– Kā jūs vērtējat kustību "Īsta mīlestība gaida"?
– Man šķiet brīnišķīgi, ka jaunieši domā un runā par mīlestību. Man ir prieks par viņu drosmi un uzdrošināšanos teikt, ka no seksa līdz laulībām vajadzētu atturēties. Kustības nosaukums "Īsta mīlestība gaida" ir ļoti labi domāts, bet mazliet neprecīzs. Īsta mīlestība neko negaida, viņa ir. Īsts, patiešām labs sekss gan var pagaidīt, jo, ja to sāk par strauju, tas zaudē savu debešķīgo – Dieva paredzēto garšu. Mūsu seksualitāte ir Dieva radīta, viņš to ir licis mums kā magnētu vīrietim uz sievieti un sievietei uz vīrieti.
Ir labi, ka par seksualitāti runā, jo, ja no šīs tēmas izvairās, tad sākas nepamatota sarkšana un klīrēšanās, izdzirdot pieminam vārdus "dzimumorgāni". Vienam otram šķiet, ka galvu var pieminēt, jo tā ir Dieva radīta, bet par ķermeņa daļām, kas atrodas zem jostas vietas, nezin kāpēc ir jākaunas. Palasot Veco Derību, uzzinām, ka vīrieša dzimumloceklis ir tas orgāns, kurš nes Dieva zīmi, jo ar viņu rada bērnus. Ne šim loceklim, ne ar viņu nedrīkst darīt pāri, jo viņš ir Dievam novēlēts.
Nedarīt pāri otram ir pats galvenais noteikums arī seksuālajās attiecībās. Ne garīgi, ne fiziski! Tāpēc laiks, kad sākt seksuālās attiecības, ir jājūt ar sirdi. Šajā ziņā jauniem puišiem, kuros trako hormoni, vairāk vajadzētu uzticēties meitenēm, jo viņas sirdsgudri zina, ka skūpstiem, glāstiem, pieskārieniem un saldajām sajūtām vajag ļauties tikai pēc iepazīšanās.
– Kāpēc atturēties no seksa līdz kāzām?
– Atturēties vajag ar domu, lai pašiem būtu labāk, nevis atturēšanās dēļ. Ja aizliedz sev seksu, dusmojoties vai apvainojoties uz Dievu, tad labāk ir sagrēkot un palūgt piedošanu. Tad mēs vismaz nezaudēsim savu dabu, jo, ja mēs sevi apspiežam un sākam tēlot to, kas neesam, Dievs nevar mums palīdzēt. Viņš nav gatavs sarunāties ar lomām, ko spēlējam. Ja es tēloju, tad neesmu es pats, un Dievs nevar man palīdzēt. Dievam nav bail no manis, grēcinieka. Man ir bail, kas būs, ja viņš uzzinās, ka es esmu grēcinieks. Ja ir tik tālu, tad var palīdzēt grēksūdze.
Mēs esam dažādi, un mums ir atšķirīgi temperamenti. Viens cieš no tā, ka viņam nepieskaras, jo ir kinestētiķis, tāpēc nespēj dzīvot bez pieskārieniem. Cits mierīgi var iztikt bez glāstiem, jo ir vizuālists, un partneri vairāk bauda ar acīm. Vēl kādam saldāki par bučām šķiet vārdi, jo viņš mīl ar ausīm. Tas ir svarīgi, izrādot mīlestību, bet nevienam uz pieres nav rakstīts, kā viņš vēlas, lai viņu mīl. Arī mūsu seksualitāte ir dažāda. Tāpēc ir vajadzīgs laiks, lai otru iepazītu, saprastu un sajustu.
Attiecību veidošana ar pretējo dzimumu nav tik vienkārša, jo tā nav pakļauta mūsu gribai. Seksualitāte kāro detaļas, sajūtas, ko dod otrs cilvēks, bet sirds ilgojas pēc paša cilvēka. Mīlestība vēlas otru cilvēku, nevis viņa labumus. Ja es gribēšu otru cilvēku pa īstam, man būs gan laulība, gan dievišķīgs sekss.
Jaunībā seksualitāte var runāt skaļāk par sirdi, tāpēc ir labi zināt, ka ar to nevajag steigties. Seksualitāte ir Dieva dāvana, kas paredzēta vīram un sievai. Tiem, kuri bez laulības to ir darījuši, gribu jautāt, vai ir vērts just vainas apziņu par augstāko Dieva dāvanu – seksualitāti. Visiem, kuri ir pārkāpuši laulību, ir sirdsapziņas pārmetumi. Liekas jocīgi, sekss ir Dieva dāvana, bet es jūtos tik vainīgs, ka to izdarīju. Bet vai var nejusties? Sevišķi tas attiecas uz puišiem. Ja sekss ir ar meitenes ķermeni, bet ne ar viņu kā personību, tad seksualitāte ir tikai hormonāla. Tikko beidzās seksuālais akts, zūd jebkura interese, jo hormoni ir nomierinājušies, un pēkšņi meitene, kuru tik ļoti iekāroju, man ir sveša un diezgan nepatīkama būtne. Vai tas ir cienīgi, tā justies pret meiteni un seksu kā Dieva dāvanu? Vai tu pats sirdī nejūti, ka tā ir kļūda, ko esi izdarījis?
– Kāpēc mīlējamies un nožēlojam?
– Kāpēc mēs nododamies šādai seksualitātei? Vairāk vai mazāk tāpēc, lai celtu savu pašapziņu. Puišus vairāk dzen hormoni, bet meitenes vēlās būt vecākas, sievišķīgākas, stilīgākas. Taču patiesībā tā ir neticība sev, ka esmu laba arī bez seksa. Ja kādreiz meitenei saku – nevajag seksu, viņa to uztver kā aicinājumu kļūt necienītai, jo meitene ir iemācījusies sevi cienīt ar to, ka attaisa divas blūzītes podziņas, puiši ģībst, un viņa jūtas labi. Kāpēc labi? Tāpēc, ka par sevi domā, ka esmu nulle, ja man neviens skaļi neaplaudē. Te ir jādziedina nevis seksualitāte, bet meitenes sirsniņa, viņas personība.
Visas mūsu attiecības ar pretējo dzimumu ir balstītas tajā, vai ir normālas attiecības pašam ar sevi. Un, ja nav, ja es nemīlu sevi, tad es meklēju pretējo dzimumu, lai viņš mani mīl. Un savā ziņā sodu viņu par to, jo es nemīlēšu tādu kretīnu kā sevi, bet atradīšu kādu dumiķīti, lai viņa iemīl mani. Cik nožēlojami! Ja pats sevi nemīli, tad vismaz neliec otram to darīt. Ej viens, un nekas nenotiks, jo vienatne nav sods. Tāpat kā laulība nav gods, tā ir amats un uzdevums.
Attiecības ar pretējo dzimumu nevar atraut no attiecībām ar sevi, no attiecībām ar citiem cilvēkiem un attiecībām ar Dievu vai to, kurš ir autoritāte un veido mūsu vērtību hierarhiju. Tie ir trīs aspekti, kuri visi savstarpēji ir ļoti cieši saistīti.
– Vai noteikti vajag laulāties?
– Ja puisis un meitene tic sev un mīlestībai, viņiem nav problēmu to paziņot publiski. Laulība ir publiski dots solījums, ka mēs esam pāris – uz mums vairs nav ko cerēt. Senāk precētās sievas nēsāja aubi, lai apkārtējie vīrieši viņas neuztver kā izaicinājumu. Ja meitenei bija galvā vainadziņš, puiši viņai droši varēja piemiegt ar aci, un viņa nedrīkstēja apvainoties. Bet, ja viņai galvā bija aube, puiši zināja, ka viņa ir precēta sieva, un pat nemēģināja saskatīt, vai ir smuka. Tā bija vizuālā komunikācija un nekas vairāk. Šodien šim nolūkam kalpo gredzens pirkstā.
Iebilst laulībai pamatā nozīmē to, ka cilvēks mazlietiņ neuzticas sev un apkārtējiem. Ja pāris dzīvo kopā un iebilst pret laulību, tad tas ir apmēram tā, ka meitene saka puisim: "Iesim uz kino!", bet viņš atbild: "Labi, bet katrs pa savu ielas pusi, lai mūs neredz kopā." Kā jūtas meitene? Tieši tāpat jūtas mīlestība tanī brīdī, kad cilvēki saka: "Mēs dzīvosim kopā, bet precēties gan neprecēsimies!" Tas nozīmē, ka publiski iesim katrs pa savu ielas pusi, bet mīlēsimies tikai pa kluso guļamistabā. Nu kā tā var būt? Vai tiešam var būt tāda mīlestība, ka kauns par to runāt? Nu nevar tāda mīlestība būt! Ja es mīlu savu sievu un kāds saka, ka viņa ir dumja, es viņam atbildu: "Paldies un uz redzēšanos! Viņa ir mana sieva, un tev viņa nav jākomentē! Ja tev patīku es, tev jāpatīk arī manai sievai!"
Ja vīrs saka sievai: "Sieviņ, tu labāk paliec mājās, jo negribu, ka mani kolēģi tevi redz," tad jebkuras sievietes sirds uzreiz zinās, ka īsta mīlestība tā tomēr nav. Viņa var samierināties, piekrist tam, ka vīrieša sirds mīl citādāk, bet īsta mīlestība nekaunas par sevi.
Lai kaunas tie, kuri dara grēku, bet ne es, jauns puisis, kurš iet uz randiņu ar savu mīļoto meiteni! Tā ir jājūtas mīlošam vīrietim!
Piedāvājam jums noklausīties Mežaparka un Baldones evaņģēliski luterisko draudžu mācītāja Rolanda Eimaņa pārdomas par šo tēmu: "Sestais bauslis".
