"Muižnieku ģimene ir viena no darbīgākajām daudzbērnu ģimenēm novadā. Lielu uzmanību velta bērnu vispusīgai attīstībai un izaugsmei," kuplo ģimeni raksturo Ādažu novada domes sociālā dienesta vadītāja Ieva Roze, taču ģimenes tētis un mamma gan teic, ka viss notiek gluži organiski, dzīvojot dzīvi kā jebkurai citai ģimenei. "Jā, mūsu ģimene ir liela, bet mēs neuzskatām sevi par varoņiem. Bērni ir Dieva dāvana, un mēs vienkārši nevaram neņemt šīs dāvanas," teic Jana. Ģimenē aug 13 gadus vecā Daniela, 10 gadus vecā Rozālija, septiņgadīgā Sofija, Teodors, kuram ir pieci gadi, un pastarītis Stefans, kuram pavisam drīz apritēs viens gads.
Profesija – bērni
Dienas pirmajā pusē Muižnieku mājās ir klusi – bērni skolā, mājās pie mammas mīļi pieglaudies tikai mazais, rāmais Stefans. Uz Ādažiem pārvākušies, kad piedzimusi vecākā meita. "Bēgām no Rīgas. Mums te ļoti patīk, jo viss ir rokas stiepiena attālumā: ārsts, mūzikas skola, kultūras nams."
Jana un Dzintars stāsta, ka iepazinušies Biķernieku sporta kompleksā, kur Jana, pēc izglītības angļu valodas filoloģe, tulkojusi starptautiskās sacensības, bet Dzintars toreiz nodarbojās ar motosportu un supermoto, ko viņš kā jaunu disciplīnu ieviesa arī Latvijā. Pašlaik Dzintars aktīvajam sportam ir metis mieru un nodibinājis savu motociklu elektronikas servisu. Savukārt Jana stāsta, ka darbā nav atgriezusies kopš dienas, kad piedzima Daniela. "Tagad esmu mamma 24 stundas dienā. Mana nodarbošanās un profesija ir bērni. Tas nebija tāds mega plāns visai dzīvei – tagad būs pirmais bērns, tad otrais. Tas jau nav mūsu ziņā."
Jana stāsta, ka jaunībā pat prātā nav nācis, ka viņa kādreiz būs piecu bērnu mamma. "70. gados Latvijā bija iedibināts standarts, ka ģimenē ir divi bērni – parasti brālis un māsa. Ja ir viens bērns – tas noteikti būs luteklītis. Man arī šķita, ka 25 gados – kad jau būšu veca – man noteikti būs divi bērni un trīsistabu dzīvoklis. Tā bija tāda stereotipiska pote, tāpēc pat nevarēju iedomāties, ka varētu būt citādi." Tomēr, laikam ejot, tapis skaidrs, ka izplānot dzīvi nemaz nav iespējams.
Latviešiem jāmaina domāšana
Tomēr stereotipi par ģimeni Latvijā pastāv aizvien, arī zoodārza vai teātru piedāvātās ģimenes biļetes paredz atlaides tipiski "diviem vecākiem un diviem bērniem". Jana cenšas stereotipus neredzēt, tad tie netraucē. "Vienalga, vai tā ir zobupastas vai tunča filejas reklāma, vienmēr redzama ģimene ar diviem bērniem. Trešais neparādās nekad, kur nu vēl ceturtais. Tā tas tiek kultivēts. Taču negribu nevienu nosodīt, arī tādas ir mīlošas un saticīgas ģimenes."
Jana un Dzintars nevar pateikt konkrētu ieteikumu vai recepti, kā paaugstināt dzimstības rādītājus Latvijā, taču uzsver, ka pat nevar iedomāties dzīvi bez kāda no pieciem bērniem. "Tikai tad, ja salīdzinām ar iespējamo zaudējumu, redzam ģimenes patieso vērtību. Pamēģini paņemt nost kaut vienu, tas būtu vairāk nekā mums vispār ir." Dzintars piebilst, ka vienmēr viss pats nostājas pa vietām un nekāda matemātika un aprēķināšana te nederēs. Abi pamanījuši interesantu likumsakarību – jo tev vairāk ir, jo tev vairāk tiek dots. "Ja ir bērniņš, tiek dots arī viss pārējais – darbs, iespējas. Ievērojām sakritību, ka lielākos pirkumus esam veikuši tieši tad, kad piedzima bērni."
Savukārt Dzintars pauž, ka lielākā problēma ir rēķināšanā – cik laika, cik naudas, cik mīlestības varēsim dot bērnam. Bērnu radīšana Latvijā, pēc Muižnieku domām, nav materiālajās vērtībās balstīta. Tomēr lielākā sabiedrības daļa Latvijā ar viņiem nav vienisprātis, kas ir spilgta patērētāju kultūras iezīme. "Kamēr nav visa nauda iztērēta, nav laika domāt par mīlestību, bērniem. Jāpaiet laikam, jāsaņem daži pērieni no dzīves. Tagad varbūt negribam bērnu – esam aizņemti ar savām lietām, jātaisa bizness, jāpelna nauda, jāatdod kredīti, jābrauc uz ārzemēm. Un tad pēkšņi izrādās, ka ir par vēlu. Bet valsts taču tur nav vainīga," uzskata Dzintars. "Katrs pats ir savas laimes kalējs. Mūsu vecāki ir dzīvojuši daudz grūtākos laikos. Jo vieglāk dzīvojam, jo vienaldzīgāk izturamies pret lietām. Bērni ir mīlestības galarezultāts, un katrs no viņiem vairo mīlestību. Te nepalīdzēs nekādi demogrāfijas risinājumu plāni, jo tie ir ārēji. Jāmaina cilvēku domāšana," skaidro Dzintars. "Ko ir pelnījusi tauta, kas pieļauj bērnu slepkavības – abortus? Vai nu izmirt, vai dabūt smagu mājienu ar slotas kātu," strikts ir Muižnieku tētis.
Katra diena kā dāvana
"Kad piedzimst bērns, dzīvē viss notiek. Te nedarbojas likumi, bet paradoksi." Katrs nākamais bērns gluži neticamā kārtā nesis līdzi arī labāku iztikšanu. Jana smaidot stāsta, ka viņi joprojām pārtiek no "Teodora darba" ienākumiem un "Stefana naudiņas". Kad Rozālijai bijušas divas nedēļas, Dzintars motosporta sacensībās salauzis abas kājas un nokļuvis slimnīcā. "Lai arī Dzintars cieta avārijā, tovasar pamanīju, cik daudz jauku cilvēku mums ir apkārt, kas sniedz neizsakāmi lielu atbalstu," saka Jana.
Jana un Dzintars atzīst, ka, tāpat kā citās ģimenēs, arī viņiem ir gan dusmas, gan bēdas, gan nogurums. Dažkārt palīgā atsteidzot Dzintara māsa vai Janas mamma Leontīne, kura 75 gadu vecumā piedalās vieglatlētikas senioru starptautiskajās sacensībās un ved mājās medaļas. Grūtos brīžos mieru rast palīdz arī Tēvreize, ko Muižnieku ģimenē izdzied. "Mums katra diena ir pilnīgi citāda. Ejam, darām, iztērējam visus spēkus. Tomēr priecājamies, ka šī diena mums ir bijusi. Gads ir pagājis. Pat ja šķiet, ka tas nav bijis no veiksmīgākajiem, priecājies, jo tu šo gadu esi nodzīvojis. Jā, kādam alga ir maza, bet tu taču esi paēdis. Novērtē to," aicina Dzintars.