Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

“Kad mājās dzīvo pirmais suns un kaķis, tu priecīgs domā – man ir draugs, man ir mājdzīvnieks. Kad nāk trešais un ceturtais, jau sāc domāt – ar ko viņu pabarot? Taču, kad pie tevis mājas atradis jau desmitais suns, tu zini, ka viņu gan pabarosi, gan aizvedīsi pie vetārsta. Vēl nezini, kā, bet zini, ka to varēsi,” savu pārliecību pauž Ķekavā dzīvojošā Iveta Bidere, kura jau ilgus gadus pašaizliedzīgi palīdz no cilvēku vardarbības un slimībām cietušajiem dzīvniekiem.

Karstais telefons
Nepaiet ne diena, kad Ivetas telefonā neatskanētu zvans par nelaimē nonākušu suni vai kaķi. Reizēm situāciju var atrisināt telefoniski, tomēr bieži ir jādodas palīgā. Nereti pēc tam šie dzīvnieki nokļūst Ivetas aprūpē. Pērnpavasar kopā ar savu 22 gadus veco meitu Gundegu Iveta nodibināja dzīvnieku aizsardzības biedrību “Ķepu-ķepā”. Bet jau pirms tam visi zinājuši, ka trakajām Biderēm jau vienmēr varot zvanīt. “Pat naktī – ielēks mašīnā un atbrauks,” smej Iveta.

Var tikai apbrīnot, ar kādu neviltotu mīļumu, aizrautību un prieku var stāstīt par Fidžeraldu, Blīkšķu Baniju, amerikāni, minkūnu, saviem pudeļu bērniem, džentelmeni vilku puiku un citiem mīluļiem. Katram ir savs stāsts, katrs no viņiem ir iepazinis cilvēku nežēlastību. Tomēr šiem astaiņiem ir paveicies, jo viņi ir sastapuši Ivetu, kura palīdz apkopt sadragāto kājiņu, slimo actiņu vai pat lauztu žokli un norautu asti. Tā ir Ivetas ikdiena, reizēm arī Līgo vakarā un Ziemassvētkos.

Zem viena jumta ar 30 kaķiem
Jūlija vidū Salgales pagastā iegādājāts lauku īpašums – pagaidu mājas 40 suņiem un aptuveni 70 kaķiem. Daļa četrkājaiņu jaunas mājas atraduši arī pie Ivetas Ķekavā – kopā ar viņu divās istabās saimnieko vēl deviņi suņi un apmēram 30 kaķi. Pie cilvēku atšķirīgās reakcijas Iveta pieradusi jau sen. “Ir kaimiņi, kas ļoti atbalsta, ir, kas izturas gluži neitrāli, bet ir tādi, kas raksta policijā iesniegumus, piemēram, “trīs vakarus rēja suņi”. Tad nu es eju rakstīt paskaidrojumu, kāpēc suņi rēja,” vēsā angļu mierā stāsta Iveta un smej, ka reimatisma gan viņai nekad nebūšot, jo viņu allaž sildot vismaz pārītis kaķu. Neaizvietojama daļa dzīvē nu esot arī četri vilki, kas sievieti ik rītu modina.

Ar vienu kāju uz skatuves
Iveta smej, ka viņai laikam nekad nepietikšot pacietības noadīt zeķi. “Man tas ir par garlaicīgu – vajag ātri skriet, lēkt, grābt, kustēties vai arī pilnīgi neko nedarīt, sapņot acīm ciet vai vaļā,” stāsta Iveta un atklāj, ka pēc šādām pasapņošanām vienmēr kaut kas sakustoties skatuves lietās. Jā, skatuves – Iveta ir ieguvusi arī psihologa un horeogrāfa izglītību. “Ikdienā gan, visiem par lielu brīnumu, zīmēju “Latvenergo“ kartes.” Tomēr Iveta joprojām vada arī savu deju ansambli.

Skatuve iemācījusi daudz svarīga. “Aktierim jau pašā sākumā iemāca visu lieko divās sekundēs izmest no smadzenēm un tad tikpat ātri ielikt atpakaļ visu, ko tev vajag, bet tikai šajā mirklī,” stāsta Iveta un atklāj, ka tas palīdzot, īpaši situācijās, kad viss esot “līdz brošai”. “Busiņš pilns ar barību, kartoniem, segām, ko vajag aizvest dzīvniekiem, bet moka šausmīga temperatūra un klepus. Sadzēros zāles un braucu, palaikam apstājos, tad braucu tālāk. Svarīgi ir koncentrēties uz to, ko tev vajag. Uz skatuves ir tāpat.”

Savus mīluļus sargā
Iveta stāsta, ka viens no viņas pienākumiem ir iepazīstināt sabiedrību ar dzīvniekiem un dzīvniekus ar sabiedrību, jo psiholoģija reizēm klibojot kā vieniem, tā otriem. “Daudzi zvana un saka – viņi tagad, uzreiz grib kļūt par saimniekiem sunim, bet man ir svarīgi redzēt, kādos apstākļos sunītis dzīvos un vai viņš atzīst jaunos saimniekus.”

Ivetai atmiņā ir neskaitāmi dzīvnieku glābšanas gadījumi un kuriozi. Pat visskumjāko gadījumu viņa stāstīs ar gaišumu. “Ja man būtu bišķi vairāk gadu un laika, es noteikti rakstītu memuārus. Tas varētu ietilpt manā desmitgades plānā,” smej Iveta.