi 7–8 gadus rūpēties par viņu," saka trušu audzētāja.

"Kad trusīti pārnes mājās, ir svarīgi, pie kā viņu sākumā pieradina, lai neveidojas paradumi, no kuriem pēc tam nevar tikt vaļā. Trusītis diezgan labi iegaumē, ko viņam atļauj. Piemēram, ja viņam sākumā ļauj daudz dzīvot ārpus būra, bet pēc tam mājiniekiem tas apnīk un trusi sāk likt būrī, viņš protestē. Tāpēc jau no paša sākuma trusītis jāradina pie tā, ka viņš dzīvo būrī, no kura tiek izlaists tad, kad cilvēks vēlas ar viņu nodarboties, un māca, ka pēc rotaļāšanās viņš pats iet būrītī atpakaļ."

Būrīša iekārtošana

"Būrītim jābūt pietiekami lielam, lai trusītis tajā var ērti kustēties, un ar durvīm sānos, pa kurām viņš pats var iziet un ieiet atpakaļ," paskaidro Ina Ladiga. "Uz būra grīdas uzber skaidas un pa virsu uzliek nedaudz siena. Būrīti novieto atstatu no radiatoriem un tiešiem saules stariem, jo trusītis slikti panes karstumu. Tāpat viņš jāsargā no caurvēja. Trusītis slikti jutīsies, ja viņa tuvumā būs skaļas mūzikas ierīces, jo viņam nepatīk trokšņi.

Sākumā ielikts būrītī, trusītis pats izvēlas vienu stūrīti, kurā viņam būs tualete. To, ko viņš atstājis šajā stūrīti, ieliek zooveikalā nopērkamā trijstūra plastmasas tualetes kastītē un novieto tajā vietā, kuru trusītis izvēlējies. Tad viņš turpinās iet uz to, un būri būs viegli kopt, jo būs jātīra tikai kastīte. Iet uz kasti var pieradināt 99% pundurtrušu. Ir, protams, atsevišķi trusīši, kuriem tualete ir pa visu būri, bet tādi gadās ļoti reti.

Ēdienu trusim liek barotavā vai vienmēr vienā un tajā paša vietā dzīvoklī. Vēl ir vajadzīgs dzirdināšanas trauks, no kura viņš var padzerties ūdeni."

Trusīša ēdienkarte

"Galvenās kļūdas, ko cilvēki pieļauj, ir aplama barošana," skaidro Ina Ladiga. "Trusim ir vienkāršs zarnu trakts, kas nesaprot sarežģītas lietas. Tāpēc, jo vienkāršāk trusīti baros, jo viņš būs veselīgāks un ilgāk dzīvos.

Ideālā barība, kas trusim vēlama visu gadu, ir siens. Pavasarī trusīti pakāpeniski var pieradināt pie zaļas zāles lapiņām, tikai jāraugās, lai tās nav mitras. Vasarā trusim var dot vienu dienu vītinātu zāli. Vēl barotavā liek trušiem paredzētu kombinēto barību. Tā kā trusis ir grauzējs, viņam noteikti ir jādod grauzt ābeļu, bumbieru, avenāju, upenāju un kārklu zariņus. Var dot burkānus, salātu lapas. Kāposta lapas nav ieteicamas, jo no tām pundurtrušiem reizēm uzpūšas vēders.

Trusītis ēd pa druskai, bet bieži – apmēram 80 reižu dienā, tāpēc jāraugās, lai viņa barotavā vienmēr būtu kas ēdams, vismaz siens, un dzeramtraukā vienmēr jābūt ūdenim, ko padzerties."

Mājas mīluļa kopšana

"Pūkainie pundurtruši, kam ir gara spalva, reizi vai divas nedēļā ir jāķemmē, lai vilniņa nesaveltos," paskaidro trušu audzētāja. "Izķemmēto vilnu var sakrāt, savērpt dzijā un noadīt siltus un mīkstus vilnas izstrādājumus. Apmēram no piecu mēnešu vecuma trusim ir jāapgriež nadziņi – piemērotas knaiblītes var nopirkt zooveikalos. Tas jādara divas trīs reizes gadā."

Gudrs rotaļu biedrs

"Trusītis ir ne tikai mīļš un jauks, bet arī gudrs dzīvnieciņš," atzīst Ina Ladiga. "Ja trusīti barojot vai glaudot regulāri sauc vārdā, viņš to iemācās un uz to atsaucas. Cilvēkiem, pie kuriem nokļūst mani pundurtrusīši, es dodu savu tālruņa numuru un e-pasta adresi un saku, lai raksta. Esmu saņēmusi vēstules, kurās bērni stāsta, ka ir iemācījuši trusīšus rotaļāties ar bumbiņu vai citām rotaļlietām. Ir trusīši, kuri sēž pie ledusskapja uz pakaļkājām un prasa ko ēdamu. Tas nebūtu pareizi, jo trusim no ledusskapja nekas ēdams nav dodams.

Izstādē man pienāca klāt puisītis ar trusīti pie pavadiņas sedliņos. Viņš bija pieradinājis savu četrkājaino draugu iet pastaigās gluži kā sunīti. Tā ka – ja ir laiks un interese, pundurtrusītim daudz ko var iemācīt."