Dzīvesbiedres dzimtenē Latvijā viņš pirmoreiz ieradās sniegotā un aukstā ziemā pirms 11 gadiem – lai lūgtu viņas vecākiem meitas roku. Tagad ģimene, kurā aug divi dēli, dzīvo Ādažos, un Francis ieguvis plašu draugu loku ne tikai vietējo mūziķu un impresāriju vidū.
Franci regulāri var redzēt uzstājamies vienu pašu ar akustisko ģitāru rokās – iepriekš plānotos un gluži spontānos koncertos Vecrīgas krodziņos un citur. Ne retāk omulīgais un komunikablais vīrs, kas raženā auguma dēļ nedaudz atgādina austrāliešu rokgrupas "Midnight Oil" solistu Pīteru Garetu, dzied un spēlē kopā ar daudzajiem draugiem mūziķiem – gan koncertos, kurus viņš rīko, atbalstot jaunus un daudzsološus māksliniekus, gan savā projektā "NRG", kas spēlē gan Franča kompozīcijas ar atmiņā paliekošām melodijām un noskaņām, gan pasaulslavenu rokapvienību dziesmu kaverversijas.
Franča psihedēliskais folkroks top internacionālā mūziķu lokā. Tajā pārstāvēta Jaunzēlande, Latvija, Zviedrija, Norvēģija, Itālija, Kurdistāna... Starp citu, pērn ierakstītais "NRG" minialbums "Where are We" tapis sadarbībā ar vairākiem Ādažu mūziķiem, un, kā teic dziesmu autors, pirmā atbilde uz nosaukumā uzdoto jautājumu "Kur mēs esam?" ir – Ādažos.
Franča daudzie darbi saistīti ne tikai ar mūziku. Viņš, piemēram, māca angļu valodu krišnaītiem, un sākotnēji intervijai tikties norunājam veģetāriešu restorānā templī Krišjāņa Barona ielā. Vēlāk gan, ņemot vērā mūziķa aizņemtību, sarunu pārceļam uz bāru Spīķeros, kur Francis rīko jaunās dziedātājas Evijas Smagares koncertu. Tērzējam rāmā folkkoncerta fonā.
– Ar ko vēl – papildus muzicēšanai – tu nodarbojies?
– Tirgoju grāmatas un žurnālus (šajā sakarā ir iznācis ceļot uz Ziemeļvalstīm), palīdzu organizēt labu ārzemju grupu koncertus (visnesenākā – slavenā īru postroka ansambļa "God Is an Astronaut" pārpildītā uzstāšanās reize Ģertrūdes ielas teātrī novembrī)... nu, un, kā zini, atbalstu jaunos, daudzsološos vietējos mūziķus – kā tagad Eviju. Viņai ir milzīgs talants, man prieks, ka varu palīdzēt ceļa sākumā. Ir arī ģitārspēles audzēkņi.
– Daudz darbu, daudz draugu...
– Nekad neesmu gribējis kļūt slavens, gluži vienkārši esmu daudzos koncertos, satieku daudz cilvēku un nenoraidu priekšlikumus ne uzspēlēt kopā, ne sarīkot uzstāšanās, ne, piemēram, sadarboties kā fotogrāfam.
– Man atmiņā palikusi kāda tikšanās krogā Vecrīgā. Tu gluži nejauši gāji garām, tev līdzi bija ģitāra, un nejaušā "saskriešanās" pārtapa spontānā solokoncertā, kur skanēja gan tavas dziesmas, gan pasaules roka klasika, gan arī pa kādam latviešu popgabalam. Kā domā – cik lielā mērā dzīve sastāv no nejaušībām, spontāniem lēmumiem?
– Lielā mērā – noteikti. Iespējas spēlēt kopā ar dažādiem mūziķiem parasti rodas, džemojot (spontāni radītam sastāvam improvizējot – aut.) pēc koncerta. Tā ir viegli atrast jaunus mūziķus, kas nāk ar savu spēles manieri, savu devumu dziesmu klāstā.
– Kādā vecumā sāki spēlēt ģitāru un kādā – sacerēt dziesmas dzimtajā Jaunzēlandē?
– Ģitāru sāku spēlēt 12 vai 13 gadu vecumā. Sākumā sacerējumi bija instrumentāli, kopš 19 gadu vecuma rakstu arī vārdus. Sāku uzstāties kafejnīcās Oklendā. Ļoti daudz deva iespēja 21 gada vecumā mācīties pie itāļu pedagoga no vienas no vislabākajām Milānas mūzikas skolām – guvu daudz vērtīgu zināšanu gan par ierakstu tehniku, gan kompozīciju. Kad beidzu mācības, bija gatavs arī mans pirmais soloalbums – pieci skaņdarbi, kas ierakstīti ar dažādiem sastāviem.
Šī mūzika skanēja arī manā ceļojumā pa Eiropu – Skotiju un Norvēģiju, kur satiku nākamo sievu un iemīlējos viņā. Devāmies uz manu dzimteni un kādu laiku dzīvojām tur, jo atceļā uz Jaunzēlandi biju iztērējis visu naudu. Lai aizbrauktu uz Latviju, diviem cilvēkiem vajadzēja vismaz 3000 latu. Smagi strādāju lauku darbus, lai sakrātu, bet tas gāja lēni. Te nāca talkā laimīgs gadījums. Cilvēks, kas bija man parādā 5000 dolāru, pārdeva māju un varēja naudu atdot. Tā tikām šurp.
– Kad pirmo reizi ieradies Latvijā?
– 2001. gadā – satikt nākamās sievas ģimeni, lūgt viņas roku vecākiem. Mana pirmā tikšanās ar Latviju bija īstā ziemā. Atceros, braucām uz laukiem, mīnus 25, daudz sniega...
– Kāpēc izvēlējāties dzīvot sievas dzimtenē?
– Galvenokārt bērnu dēļ. Vēlējos dot viņiem vēl vienu valodu. Jaunzēlandieši lielākoties zina tikai angļu valodu, un Jaunzēlandes kultūra ir maza, grūti pamanāma milzīgajā angļvalodīgajā pasaulē. Gribēju, lai dēli vispirms apgūst mātes – latviešu – valodu, tās ir jaunas iespējas. Jaunzēlande ir idillisks dabas stūrītis, taču izolēts. Pat ja vietējais mūziķis ir atzīts, viņam tik un tā ļoti jācīnās, lai izdzīvotu. Latviešiem sava valoda tomēr palīdz aizsargāt, izcelt savējos. Jaunzēlandē populāri kļūst gandrīz tikai angļu un amerikāņu mūziķi. Pirms pieņēma likumu, ka radio jāspēlē ne mazāk kā 25 procentus Jaunzēlandē tapušās mūzikas, to neatskaņoja gandrīz nemaz.
– Kur apmetāties vispirms?
– Sākumā Valmierā – no turienes ir sieva. Pēc tam lēti nopirkām māju Rūjienā – klusā, mierīgā vietā. Galvenokārt tur arī mācījos latviešu valodu. Kad runāju latviski, rūjieniešu izruna, šķiet, dzirdama (mūsu saruna gan notiek angliski – aut.). Pēc dažiem gadiem pārcēlāmies uz Ādažiem, kur sieva strādā Brīvajā Valdorfa skolā.
Mītam te trīsarpus gadus. Kā jūtos? Kā jau dzīvojot lielā ciematā. Cilvēki mierīgi, draudzīgi, jauki. Man tagad ir arī daudz draugu ādažnieku. Laba vieta, kur audzināt bērnus. Vasarā – upe, daudzie ezeri. Arī jūra netālu. Visas iespējas baudīt dabu! Ziemā brīnišķīgi ir slēpot pa Vējupi vai mežu.
– Esi piedalījies kādā vietējā mūzikas norisē?
– Uz salas Gaujā iepriekšējos gados bija liels privāts festivāls. To rīkoja regeja grupas "Striķis" draugi, un izrādījās, ka mums ir kopēji paziņas. Tā nu piedalījās arī "NRG". Tā bija kā "minivudstoka". Cik brīnišķīgi būt tik tuvu dabai! Uz tās pašas salas vasarā esmu jau bijis – kopā ar draugiem nirējiem. Tik pārsteidzoši – peldēt, peldēt un peldēt apmēram metra dziļumā, un nenokļūt nekur – stiprās straumes dēļ...
* dūja – angļu val.