Tiekas ar skolēniem un skolotājiem
Ulbrokas vidusskola šogad svin 20 gadu jubileju, un, šķirot skolas vēstures lapaspuses, svētkiem par godu notiek dažādi pasākumi, tostarp tikšanās ar absolventiem. Uzaicinātie viesi skolotājiem un tagadējiem audzēkņiem stāsta par to, kā pašiem gājis, uzsākot lielo dzīvi, kādi bijuši pirmie gadi pēc skolas, un to, vai skolas laikā izvirzītie mērķi sasniegti. 2003. gadā Ulbrokas vidusskolu absolvēja arī Raivis Bahšteins, kurš 18. oktobrī viesojās skolā un šķīra vienu no pirmajām skolas vēstures lapaspusēm – Raivis ir skolas himnas “Manai skolai” teksta autors, tāpēc arī īpašs viesis un gaidīts ciemiņš. Skolas direktore sirsnīgi sauc par Raivīti un balsī īpašs siltums. “Ļoti mīļš mums viņš joprojām,” pēc viesošanās skolā saka Saiva Tiltiņa-Beķere. Tieši pirms desmit gadiem, skolas desmitajā gadadienā, Raivis sacerēja dzejoli savai skolai. “Ar to gribēju pateikt, ka skola nebūt nav garlaicīga ēka, kur piespiedu kārtā uzturas vairāki simti bērnu. Tas ir kaut kas vairāk – skola ir zelta pils, un zināšanas ir tas zelts,” atminas Raivis. Skolotāja Vija Gavecka dzejoli papildinājusi ar muzikālu pavadījumu, radot oriģinālu skaņdarbu. Atceroties senos laikus, Raivis stāsta: “Himnas tapšanas un uzlabošanas laikā mūzikas skolotāja starpbrīžos mani ķēra aiz rokas un dungoja ausī dažādas melodijas, meklējot īsto, kas piederētos dzejolim.” Arī viesojoties skolā un tiekoties ar tagadējiem audzēkņiem, tieši par himnas sacerēšanu un žurnālista profesiju Raivis saņēmis visvairāk jautājumu. Latviešu valodas un literatūras skolotāja Anta Trukšāne joprojām Raivi sauc par “savu bērnu” un atceras: “7. klasē viņš uzrakstīja mazu dzejolīti, un tad es viņam teicu – Raivi, tu būsi mana cerība. Pēc tam viņš sāka rakstīt.” Skolotāja uzteic arī Raivja talantu, tēlaino domāšanu un valodas izjūtu – skolas laikā nekad neesot bijušas problēmas arī ar pareizrakstību. Ne tāpēc, ka Raivis perfekti pārzinātu valodas likumus, bet gan savas dabiskās valodas izjūtas dēļ.
Atceras skolas laikus
Sešus gadus no 7. līdz 12. klasei Raivis mācījās Ulbrokas vidusskolā. Gadu pēc skolas beigšanas uzsāka darba gaitas RAA, kā arī publicējās dažādos citos preses izdevumos un interneta plašsaziņas līdzekļos. Paralēli darbam Raivis paguva absolvēt Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāti un iegūt bakalaura grādu žurnālistikā. Savukārt pagājušajā gadā maģistra grāds iegūts informācijas tehnoloģijā Vidzemes Augstskolā.
Atceroties skolas gadus, Raivis atklāj, ka nav bijis teicamnieks un daudz ko darījis uz savu galvu. Tāpat daudz brīvā laika ieguldījis skolas literārā žurnāla veidošanā, pavadot garas stundas latviešu valodas un literatūras skolotājas Antas kabinetā. Par spīti tam, ka lielākajai daļai skolas bērnu sports ir mīļākā mācību stunda, Raivis par to sajūsmā nav bijis. “Šķita, ka bariņā skriet pakaļ bumbai ir tumsonīga padarīšana,” atklāj Raivis un atceras, ka sporta skolotāja reizēm teikusi – muļķa dzejnieks. Par to gan Raivim nākuši smiekli. Tagad, kad Raivis pieaudzis, sports joprojām nav sirdij tuvs. “Labāk eju dārzu rakt, nekā skatos hokeju,” viņš nosmej.
Pasniedz ziedus un sabučo vismīļāko skolotāju
Jau ceturtajā klasē Raivis nešaubīgi zinājis, ka nākotnē vēlas kļūt par žurnālistu. Tā cauri visiem skolas un studiju gadiem no šī mērķa neatteicās un nepadevās. Lai ar kādām grūtībām un pārbaudījumiem Raivim bija jāsastopas, viņu nekad nemāca šaubas, ka mērķi sasniegs. “Ja savam sapnim pa īstam notici, pati dzīve palīdz to īstenot,” uzskata Raivis.
Mēģinot atsaukt atmiņā savu skolas laiku spilgtāko notikumu, Raivis, tāpat kā viņa latviešu valodas skolotāja, spilgti atceras laiku septītajā klasē, kad uzrakstījis pirmo dzejoli. “Skolotāja Anta kaut kā uzķēra to, ka man jādod iespēja rakstīt. Esmu viņai lielu pateicību parādā, tāpēc biju ļoti priecīgs par aicinājumu ierasties skolā un uzrunāt skolēnus. Visas skolas priekšā varēju pasniegt ziedus un sabučot savu vislabāko skolotāju,” priecājas Raivis.
Atgriežoties Ulbrokas vidusskolā, Raivis jutis, ka šis tas tomēr ir mainījies. Skola no iekšpuses šķitusi mazāka, tāpat lielās trepes un skolas zāle. “Nevarēja nepamanīt arī, ka skola kļuvusi daudz sakoptāka un modernāka,” saka Raivis un priecājas par skolotājiem, kurus joprojām iespējams sastapt skolā.