Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šoreiz NE par tiem gadījumiem, par kuriem runāts Civillikuma 74. panta 1. punktā: Neizturama cietsirdība...

Ikreiz, kad izskan kārtējais stāsts par šķiršanos, prātā nāk V. Rudzīša teiktais: "Laulības pamatjēga ir bērns, viņa audzināšana un intereses, nevis pieaugušo attiecības. Laulībā nav svarīgi vīrs un sieva, bet gan – tēvs un māte. Ja ir bērni, laulības šķiršana ir ilūzija, jo bērns ir jāaudzina."

Pasaulē jau sen runā par to, ka šķiršanās ne vienmēr ir pareizā izvēle. Daudzu cilvēku dzīves pieredzes apliecina, ka attiecību uzlabošana un mācīšanās sadzīvot ir visu interesēs. Ir lieki atgādināt, ka ikvienas stabilas laulības ieguvumi ir neaizstājami. Pētījumi pierāda, ka precētie pāri ir gan fiziski, gan garīgi veselīgāki, viņi dzīvo ilgāku mūžu, izjūt lielāku dzīves piepildījumu un gandarījumu, ir veiksmīgāki savā karjerā. Zinātne pierāda, ka laulība, kas savā būtībā ir savstarpēja vienošanās starp vīrieti un sievieti, būtiski un pozitīvi izmaina sievietes un vīrieša dzīvi.

Lūk, daži no simtiem citu iemeslu, KĀDĒĻ mums, pieaugušajiem, būtu vērts pacensties.

Ikviens šķiršanās process bērniem ir traumatisks, jo neatgriezeniski mainās bērna dzīve un nākotne kļūst nezināma. Vecāki bērniem ir kā dzīves skolotāji, kas palīdz viņiem pārvarēt bailes no visa nezināmā. Šķiršanās gadījumā visspēcīgākie, visietekmīgākie, bērnam vistuvākie cilvēki izvēlas iet katrs savu ceļu. Bērni piedzīvo milzum daudz baiļu un visspēcīgākais pamats un ceļš zem viņu kājām sabrūk. Neizbēgama ir vilšanās savos dzīves skolotājos. Neatkarīgi no bērna vecuma, viņiem vienmēr pietrūkst prasmes un pieredzes tikt galā ar tik spēcīgiem zaudējumiem un nesaprotamo emociju gūzmu.

Bērni kļūst dusmīgi, nereti pat agresīvi – gan pret citiem, gan sevi.

Bērni kļūst ļoti bailīgi.

Bērni no šķirtām ģimenēm biežāk ir pakļauti vardarbības riskam.

Bērni daudz biežāk slimo.

Bērniem parādās dažāda veida uzvedības problēmas.

Bērnu akadēmiskie sasniegumi ir zemāki (prasme lasīt, rakstīt, rēķināt utt.).

Bērni no šķirtām ģimenēm daudz biežāk ir pakļauti atkarīgo vielu lietošanas riskam.

Bērniem bieži ir pašnāvnieciskas domas.

Bērniem parādās tiki, stostīšanās (ātras, atkārtotas, neritmiskas kustības vai skaņas).

Bērni čurā gultā un biksēs.

Bērni neiemācās pacietību.

Bērni neiemācās atbildību.

Bērni neiemācās savstarpējo cieņu.

Bērni neiemācās risināt strīdus un konfliktus.

Bērni neiemācās ģimenes vērtību.

Bērniem bez stabilas ģimenes sistēmas ir bezgala grūti iemācīties pašpārliecinātību, kļūt stipriem un varošiem.

Bērni ir nelaimīgi.

Rakstot domrakstu, bērni jautā: "Par kuru tēti man rakstīt: to, kurš dzīvo laukos, to, pie kura tagad dzīvoju, vai par to, pie kā dažreiz braucu ciemos?"

Bērniem kļūst vienalga, kā mums, vecākiem, klājas.

...

Protams, pieredze rāda arī, ka daļa bērnu vecāku šķiršanos izdzīvo un pārdzīvo un paši izaug par emocionāli veselīgiem vīriešiem un sievietēm, tomēr nevar nepamanīt to milzīgo bērnu skaitu, kuriem vecāku šķiršanās ir traumatiska un vēlāk rada personības traucējumus, neveiksmīgus dzīvesstāstus un bezatbildīgu uzvedību.

Nenoliedzami, TAS prasa milzum daudz spēka, piepūles un jo īpaši gribasspēku, bet, vai tiešām tas viss un vēl daudz kas cits nav tā vērts, lai pacenstos. Mācīsimies būt pacietīgi, mācīsimies cienīt viens otru, mācīsimies dzīvot kopā. Ikvienā bērnā dzīvo daļa no viņa mātes un tēva, un aplami ir domāt, ka kāds no vecākiem viņam ir mazsvarīgs. Daudziem no mums pārsteidzošs var šķist atklājums, ka mīts "jo laimīgāki vecāki, jo laimīgāki bērni" reizēm nedarbojas. Pētījumi ir pierādījuši, ka bērni, kas auguši šķietami nelaimīgās laulībās, izaug par ļoti apmierinātiem cilvēkiem. Bērniem tiešām ir vienalga, ka tētis un mamma guļ atsevišķās gultās, ja vien ģimene turas kopā. Arī mīts par to, ka šķiršanās ir īslaicīga krīze, ir aplams. Pieredze rāda, ka vairums šķiršanos beidzas ar dusmām, savstarpēju vainošanu un nebeidzamu cīņu. Jā, vecāku ceļi tiek šķirti, bet bērna dzīve paliek sadrumstalota vienmēr. Kāpēc mēs pieaugušie, tie, kas esam dzīvesgudri, un tie, kas esam savu bērnu skolotāji, prasām no viņiem neiespējamo? Kāpēc prasām iesaistīties cīņā, kurā viņi nekad nebūs uzvarētāji?

Nav lielākas laimes un lepnuma par to, ka varam KOPĀ izaudzināt veselus un laimīgus bērnus. Bērni mācās dzīvi no mums. Nepadosimies un iemācīsim ikkatram no viņiem visu to labāko. Tā ir ikviena vecāka atbildība!