Yes! Es studēšu pasaules mūzikas galvaspilsētā!
"Uz Ameriku es aizbraucu mūzikas dēļ. Sapnis nokļūt ASV man bija jau kopš bērnu dienām, bet apsēstību ar šo zemi sāku just 12 gadu vecumā, kad atgriezos no Losandželosas. Pēc sešiem gadiem ar pašsacerētu dziesmu iekļuvu Eirovīzijas nacionālās atlases pusfinālā. Pēc šī notikuma es skaidri sapratu, kas man jādara, – ir jādodas mācīties uz Ameriku. Tuvinieki un draugi bija pārsteigti, ka tas patiešām notiks, jo es pati meklēju, kur es braukšu, kur mācīšos un kur dzīvošu. Notika tā, ka divpadsmito klasi es pabeidzu skolā ar mūzikas novirzienu Viskonsīnas štatā ASV.
Paralēli mācībām intensīvi meklēju universitātes, kur turpināt muzikālo izglītību. Man bija jākārto gan eksāmeni, kas ir gan starptautiskajiem studentiem, gan amerikāņiem, jāiet uz dažādām atlasēm, jo bija skolas, kas specializējas audzēkņu sagatavošanā tikai darbam Brodvejā, dziedāšanā, dejošanā utt. Es darīju visu, kas bija manos spēkos, jo bija jātiek mācību iestādē, kurā maksā tādu stipendiju, ar kādu Amerikā varu izdzīvot. Pēc pārbaudījumiem saņēmu uzaicinājumus mācīties no vairākām koledžām un augstskolām. Taču īstā – pilnā loze bija aploksnē ar paziņojumu, ka esmu uzņemta Manhattanville koledžā. Es vairākas reizes to pārlasīju, līdz pilnā balsī uzgavilēju: "Yes! Es studēšu pasaules mūzikas galvaspilsētā Ņujorkā!"
Nekad nebiju bijusi Ņujorkā, nevienu tur nepazinu
Pēc vidusskolas beigšanas pāris mēnešus atpūtos Latvijā. Tālākais notika kā mūsdienu filmā. Sakrāmēju divus koferus un viena pati savos 19 gados lidoju uz Ņujorku. Es nekad nebiju bijusi šajā pilsētā, man tur nebija neviena pazīstama cilvēka. Pirmās dienas, sēžot lekcijās Manhattanville koledžā, pie sevis domāju: "Ak, ko es te vispār daru? Kas notiek?" Taču ilgi stresot nebija vaļas, jo koledža piedāvāja plašu studiju programmu klāstu, un man bija jātiek skaidrībā, kādu novirzienu izvēlēties.
Es zināju, ka gribu rakstīt un izpildīt dziesmas pati, jo šī vēlme manī ir, laužas ārā, vēlas izpausties un sagādā laimes izjūtu. Tāpēc kā vienu no mācību virzieniem izvēlējos mūziku un mūzikas teoriju – vēsturi, mūzikas novirzienus, ansambļus un izpildītājus. Paralēli tam nolēmu apgūt mūzikas biznesu, lai iepazītos ar darbu mūzikas izdevniecībās, ierakstu studijās, mūzikas menedžmentu, mūziku radio, televīzijā utt. Studējot abus šo virzienus, sapratu, ka tas ir tas, ko es vēlos darīt un kur man ir jābūt.
Vēroju Taimskvēru no ierakstu studijas un atzinos mīlestībā Kvinsijam Džounsam
Mācību laikā man bija dažādas prakses, kurās iepazinos ar leģendāriem cilvēkiem mūzikas industrijā. Pabiju pat mūzikas studijā, kas atradās tieši virs Taimskvēra. Tā bija izolēta, jo Taimsvērs ir ļoti skaļš, vienmēr pilns ar tūristiem. Stāvot klusumā, pa studijas logu vēroju košo, krāsaino burzmu lejā un atcerējos, ka, pusaudze būdama, kāri tvēru skatus no Taimskvēra CNN un MTV ziņu kanālos. Man likās, ka Taimskvērs ir pasaules epicentrs, kurā viss notiek. Šķita, ka šajā vietā pat domas izmainās, jūtot to pacilātību, kas valda visapkārt. Nu es pati stāvēju virs tā un līksmoju, ka reāli esmu nonākusi vietā, par kuru biju sapņojusi.
Gluži vai neticamu tikšanos piedzīvoju praksē, kurā man vajadzēja palīdzēt sagatavot Tribekas filmu festivālu, ko rīkoja amerikāņu aktieris un producents Roberts de Niro. Tur es sastapu Kvinsiju Džounsu (Quincy Jones), kurš ir producents Maikla Džeksona albumam "Thriller", kas kļuva par vispārdotāko albumu pasaulē. Manā dzīvē bija periods, kad klausījos tikai Maiklu Džeksonu, un man bija doma, ka es kādreiz nokļūšu Maikla Džeksona koncertā un satikšu viņu. Kad iepazinos ar Kvinsiju Džounsu, Maikla Džeksona vairs nebija mūsu vidū. Apmēram divdesmit minūtēs, kuru laikā sarunājos ar Kvinsiju Džounsu, trīs reizes viņam atzinos, ka mīlu viņu, jo viņš ir tuvākais cilvēks mūzikā, kurš ir bijis viena soļa attālumā no Maikla Džeksona, strādājot pie mūzikas albuma "Thriller" no A līdz Z, un varēja man par to pastāstīt.
Pievērsos rokmūzikai, praktizējos ierakstu studijās un izdevniecībās
Mācoties Ņujorkā, turpināju rakstīt mūziku. Vairāk sāku pievērsties rokmūzikai ar dzīviem instrumentiem. Tā uzrunāja arvien spēcīgāk, tāpēc sāku pētīt dažādas 80. gadu klasiskā roka grupas, un sapratu, ka viņu dziesmās ir ne tikai paliekoša melodija, bet arī dziļa jēga. Reizēm pat ļoti vienkārši izteikta, tā palīdz cilvēkam dzīvot – atstāj iespaidu uz domāšanu, garastāvokli vai konkrētu mirkli. Laba rokmūzika, kādu sacerējuši, piemēram, Rojs Orbisons, Elviss Preslijs, Fredijs Merkūrijs, ir pārlaicīga. Vērojot ierakstus, kas mūsdienās varbūt šķiet nedaudz novecojuši, jutu mūziķu personības starojumu, kas caur dziesmu vārdiem, melodijām un ritmiem turpina aizkustināt paaudzi pēc paaudzes.
Pamīšus mūzikai studēju arī ierakstu industriju un mārketingu. Mūzika šodien skan visur, tāpēc mūziķim ir jāzina, kā top ieraksti, kā atrod tiem vajadzīgos cilvēkus, kā strādā audio inženieri, kā tiek sagatavoti koncerti, kā tiek izdoti un pārdoti mūzikas albumi. Manuprāt, radošam mūziķim tas ir milzīgs pluss, ka viņš pārzina mūzikas ierakstu tapšanas tehnisko pusi un pārdošanas biznesu, jo tad viņš redz kopskatu un var labāk to izprast. Apgūstot šīs iemaņas, man bija iespēja strādāt mūzikas ierakstu studijās "Songs", "Cherry Lane", piedalīties Beyonce, Jay Sean un citu mākslinieku ierakstu tapšanā, iepazīt darbu mūzikas izdevniecībā "Bug Music Publishing."
Reiz draugu kompānijā ieminējos, ka pati rakstu mūziku, un šī vaļsirdība beidzās ar to, ka dabūju sarīkot muzikālu šovu, kam sekoja nākamie. Es pat izveidoju savu grupu, kurā bija mūziķi no dažādiem Manhattanville koledžas kursiem. Mēs uzstājāmies studentu kabarē uzvedumos Manhetenā, Ņujorkas klubos, piedalījāmies festivālos. Biju arī koledžas Mūzikas biznesa kluba viceprezidente.
Latvijā mani sagaidīja brīva vietiņa "MicRec" izdevniecībā
Gadu pēc koledžas beigšanas izmantoju iespēju palikt Amerikā un pastrādāt profesijā. Pagājušā gada augustā atgriezos Latvijā un ļoti priecājos, ka tagad par savu darbavietu varu saukt mūzikas izdevniecību "MicRec". Sešus mēnešus tajā bija brīva vieta, kas, šķiet, bija gaidījusi tieši mani, lai Latvijā varu pielietot tās zināšanas, ko apguvu Ņujorkā. Manos tiešajos pienākumos ietilpst darbs ar autortiesībām un licencēm, ko kārtoju caur Anglijas un arī ASV biroju, lai pēc iespējas efektīgāk nestu pasaulē to, ko latviešu mūziķi var dot.
Ar mūziku par dzīvi bez atkarībām, kas nepazīst robežas
Turpinu rakstīt arī pati. Nesen prezentēju jauno dziesmu "Antibiotics", kuras videoklipu ierakstīju ar "Absolution.lv" atbalstu. Skatoties virspusēji, tas varbūt šķiet uzjautrinošs, jo mūziku caurvij viegls svinga piesitiens. Bet dziesmas vārdi aicina aizdomāties par atkarībām, kuru varā nonākam. Antibiotikas ir metafora, ko katrs var aizvietot ar to, no kā viņš pats ir atkarīgs – ar cigaretēm, alkoholu, apreibinošam vielām, kādu cilvēku vai situāciju. Sākumā atkarības palīdz justies labāk, jo aizpilda mūsos kādu tukšumu. Videoklipā redzamais krāšņi sarkanais tēls simbolizē iedomas, mirāžu, ko esam radījuši savā fantāzijā. Ir tik vilinoši tai ļauties, ka parasti nenofiksējam brīdi, kurā vēlmē pēc labsajūtas, ko rada kāda atkarība, mūs ir padarījusi par vergiem. Melnbaltie videoklipa kadri ir realitāte, kurā apjaušam, ka, lai salauztu važas, kurās mūs tur atkarības, ar savu spēku vien var arī nepietikt. Es daudz domāju, pirms uzrakstīju šo dziesmu, kurā ir savijies Amerikā un Latvijā redzētais, jo atkarībām nav robežu. Cilvēku tieksme nonākt atkarībā ir šim laikam raksturīga iezīme abās zemeslodes pusēs. Man likās svarīgi pateikt, ka ir jāsaprot, kas ar personīgo dzīvi notiek. Ja spējam uzņemties atbildību par to un ticam, ka situāciju var mainīt, tad mums ir spēks to izdarīt.
Es mīlu Ņujorku un tā būs vienmēr
Pirms pārcēlos dzīvot uz Ameriku, mani brīdināja, ka būs kultūršoks. Taču vairāk to izjutu, atgriežoties Latvijā. Pirmos mēnešus man bija sajūta, ka es pa īstam neiederos ne te, ne tur.
Ņujorkā viss notiek ātri, ir jābūt enerģijai un spējai turēt līdzi, ir jābūt gatavam iet un darīt. Visi saka: "Es mīlu Ņujorku!" Es arī mīlu Ņujorku, un tā būs vienmēr. Šai pilsētai piemīt īpašs, tikai tai raksturīgs šarms un pievilcība. Tajā apbrīnojami sadzīvo senais etnogrāfiskais ar jauno un moderno. Ņujorkā var satikt cilvēkus no visām pasaules malām. Šajā pilsētā var redzēt visu, un nekas nepārsteidz, jo tu apbrīnojami viegli pieņem to, kas ir cita pasaule. Ņujorkā cilvēkam viss ir pieejams, taču ir jābūt ļoti lielai enerģijai un atbalstam – gan morālam, gan emocionālam, lai nepagurtu un neatslābtu, jo aiz tevis stāv rinda ar citiem, kuri arī vēlas un var darīt to, ko tu. Tomēr tik un tā Ņujorkā cilvēki ir ļoti atvērti. Tur valda dzīves entuziasms un izkopta darba efektivitāte. Cilvēks, kuram ir mērķis, iet un sastop domubiedrus, kuri tic, atbalsta, un viss notiek.
Amerikā viss notiek milzīgos apmēros. To ir jāspēj saprast un aptvert, lai paveiktu šķietami neiespējamus projektus. Man reiz bija jāsavāc visi mūzikas žurnāli, kas izdoti ASV, un tas jāizdara nedēļas laikā. Šis uzdevums likās nereāls, bet es ķēros klāt un izdarīju. Amerikā ne mirkli nedrīkst minstināties un šaubīties. Ņujorka mani iemācīja ticēt tam, ka es varu un man izdosies!"
Iepriekš:
Kerija Kalēja Latvijā atgriežas ar "Antibiotikām"
