Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Mums kādreiz ir grūti uzturēt savu valstiskumu, bet sapratīsim, ka izvēle ir – vai nu savu, vai svešu. Pēdējais mums jau ir bijis piecdesmit gadu. Tāpēc izvēle latviešu tautai ir skarba – pastāvēt kā valstij vai nebūt pat kā tautai. Mums ir jāizvēlas, kas gribam būt – vēstures objekts, manipulējams priekšmets citu tautu, valstu, spēku rokās vai vēstures subjekts, nācijvalsts, kas pati nosaka savu gaitu, virzienu un mērķi. Ja gribam paši būt savas dzīves noteicēji, tad jārēķinās, ka katrai latviešu paaudzei un katram savas valsts pilsonim, savas valsts patriotam nemitīgi nāksies par savas valsts suverenitāti iestāties un cīnīties.

Arī tā ir privilēģija – to saprast un gribēt cīnīties, nevis nolīst maliņā un nemitīgi pakļauties stiprāko prasībām. Cīņa par sevi un savām tiesībām ir brīvu cilvēku daļa. Brīvam būt nozīmē būt spējīgam apzināties svabadības augsto vērtību, būt par to aizvien sardzē un nomodā, spēt maksāt par savu brīvības privilēģiju. K. Ulmanis teicis: "Vispirms brīvība, tauta, valsts, un tikai tad es pats." Mums kā tautai jāiemācās pastāvēt pašiem par sevi un nav par to nemitīgi jāatvainojas citiem. Vēsture nevienam nav uzlikusi par pienākumu nesavtīgi rūpēties par mums, tas ir jādara mums pašiem.

Globālisms nāk ar daudziem vēl līdz galam neapzinātiem draudiem un izaicinājumiem indivīdam, tautai un valstij. Bet tam ir arī pozitīvas iezīmes. Viena no tām – aicinājums skatīt notiekošo vispasaules mērogos un globālā kontekstā, ne tikai lokāli vien. Tas aicina mūs redzēt savu vēsturi un šodienu kā visas cilvēces būtisku mantojuma sastāvdaļu. No otras puses, tas uzliek arī mums milzu atbildību par pārējo cilvēci. Rainiskais: "Es, pasaul's daļa, esmu atbildīgs par visu" – nu ir īsti vietā.

Ko tad vēstīsim pārējai pasaulei par vērtīgo mūsu tautas un valsts pieredzē? Taču ne jau: "Dzirdiet, mēs arī esam, nesaminiet mūs!" Kas ir tas nozīmīgais, ko vēlamies, lai citi sadzirdētu un novērtētu?

Mēs aizvien esam tiekušies pēc savas tautas brīvības, neesam gribējuši būt neviena vergi. Cauri baisajai un brutālajai vēsturei, cauri apspiestībai un noliektībai, kādu mums ir nācies piedzīvot, esam izdzīvojuši kā neatkarīga un neuzvarēta tauta. Mēs esam spējuši izaugt un kļūt par nāciju.

Mēs esam izturējuši kā indivīdi un kā tauta, esam varējuši nest lielus upurus. Svešu varu Latvijas valstij un tās pilsoņiem nodarītais nu ir skatāms globāli – kā totalitārisma noziegums pret cilvēci, kas ir noticis šeit, Latvijā. Bet, neraugoties uz apspiešanu, esam spējuši saglabāt savu nacionālo un kultūras identitāti. Mūsu izturība un uzvara bija vērtību triumfs. Kad beidzās mūsu bruņotās pretestības iespējas komunistiskajam režīmam, iestājās nevardarbīgās un kultūras pretestības posms, kas mūs aizveda līdz valstiskās neatkarības atgūšanai. Vēsturnieks Dr. Uldis Ģērmanis mūsu tautas vēsturisko gaitu kopsavelk šādi: "Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņdarbiem." Mūsu tautas vēsture ir ne tikai apspiestības un okupāciju, bet – kas mums un cilvēcei ir daudzkārt svarīgāk – brīvības alku, pretestības, uzvaru un ieguvumu vēsture. Mums ir ne tikai, par ko skumt savā vēsturē, bet arī ar ko lepoties un ko svinēt. Un pēdējais mūsu tautas un cilvēces pašapziņai ir jo īpaši svarīgi.

Dievs ir radījis mūs – indivīdus un tautas – ar īpatnēju, savdabīgu, unikālu identitāti. Tā ir liela vērtība, kas globālisma nivelācijas laikmetā bieži tiek it kā pārāku ekonomisko, politisko u. c. faktoru dēļ ignorēta. Bet katra Dieva radība ir Viņa gribēta, un tātad ir vērtība – sargājama, saudzējam, kopjama. Cilvēces bagātība ir tās dažādībā, nevis makdonaldizētā vienādībā. Mēs neesam radīti patērniecībai, parazitēšanai, mietpilsoniskumam. Apustulis saka: "Mēs esam Dieva darba biedri." (1. Kor. 3, 9) Tātad Dieva lielā dāvana mums, Viņa devums – mūsu dzīve – ir ieraugāms kā uzdevums, misija. Dievs "licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu, un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu." (Ap. d. 17, 26–7) Dieva meklēšana ir Viņa gribas īstenošana, un to mēs darām ne tikai latviešu runas, bet arī latviskā kultūrvalodā, tā kā neviena cita tauta to nespēj. Mūsu kultūra ir vispārcilvēciska pēc satura un latviska pēc formas. Mēs vēlamies izkopt savu mums doto Dieva identitāti un tās kultūrizpausmes visplašākajās iespēju toņkārtās, ar to sniedzot savu ieguldījumu cilvēces attīstībā.

Uzruna par Latviju: