Bet kā būt, ja vīrs pieder vienai un sieva citai vai nevienai konfesijai? Par dažādām ticībām vienā ģimenē saruna ar Krakovas Jāņa Pāvila II Pontifikālās universitātes profesoru Dariušu Oko.
– Pagājušajā gadsimtā daudzas latviešu ģimenes tika izsūtītas uz Sibīriju vai devās bēgļu gaitās svešumā. Šajā gadsimtā mūsu cilvēki ir spiesti pamet valsti naudas un darba dēļ. Arī Latvijā ir daudz iebraucēju. Migrācija veicina to, ka arvien biežāk viens otrā iemīlas un veido ģimeni dažādu konfesiju ļaudis. Tas rada domstarpības jautājumā par ģimenes kopējo pasaules uzskatu, kura pamatā ir ticība.
– Šis ir grūts jautājums. Ir saprotams, ka cilvēkam, kurš pieder kādai konkrētai reliģijai, šķiet, ka tā ir vislabākā. To ir ļoti svarīgi saprast un respektēt. Piemēram, ja meitene no kristīgas vides vēlētos precēties ar islāmticīgu puisi, viņai ir jāciena viņa ticība. Tāpēc pirms laulībām ir jāvienojas, kāda būs mūsu ģimenes dzīve un kā mēs audzināsim mūsu bērnus. Un pie šīs vienošanās ir jāturas.
Nevienu cilvēku nevar pievērst ticībai ar varu, jo ticība ir nesaraujami saistīta ar brīvību. Tas ir līdzīgi, kā nevar pateikt meitenei – mīli to puisi – vai puisim – mīli to meiteni. Tas ir neiespējami, jo šis, tāpat kā ticība, ir visdziļākais katra cilvēka sirds jautājums un mums ir jāciena viņa izvēle. Tikai ievērojot šo principu, cilvēki, kuri nāk no dažādam konfesijām, var veidot laimīgu laulību.
Arī tas, ka viens no laulātajiem pāriet otra ticībā, ir cilvēka brīva izvēle. Ir gadījumi, kad vīrs vai sieva ir tik uzticīgs un tik skaisti dzīvo savā ticībā, ka šī brīnišķīgā pieredze kļūst par iemeslu, ka arī otrs laulātais vēlas piederēt šai baznīcai. Par līdzīgu gadījumu mēs lasām arī Jaunajā Derībā, Pāvila vēstulē, kur sieviete uzdod jautājumu, vai viņa var precēties ar pagānu. Pāvils sievietei atbild – ja vari, tad paliec ar viņu, jo varbūt, pateicoties tavai ticībai un tikumiem, arī tavs vīrs atgriezīsies pie ticības.
Reizēm pat ir labi, ka vīrs ir no vienas, bet sieva no otras konfesijas. To varam redzēt, piemēram, Holandē, kur puse iedzīvotāju ir protestanti un puse katoļi. Viņu starpā ir sacensība labā nozīmē, un, pateicoties tai, kristietība ir ļoti spēcīga abās baznīcās. Tur pārliecināšana notiek ar to, ka tu redzi manas ticības labos augļus un tie arī tevī rada vēlmi dzīvot tāpat.
– Kopš atguvām neatkarību un esam Eiropas Savienībā, pie mums ir daudz pāru, kuri dzīvo kopā, bet nav laulājušies. Un bieži gadās, ka viens ir kristietis, bet otrs ateists, kurš, meklējot atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem, pievērsies budismam vai kādai citai Austrumu filozofijas mācībai.
– Es domāju, ka ticīgam cilvēkam vajag pēc iespējas dziļāk izdzīvot savu ticību. Tas ir līdzīgi kā kokam, jo dziļāk sniedzas saknes, jo labākus augļus tas dod. Ja skatāmies ārēji, tad redzam, ka kristietība nes vislabākos augļus, ir izplatījusies pasaulē visvairāk un uzplaukst arī patlaban. Piemēram, visvairāk cilvēku, kuri saņēmuši Nobela prēmiju, nāk no kristīgas vai jūdaisma vides. Musulmaņiem nav nevienas balvas tieši tehniskajās zinātnēs.
Ja runājam par ateistisku vidi, tad parasti sievietes vairāk grib apprecēties nekā vīrieši. Tam ir pamatots iemesls, jo sievietei ir vajadzīga drošības izjūta, ko viņai dod ģimene un sakārtotas laulāto attiecības. Sieviete baidās, ka viņa novecos un vīrietis viņu atstās, kā tas šobrīd bieži notiek arī Polijā. Kad sieva zaudē skaistumu, vīrietis izvēlās jaunāku sievieti līdzīgi kā mašīnu vai televizoru, un apņem otru sievu, kas ir viņa meitas vecumā. Tas ir milzīgs vīriešu grēks, ko viņi dara.
Ticīgiem vīriešiem jau Vecā Derība saka: "Nepamet sievieti, kuru tu atradi jaunībā." Vīriešus no neticīgas jeb ateistiskas vides vajag aicināt apprecēt sievieti, jo, ja vīrietis mīl sievieti, viņam ir jāgarantē viņai drošība. Ja vīrietis nevēlas to darīt, tad patiesībā viņš sievieti nemīl, bet grib tikai izmantot. Apprecot sievieti, vīrietis apliecina vēlmi būt kopā ar sievieti visu mūžu – gan priekos, gan bēdās un arī tad, ja, gadiem ejot, viņa zaudēs savu daiļumu.
Zelta likums, ko es mācu vīriešiem, ir – esi tikpat uzticīgs savai sievai, kā tava māte bija uzticīga tev. Māte un sieva vīrietim ir divas svarīgākās dzīves sievietes. To mīlestību, ko vīrietis ir saņēmis no mātes, viņam ir jādod tālāk savai sievai.
– Ir pāri, kuri atšķirīgu pasaules uzskatu dēļ, nemēģinot vai nespējot vienoties, savas attiecības ir sabojājuši tiktāl, ka būtu ar mieru šķirties. Ja ģimenē ir bērni, tad vieni dzīvo kopā bērnu dēļ, bet citi aiziet katrs savu ceļu. Kā ir labāk?
– Tas ir atkarīgs no katras konkrētas situācijas, kuru vajag pilnībā izanalizēt un novērtēt. No tā arī būs atkarīgs lēmums. Ir gadījumi, kad vecāki tik ļoti strīdas un rīko milzīgus skandālus ģimenē, ka ir labāk, lai viņi izšķiras. Katoļu baznīcā nav iespējama šķiršanās, bet ir separācija. Piemēram, ja vīrs ir alkoholiķis, tad viņš vienkārši dzīvo atsevišķi.
Un ir gadījumi, kad vīrs un sieva atzīst, ka attiecības lielā mērā ir sabojātas, bet viņi saprot to, ka, ja izšķirsies un aizies katrs uz savu pusi, ļaunums būs vēl lielāks. Un viņi dzīvo kopā bērnu dēļ, jo redz, ka šķiršanās nesīs vēl lielāku postu, lai gan viņi nav īsti laimīgi viens ar otru. Reizēm šīs attiecības ar laiku sakārtojas, īpaši, ja cilvēki kļūst nobriedušāki, gudrāki un iemācās sadzīvot.
Ne jau piederība vienai vai otrai konfesijai rada problēmas. Katra ticība ir tikai cits ceļš, pa kuru ticīgie meklē un atrod Dievu. Ja cilvēki ciena un respektē viens otra ticību, tad atšķirības bagātina abus. Bet tiem, kuri netic Dievam, bieži vien pietrūkst zināšanu un izpratnes par to, kas īsti ir laulība un ģimenes dzīve.
Rezumējot gribu teikt, ka pats svarīgākais ir kopība ar Dievu un žēlastība, jo tieši no tās viss izaug, bez tās nekā nav. Laimīga ģimene izstaro labestību, un ir redzams, ka laulātie no sirds mīl viens otru. Viņi ir kā skaista, klusējoša liecība pasaulei, kuru var sajust bez vārdiem.
Iepriekš:
Pedagoģijas zinātņu doktore Inese Augškalne: "Pasaules uzskata pamatā ir ticība un vērtības"
Tautas dzīvība