Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Militārās policijas pavadībā Kadagā karavīri ieradās ar trīs autobusiem. Neviltots saviļņojums, priecīga kņada un smiekli – satiekot ģimenes. Tieši ģimenes bijis galvenais iemesls būt stipriem, neslēpj karavīri. Tikai pāris stundu pēc ierašanās Latvijā portāls "Aprinķis.lv" sastapa arī kadadznieku Māri Gavrilko, kuram šī bija pirmā misija Afganistānā. "Godīgi sakot, pat nevaru izteikt savas sajūtas atgriežoties. Ir jocīgi. Esmu bijis prom gandrīz četrus mēnešus. Taču pirmais, kas pārsteidza, – mans dēliņš Ričards jau staigā! Tāpēc varu teikt – saimnieks mājās bija. Nezinu gan, kāda kārtība tur tagad valda," priecīgi joko Māris, kurš Afganistānā, Maimanā, pildījis vienības komandiera vietnieka pienākumus. Viņa uzdevums bija izvest vienību no Fariebas provinces.

Afganistānā bīstams esot it viss, taču Mārim patīk. "Armijā esmu jau teju 19 gadus. Man patīk, eju uz darbu ar prieku, un, ja par to vēl maksā, tad kāpēc ne?" Karavīra galvenais pienākums ir steigties palīgā, kur tas ir nepieciešams. "Neviens normāls karavīrs, kurš ir labi sagatavots un saprot, kas tas ir – karš, negrib karu." Dzīve svešumā bijusi gluži citāda nekā mājās. Latviešu karavīri dzīvojuši kopā ar armijniekiem no Zviedrijas, Norvēģijas un Amerikas. Apstākļos, kad jādzīvo cieši blakus, tautu dažādās mentalitātes izpaužas īpaši, tāpēc bieži nācies meklēt kompromisus gan sadzīvē, gan militāros pienākumus pildot. "Iespējams, tagad pietrūks Afganistānas misijas draugu un kolēģu. Dienot Latvijā, to nevar izjust. Tur dzīvojām cits citam cieši klāt, dalījāmies visos priekos un bēdās. Un tomēr – būšanu kopā ar ģimeni neatsver nekas." Afganistānā tikai vēl pirms divām dienām bijis 31 grādu karstums. "Pēdējās divas dienas bija mierīgākās un varējām atpūsties. Taču pirms četrām dienām mūs pārsteidz lietus – pirmo reizi pēc pieciem mēnešiem lija."

Gada un divus mēnešus vecā Ričarda mamma, Māra dzīvesbiedrene Inga, teic, ka "beidzot tas ir beidzies" un tagad esot svētku sajūta. Lai gan laiks, kad Māris bija prom, nebija viegls, Inga turējusies braši. "Kad blakus ir mazs bērns, nedrīkst raudāt, ir jābūt stiprai. Sev pateicu – Māris ir komandējumā. Mēs sazvanījāmies, sarakstījāmies, sūtījām bildes. Ja visu laiku domātu, ka viņš ir Afganistānā, nevarētu to pārdzīvot. Bet nav taču jēgas raudāt nedēļām." Satiekoties mazais Ričards tēta balsi gan no sākuma nemaz neesot atpazinis, jo pieradis, ka tētis runā tikai telefonā, taču nu jaunajai ģimenei būs laiks atgūt nokavēto.

Savukārt ādažniekam Raivim Pabērzam aiz muguras jau ceturtā misija Afganistānā. "Sajūtas atgriežoties ir neizskaidrojamas. Visvairāk pietrūka ģimenes. Patiesībā bez tās dzīvē nevar sasniegt neko." Raivis stāsta, ka, dodoties uz Afganistānu, grūtāk esot mājās palicējiem. "Tas ir mūsu darbs un pienākums, un pat neapzinoties visu darām. Tur aizbraucot it kā atslēdzamies no pārējā." Tagad karavīram priekšā pelnīta divu mēnešu atpūta. Svarīgākajos plānos puišiem ietilpst pavadīt laiku kopā ar ģimeni, taču kādu dienu paredzēts arī doties makšķerēt.

Kad pirmās prieka asaras nožāvētas, karavīri kopā ar tuviniekiem pulcējās uz svinīgu brīdi, kur atbraucējus sveica bruņoto spēku amatpersonas un aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš informēja, ka šī bija pēdējā Latviešu karavīru misija Afganistānas Maimanas provincē.


Ādažniekam Raivim Pabērzam aiz muguras jau ceturtā misija Afganistānā. "Sajūtas atgriežoties ir neizskaidrojamas. Visvairāk pietrūka ģimenes."


Afganistānā bīstams esot it viss, taču Kadagā dzīvojošajam Mārim patīk. "Armijā esmu jau teju 19 gadus. Man patīk, eju uz darbu ar prieku, un, ja par to vēl maksā, tad kāpēc ne?"