73 gadu vecumā pieredzējusī dārzkope betonē uzbrauktuvi pie garāžas. Kopā ar pērn mūžībā aizgājušo 92 gadus veco dzīvesbiedru Dzintaru Brudzinski izsapņotās mājas projekts īpašumā līdzās Līgo parkam sarāvies līdz guļbūvei ar garāžu un istabiņu. Toties augšstāvā iecerēts ierīkot muzeju.
S. Žarčinska par vardēm veltīta muzeja izveidi sapņo kopš bērnības. "Sākot no zelta un beidzot ar plastmasu," idejas autore kodolīgi raksturo savu vērienīgo varžu suvenīru un nieciņu krājumu. Citādāk aptuveni diviem tūkstošiem kurkstētāju dzīvoklī kļuvis pašauri. "Te būs vardīšu paradīze!" viņa uzbur ainu plašajā telpā, kurā vēl jāveic apdare.
Savu redīsiņu noēst
Superpraktiskā sieviete aizraujas ne tikai ar celtniecību un dārzkopību, bet arī sievišķīgiem rokdarbiem. Intervijas dienā Sarma piemin savu tieši pirms gada mirušo vīru. No rīta izcepusi ķirbju kūku, vēlāk bijusi kapos, bet pēcāk ķērās pie dārza dakšām.
"Raujamies ar Barčiku," sasveicinoties teic pavasara saulē veselīgi iedegusī dārzkope. Septiņus gadus vecā Vidusāzijas aitu kucīte Bara uzņem ar ziņojošu rējienu, pienāk apsveicināties un maija tveicē noliekas guļus blakus viesa auto. Citkārt Bara gan neesot tik rāma un mēdzot patrenkāt kaimiņu kaķus. Mūsu viesošanās reizē milzīgais melnais suns no sirds izvārtās dārza drazu ugunskura pelnu čupā.
Zeme S. Žaržinskas īpašumā ir mālaina un tāpēc jo sevišķi auglīga, īpaši ķirbji to mīl, tāpat kā S. Žarčinska mīl ķirbjus. Senās Daugavas deltas vietā dārzs jūtas labi. "Nekad neesmu laistījusi – sākumā mitrumu tur māls, vēlāk iztvaikot neļauj augu lapas," paskaidro dārzkope.
"Ko dod šī māja," dārzkope norāda uz vienu no kaimiņu namiem ar būvniecības bumam raksturīgām aprisēm, "ja tai riņķī zaļa zāle vien? Ja nevar savu salātu un redīsiņu noēst..." S. Žarčinska noelšas. Par "ķīmiju" viņa dēvē ne tikai minerālo mēslojumu, bet arī veikala plauktos sastopamos dārzeņus. Ķīmiju dārzā S. Žarčinska un pārējie kluba "Tomāts" biedri nelieto nemaz, priekšroku dodot bioloģiskajām audzēšanas metodēm. Turklāt kluba biedri dārzus ne tikai kopj, bet arī apēd ienākušos veselīgo ražu un vēl radus, draugus pacienā. "Atgriežamies pie sentēvu metodēm – atpakaļ pie lāpstiņas!" smej S. Žarčinska. Pelni, zāģskaidas, komposts – šāds, piemēram, ir viņas dārza zemeņu dobju auglības komplekts.
Kas no tā sertifikāta?
Tomātu sēklu sertificēšanas skandālam vēl nav beigu, tam varot sekot arī ķirbju un visu pārējo nesertificētu augu sēklu tirdzniecības aizliegums. "Tās būtu beigas!" noskalda Sarma. Gadatirgiem un daudzu dārznieku ienākumiem tiktu pielikts nežēlīgs punkts. Pašmāju tomātu audzētājiem dumpiniekiem pievienojušies hobijdārznieki no sešām valstīm, kas gatavi mēroties spēkiem ar Eiropas Savienības sausajām direktīvām. Uz S. Žarčinskas tirgotajām sēklu paciņām uzdrukāts viņas tālruņa numurs – tas esot viņas garants, kamēr veikalā iegādātā paciņā ķirbju sēklu vietā pašai dārzniecei reiz gadījušās kabaču. "Un kas no tā sertifikāta?"
Taisnības cīnītāja ir S. Žarčinskas personība neatņemama šķautne. Padomju laikā divus sasaukumus bijusi deputāte Stopiņu pašvaldībā. Konkurenti bijuši tik centīgi, ka parūpējušies, lai kādā balsu skaitīšanas naktī pēc vēlēšanām vēlēšanu rezultāti tiktu falsificēti, jo "visiem taisnība nepatīk". Lubānā dzimusī S. Žarčinska Ulbrokā mitinās jau 35 gadus. "Mācīties nekad nav par vēlu," saka dārzkope, kura savulaik absolvējusi Rīgas Celtniecības tehnikumu un vēlāk Bulduru lauksaimniecības tehnikumu, kā arī papildu ieguvusi zināšanas 14 dažādos kursos.
Sēklas ar vēstījumu no kosmosa
Sarmas lauciņš ir ķirbji – jau kopš sešu gadu vecuma milzu oga uz palikšanu ievēlusies sirdī. Ar lekcijām par ķirbju audzēšanu un vērtīgajām īpašībām, kā arī ārstniecības augiem dārzā un uz palodzes S. Žarčinska apbraukājusi daudzas Latvijas pilsētas. Bērnības dārzā Lubānā ne tuvu nebija tāds ķirbju šķirņu klāsts, kāds pieejams tagad, – bija vien lielie un mazie ķirbji, taču "vaina jau nav ķirbī, bet gan – audzēšanā. Nevar jau uz sūdu čupas izaudzēt sev ķirbi. Tur ir informācija no gotiņas, bet audzējiet ķirbi uz savas, tad būs jūsu informācija!".
18. un 19. maijā esot īstās ķirbju diedzēšanas dienas – sēklas nakti jāizmērcē, tad jāliek mitrā salvetē krūzītē virtuvē uz galda, kur tās pavadīs laiku līdz mēneša beigām, līdz būs attīstījusies saknīte un sēkla būs gatava doties uz dobi. "Ja dikti aukstas naktis, uzmetu virsū zāģu skaidas." Lai ķirbis palīdzētu veselībai, S. Žarčinska iesaka sēkliņu apsmērēt ar mēles aplikumu, kas nokasīts pēc miega, tādējādi nodot informāciju par savu veselību. Vēlāk vajagot palaistīt ar rīta urīnu, atšķaidītu spainī ūdens. Var uz augoša ķirbīša uzmanīgi ieskrāpēt savu vārdu. Ja stādītājam nopietnas veselības problēmas, citiem ēdot ķirbi, tas šķitīs rūgts, jo tajā būšot koncentrējušās tieši tā stādītājam nepieciešamās minerālvielas un vitamīni.
S. Žarčinskas garšas kārpiņas līksmo par visām muskatķirbju šķirnēm – "Riekstu", "Rožu", "Šokolādes". Dārzkope tos ēd svaigus sarīvētus vai arī cep kūkas. Ķirbju šķirņu daudzveidība ir neaptverama, plašajā ķirbju saimē ir pat tāds īpatnis, kuram ir sari "kā vīrietim, kurš divas dienas nav dzinis bārdu". Sarmas arsenālā ir 53 ķirbju šķirņu sēklas. Īpaša vieta, atsevišķi no sugas brāļiem, šopavasar izraudzīta kādu savādu sēklu dēstīšanai. Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pētnieki vēl meklē atbildi, kāpēc pērnruden vienam no S. Žarčinskas izlolotajiem "Marmora" ķirbjiem visas sēklas bija kā ar hieroglifiem nosētas. Sarma uzskata, ka tas varētu būt vēstījums no kosmosa. Lai mēģinātu tulkot neparastās zīmes, viņa vēlas uzmeklēt kādu Austrumu valodu kaligrāfijas speciālistu.
S. Žarčinska šomēnes "Ādažu čipsu" ražotnes apmeklējuma laikā ieteikusi ražot čipsus no ķirbjiem, un jau agrāk paustā ideja beidzot ieinteresējusi uzņēmuma vadību. Sarmas dārzā ik gadu izaug arī arbūzi un melones, ko sēj kopā ar ķirbjiem. Tie nogatavojas augustā – ja saimnieki bijuši čakli ravētāji, tad apbalvo ar gardiem augļiem.
Nātrei jāaug pie katras mājas
Gadiem ilgi kopusi aptuveni hektāru zemes, bet pamazām pārdevusi zemesgabalus, un dārziņš sarāvies līdz pieklājīgiem 3500 kvadrātmetriem. Lai pabeigtu muzeju, nepieciešami līdzekļi. Viņai gribas ne tik daudz zemi pārdot, kā tikt pie laba kaimiņa, saka dārzkope. "Žēl, ka tie gadi!" Gads, kopš Sarma apglabājusi dzīvesdraugu, esot paskrējis ātri kā mēnesis. "Ja varētu nomest desmit gadus..." aizsapņojas dārzkope. Abi savulaik bijuši aktīvi "Rīgas Apriņķa Avīzes" ārštata autori.
Tautas medicīna un ārstniecības augi ir S. Žarčinskas kaislība, bet aptiekai viņa iet ar lielu līkumu. Savulaik tante teju uzspiedusi zintnieces noslēpumus, un vēlāk vienmēr pa rokai gadījušās grāmatas par augu dziednieciskajām īpašībām.
"Gadi iet, zināšanu ir daudz, bet nav neviena, kas tās pārņemtu," sūrojas S. Žarčinska, ejot pa taciņu dārzā, kuras malā iestādītā eksotiskas formas lapegle pati esot palocījusi zaru uz augšu, lai dārzniecei ērtāk staigāt garām. Bērni un audžubērni, arī mazbērni nekaifojot par dārzkopību, bet cits zināšanu mantinieks nav atrasts.
Latvijas augu augs ir nātre, nešauboties apgalvo dārzkope. Kādā 18. gadsimta grāmatā par dārzkopību bijuši vārdi "Dievs nav mazais bērns – visvērtīgāko ārstniecības augu piestādīja pie katras mājas pakšķa." Nātru un skābeņu salāti vai nātru tēja divu nedēļu laikā varot pilnībā uzlabot asinsainu pat asins vēža slimniekiem. "Labāku zāļu nav!"
Mājās Sarmai vienmēr glabājies maiss ar kaltētām nātrēm. Šī auga vērtību pierādot vistu kāre, kuras gatavas lēkt kaut divu metru augstumā pakaļ dzelošajam kārumam. Un pēcāk apbalvo saimnieku ar košiem, teju oranžiem olu dzeltenumiem. "Vēl ķiploki, sīpoli, zelta sakne, un nevajag nekādas aptiekas!" Ja, dārzu rokot, dzeguze aizkūko, visu vasaru būs cītīgi dārzā jārušinās, smej Sarma.
Sarma Žarčinska kopā ar uzticamo kucīti Baru, viņām aiz muguras – Sarmas izlolotā guļbūve, kuras otrajā stāvā saimniece sapņo izveidot muzeju. "Te būs vardīšu paradīze!"