Dace: "Mana vecmāmiņa no mammas puses viena pati uzaudzināja sešus bērnus, jo viņas vīrs gāja bojā. Vecmāmiņa bija katoļticīga un teica, ka, tikai patiecoties Dievam, ar visu ir tikusi galā, jo cita atbalsta nebija. Kad bija ļoti grūti, viņa gājusi lūgt padomu pie mācītāja uz baznīcu.
Mana mamma uzauga duālismā, jo mājās dzirdēja vienu, bet skolā pilnīgi pretējo. Atceroties bērnību, viņa stāstīja, ka bieži skrējusi uz upes malu raudāt, jo nav varējusi saprast, kur ir patiesība. Skolotāji runājuši vienu, bet vecmāmiņa ar pilnu pārliecību apgalvojusi pretējo gan par politiku, gan ticības lietām. Tas bija grūti, bet vērtīgi, jo vecmāmiņa ļoti augstu vērtēja dzīves skolu. Viņa teica, ka to gudrību, ko pats esi piedzīvojis un līdz kaulam pārbaudījis, neviens neatņems.
Savu bērnību es pavadīju kopā ar tēta mammu. Kad viņas vīrs gāja bojā negaisa laikā, mans tētis bija vienīgais no četriem bērniem, kurš bija ar mieru pārcelties dzīvot uz laukiem. Man likās, ka tēta mamma nebija laimīga. Viņa apprecējās vairāk aiz pienākuma un žēluma, nekā aiz mīlestības, jo vectēvs pārnāca no kara sakropļots un jautāja: "Ak, tad tu mani vairs negribi?" Jutu, ka vecmāmiņai bija grūti mīlēt cilvēkus. Viņa dzīvoja sevī nocietinājusies, meklējot mierinājumu glāzītē stipra dzēriena.
Toties tētis un mamma man vienmēr ir bijuši paraugs attiecību veidošanā. Lai kā gāja, viņi viens otru atbalstīja un visam tika pāri. Skolas gados manā klasē bija bērni, kuru vecāki dzīvoja šķirti. Es nespēju saprast, kā tas var būt. Man likās, tas nav normāli, ka tētis un mamma nav kopā ar saviem bērniem."
Džefs: "Es uzaugu ļoti reliģiozā vidē, bet manu vecāku ticība bija fanātiska, tā nenāca no sirds. Mazs būdams, vēroju, ka baznīcā ejošie cilvēki ir liekuļi, ka viņi emocionāli un fiziski izmanto cits citu, tāpēc es nepaļāvos uz Dievu un neticēju viņam.
Mana mamma bija precējusies reizes piecas, un, līdzko es kādam patēvam sāku pieķerties, viņu nomainīja nākamais. To atstumtības un vilšanās sajūtu, kas bija sirdī no agriem pusaudža gadiem, es mēģināju aizvietot ar ko patīkamu, meklējot mierinājumu attiecībās ar sievietēm. Man bija daudz attiecību, bet es tajās visu laiku "aplauzos". To, ko neatradu vienā sievietē, cerēju ieraudzīt nākamajā.
Reiz es nonācu ļoti dziļā depresijā. Es nezināju ko iesākt, un man nebija ar ko parunāt. Būdams pilnīgā bezcerībā, es pēkšņi jutu, ka ir kāds, kurš mani grib satikt. "Dievs, ja tu patiešām esi, tad parādi man to," es uzrunāju viņu. Ar to mūsu dialogs sākās.
Dievs man palīdzēja ļoti izmanīt sevi. Viņš man atklāja, ka es nespēju veidot attiecības ar citiem tāpēc, ka mana sirds bija tukša. Es gribēju tikai ņemt, jo man nebija ko dot. Tas tukšums sirdī valdīja tāpēc, ka manī nebija mīlestības pašam pret sevi. Dievs man deva spēku vispirms iemīlēt sevi.
Attiecībās ar sievietēm man radās problēmas tāpēc, ka es necienīju savu māti. Es nemācēju apieties ar sievietēm, jo tas, ko biju redzējis ģimenē, nekam nederēja. Visus sāpīgos pārdzīvojumus, ko biju krājis sevī, Dievs pamazām vilka ārā no manis, izgaismoja un rādīja, kā piedot tiem cilvēkiem, kuri man kopš bērnības bija darījuši pāri, – mātei, tēvam, patēviem un citiem.
Kad iepazinu Dievu, ik reizi, kad es sāku attiecības ar kādu sievieti, jutu, ka viņš man saka: "Viņa nav tavējā." Līdz beidzot, kādas sievietes atraidīts, es kārtējo reizi sēdēju ar salauztu sirdi un teicu: "Viss, es vairs nevienu nemeklēšu! Dievs, ja tev ir kāda sieviete priekš manis, lūdzu, atved viņu, jo es esmu noguris meklēt un neko labu neatrast."
Mums bija, par ko runāt
Džefs: "Kādu dienu, atvēris portāla "Facebook" draugu sadaļu, es izlasīju ieteikumu uzaicināt draugos Daci. Paziņai, kura man to atrakstīja, bija ienācis prātā, ka man ar Daci varētu būt interesanti iepazīties, jo mums ir līdzīgas intereses."
Dace: "Kad Džefs mani uzaicināja draudzēties "Facebook" portālā, viņš jautāja, kāda veida mūziku es rakstu, jo bija uzzinājis, ka man ir iznācis albums. Kāds sakarīgs džeks, – es nodomāju, ja prasa tik inteliģentus jautājumus. Ne vēsts no neķītrības, kas bieži pavīd ārzemnieku rakstītās rindās. Drīz ieraudzīju arī Džefa fotogrāfiju. Man patika viņā lūkoties, bija sajūta, ka puisī, kurš raudzījās man pretī, ir kas pazīstams.
Sarakstoties noskaidroju, ka Džefs ir profesionāls gleznotājs, spēlē ģitāru un mutes ermoņikas, raksta mūziku un ir dzejnieks. Arī es gleznoju, spēlēju afrikāņu bundziņu – džambiņu, rakstu mūziku un savām dziesmām saceru vārdus. Pirms diviem gadiem iznāca mans pirmais studijas albums "Ieskaujošais vairākums", kurā iekļautā latgaliešu dziesma "Sirsneņa" saņēma Latgales kultūras balvu "Boņuks 2010".
Pašai nezinot, šo dziesmu biju uzrakstījusi kā veltījumu Džefam, lai arī viņu vēl nepazinu. Tajā dziedu par to, ka esmu satikusi savu puisi un jūtu, ka beidzot esmu sākusi brīvi elpot, esmu sākusi dzīvot pa īstam, esmu izkļuvusi no neredzamā krātiņa, kurā biju bijusi līdz šim.
Šovasar mēs ar draugiem dziesmai "Sirsneņa" uztaisījām mūzikas klipiņu. Jasmīnu ziedēšanas laikā to nofilmējām Rāmavas muižā. Klipiņā ir fotorāmītis, kurā iefilmējām arī Džefu. Šis klipiņš sanāca kā gaišs un saulains mīlas stāsts."
Nedēļu klusējām, lai saprastu, kā attiecības turpināt
Džefs: "Kad sākām sarakstīties, Dace man arvien vairāk iepatikās kā sieviete, un es pie sevis prātoju, vai simpatizēju arī viņai. Vienīgi uztraucos, cik reālas varētu būt mūsu attiecības un kā tās praktiski ir iespējamas, ja dzīvojam piecu tūkstošu jūdžu attālumā – es Misuri štatā Amerikas vidienē, bet Dace Latvijā."
Dace: "Kādā sarunā skaipā mēs ar Džefu nonācām līdz atziņai, ka esam iepatikušies viens otram. Es viņam pateicu, ka gaidu savu vienīgo vīrieti. Kopš skolas gadiem esmu jutusi, ka Dievs mani sargā, jo likās, ka ap mani ir kāda neredzama sēta, kurai neviens netiek pāri. Tā arī bija, jo puiši, kuri man iepatikās, teica, ka mums nekas nevar sanākt, bet no džekiem, kuri mani lenca, es muku pa gabalu. Reizēm domāju, vai ar mani viss ir kārtībā, jo, veidojot attiecības, vienmēr sanāca galējības. Tikai ar laiku sapratu, ka Dievs mani sargāja, lai man nesalauž sirdi. Man bija 28 gadi, kad es sāku sarakstīties ar Džefu."
Džefs: "Tas, ka Dacei nebija bijis neviens puisis, mani šokēja. Tas bija tāds pārsteigums! Man pat sapņos nerādījās, ka es varētu satikt meiteni, kura man var uzdāvināt visvērtīgāko dāvanu. Taču es uztraucos par to, vai drīkstu būt kopā ar viņu, ja man ir tik nelāga pagātne. Es uzticēju savas bažas Dievam, un viņš pret mani izturējās daudz labāk, nekā biju pelnījis. Viņš atbildēja ar mīlestību un piedeva man pagātnes kļūdas. Es jutos tik atvieglots, kad šī neredzamā nasta bija noņemta no maniem pleciem. Es sāku citādi izjust mīlestību. Es apjautu, cik tā ir vērtīga, un sapratu, ka ilgu laiku biju pavadījis ellē, kur mīlestības nav. Es sajutos pilnīgi cits cilvēks, un es aptvēru, ka ir arī patiesas un īstas attiecības. Man likās, ka esmu piedzimis no jauna, un jutu, ka man ir dota iespēja sākt visu no sākuma. Manā sirdī ienāca tik daudz mīlestības, ka gribējās to dot, nevis ņemt. Es zināju, ka Dace var dāvāt man ko īpašu, un es biju tik laimīgs, ka arī man viņai ir ko dot."
Dace: "Lai saprastu, kā attiecības turpināt, mēs ar Džefu nolēmām nedēļu nesarakstīties. Pa šo laiku abi lūdzām Dievu, lai viņš mums palīdz sajust, vai esam viens otram īstie cilvēki un drīz būsim laulāts pāris vai arī mums neko nevajag sākt.
Kad Džefs man godīgi izstāstīja par savu bijušo seksuālo pieredzi, es sākumā biju gandrīz vai apvainojusies uz Dievu, ka viņš man dod vīrieti, kuram ir tāda pagātne, jo es biju taupījusi sevi viņam vienīgajam. Es jutos aizvainota. Man likās, ka Dievs mani grib noniecināt, bet kāpēc.
Tajā nedēļā, kurā ar Džefu nesazinājāmies, Dievs mani bieži uzrunāja, ar Bībeles vārdiem teikdams, ka tas, kuru viņš ir darījis jaunu, patiešām ir jauns. Tur nav kam piesieties. Kā es uzdrošinos nepiedot Džefam viņa pagātni, ja Dievs jau ir piedevis? Kas es tāda esmu, ka varu nepiedot?
Šaubas, kas manī pa reizei vēl iezagās, es pēc tam izrunāju arī ar Džefu. Jautāju, vai viņš mani salīdzina ar savām bijušajām sievietēm. Džefs saprata mani un mierināja, teikdams, ka viņš patiešām jūt, ka viņam ir dota iespēja sākt visu no jauna.
Kad sirdī iestājās miers, mēs sapratām, ka varam turpināt nopietnākas attiecības. Abi arvien vairāk runājām par nākotni, par to, kā katrs redzam turpmāko dzīvi. Mums likās, ja esam nolēmuši veidot attiecības kā vīrietis ar sievieti, mums ir jāsatiekas un jāredz vienam otru."
No apskāviena lidostā līdz medusmēnesim
Dace: "Darba dēļ Džefs netika uz Latviju, tāpēc pagājušā gada decembra vidū es nopirku biļeti uz Ameriku. Bija pagājuši tikai divarpus mēneši kopš mūsu pirmajām vēstulēm "Facebook" portālā, bet es jutu, ka ir jābrauc, un iekšējais miers liecināja, ka viss notiek pareizi. Sēžot lidmašīnā domāju, ja Džefs mani bildinās, es teikšu: "Jā!"
Džefs: "Kad lidostā pirmo reizi ieraudzīju Daci, mana sirds uzgavilēja: "Cik viņa ir skaista! Kāds gaišums no viņas staro!" Ir viena lieta skatīties uz meiteni fotogrāfijā, bet pavisam cita, satikt viņu dzīvē!"
Dace: "Džefs mani apskāva, un es viņa rokās jutos tik labi, it kā mēs jau sen būtu pazīstami. Ziemassvētku vakarā Džefs mani aizveda uz smalku restorānu. 23. decembrī viņš mani bildināja un uzvilka pirkstā saderināšanās gredzenu. Arī Jauno gadu mēs sagaidījām kopā.
Mēneša laikā, ko pavadīju Amerikā, es iepazinos ar Džefa ģimeni, viņa mammu, viņa īsto tēti un audžu mammu, kura mīl Džefu kā savējo bērnu. Viņiem ir vēl divi bērni, ko Džefs pieņem kā savu māsu un brāli. Gan ar mammu, gan tēti Džefam attiecības ir nolīdzinājušās."
Dace: "Kad atgriezos Latvijā, sekoja desmit mēneši, kas bija grūti mums abiem. Internets bija nestabils, reizēm nobruka. Sazināšanos jebkurā brīdī, kad gribējās, traucēja arī laika atšķirība – astoņas stundas."
Džefs: "Kad Dace aizbrauca, es jutos tik vientuļš. Mani draugi, ar kuriem satikos tusiņos, bija precēti pāri. Vērodams viņus, es ļoti skumu, ka mana meitene ir tik tālu. Es zināju, ka būs laiks, ko mums vajadzēs pavadīt atšķirtiem, bet es nodomāju, ka to būs tik grūti izturēt."
Dace: "Kad man uznāca vājuma brīži, Džefs mani uzmundrināja, bet, kad viņš pagura, es atbalstīju viņu. Cik varējām, sarunājāmies skaipā, kad tas nebija iespējams, rakstījām viens otram vēstules. Tā mēs turējāmies, iedrošinot viens otru, un lūdzot Dievu, lai viņš mums palīdz un parāda kāzu laiku. Sākumā mums likās, ka precēsimies augustā, bet pēc tam jutām, ka tas notiks vēlāk, tuvāk novembrim."
Džefs: "Trīs nedēļas pirms kāzām es ielidoju Latvijā. Es tik ļoti biju gaidījis brīdi, kad atkal varēšu apskaut Daci, ka man negribējās viņu laist ārā no rokām. Beidzot mēs atkal bijām kopā!
17. novembrī priesteris Andrejs Mediņš mūs salaulāja. Kāzas mēs nosvinējām skaistajā Bruknas muižā. Patlaban abi izbaudām medusmēnesi. Cik labs un skaists ir viss, kas tajā notiek! Cik laimes un prieka pilni ir mirkļi, ko abi pavadām kopā!"