“Tās bija skaistas bēres, piemiņa bija gaiša, dziedājām un arī pasmaidījām – tieši kā Jānis Dūmiņš bija vēlējies,” saka Baldones novada Domes priekšsēdētāja Karina Putniņa. Atvadīšanās no mūžībā aizgājušā kordiriģenta profesora J. Dūmiņa piektdien notika gan Rīgā, Latviešu biedrības nama Lielajā zālē, gan Baldonē. Latvijas kormūzikas leģenda un pirmais Baldones Goda pilsonis J. Dūmiņš savu atdusas vietu radis Baldones kapos.
15. oktobra vakarā pēc smagas slimības J. Dūmiņš atvadījās no šīs pasaules. Ievērojamais diriģents, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas ilggadējais profesors dzimis 1922. gada 30. martā Rīgā.
Kā pēc bērēm RAA atzina Baldones Domes priekšsēdētāja, J. Dūmiņš bija šī laika spilgtākā personība Baldonē, turklāt viņa devums kultūrā bija ļoti nozīmīgs visas Latvijas mērogā. “Mēs varbūt viņu uztvērām ne tik daudz kā izcilu diriģentu, par ko viņu novērtējusi valsts ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet gan kā izcilu personību – vienkāršu, godīgu, tādu sirdsskaidru cilvēku. Tajā pašā laikā viņu redzējām kā ļoti gudru, patiesu Baldones patriotu, jo visa viņa dzīve bija saistīta ar Baldoni,” ar sirsnību saka K. Putniņa. J. Dūmiņš nesavtīgi iesaistījās Baldones kultūras dzīvē, palīdzot vietējiem koriem gatavoties skatēm, ārzemju braucieniem, festivāliem – it visā bijis jūtams viņa atbalsts. “To ir pat grūti tā uz sitiena novērtēt, tikai laika gaitā mēs spēsim patiesi apjaust, cik daudz viņš devis. Tādi cilvēki kā Jānis Dūmiņš nepiedzimst katru dienu.” Baldonē noteikti taps piemineklis izcilajam novadniekam, sola priekšsēdētāja.
“Vēl Līgo svētkos satikāmies un viņš stāstīja savas bērnības atmiņas par 30. gadiem, viņš to darīja ļoti spilgti un ar skaidru galvu,” atceras K. Putniņa. Par sevi it kā stipri nelicis manīt pirms pusotra gada piedzīvotais insults. Taču šoruden Maestro veselība pasliktinājusies, septembra beigās viņš pārcieta operāciju, taču, neraugoties uz piederīgo un mediķu cīniņu, slimība izrādījās pārāka.
“Vēl nepaspējām tik daudz ko izrunāt,” skumst K. Putniņa. “Gribēju lūgt viņam pateikt ievadvārdus Baldones grāmatai. Šķita – tūdaļ aiziesim, pavaicāsim. Bet tad nāca operācija un vairs nepaspējām. Savā dzīvē atliekam nozīmīgās sarunas gan ar J. Dūmiņu, gan vecākiem, gan vecvecākiem ar domu, ka vēl jau paspēsim. Bet dzīve pierāda, ka ir sarunas, ko nedrīkst atlikt.”
K. Putniņai rūgtums sirdī ielijis par to, ka, viņasprāt, plašsaziņas līdzekļi nav pievērsuši pietiekami lielu uzmanību ziņai par J. Dūmiņa aiziešanu mūžībā.
Baldones evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Rolands Eimanis atvadu ceremonijas laikā savā uzrunā norādīja, ka J. Dūmiņš ir vienmēr saskatījis skaisto un labo šajā pasaulē, nevis uztvēris dzīvi kā skumju nastu un sāļas asaras. “Aptuveni 100 diriģentu sevi var saukt par Dūmiņa kunga mācekļiem. Arī tajos, toreiz vēl jaunajos mūziķos, viņš redzēja labo,” sacīja R. Eimanis.
Mīlam par vienkāršību, sirsnību, cilvēcību – pirms dažiem gadiem par J. Dūmiņu sacīja baldonieši. Bet Baldones Jauniešu kora dalībnieki vienmēr lepnumā nodrebējuši, kad Dziesmu svētku estrādē pie diriģenta pults aicināts savējais.
J. Dūmiņš bija diriģents pedagogs, ilggadējs Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas, vēlāk Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors. Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents. Goda virsdiriģents Rīgas 800 gadu (2001) un XXIII (2003), tāpat arī XXIV (2008) Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos.