– Kurš kuru atrada – jūs jogu vai joga jūs?
– No šā brīža raugoties, varu teikt, ka ar jogu esmu bijis saistīts jau kopš dzimšanas. Četru piecu gadu vecumā jautāju tēvam par zvaigznēm, par to, cik plašs ir kosmoss, vai visi cilvēki mirst. Tādus filozofiskus jautājumus.
Dažreiz, kad gāju gulēt, teicu, ka gribu pieredzēt, kā aizmiegu. Tagad pats jogā praktizēju guļus pozas, kad koncentrējoties notiek darbs ar prātu. Tajā brīdī iemācās sajust, kad aizmiedz, kad – ne. Tā ir ļoti populāra meditācijas prakse.
Ap 24 gadiem es sportoju, skrēju, nodarbojos ar vindsērfingu, kas man joprojām ļoti patīk, aizrāvos ar daudzām dažādām aktivitātēm, bet neviens vingrinājums nebija tāds, ko iekšēji es līdz galam sajustu, kas būtu labs ķermenim, veselībai un iedvesmotu.
Jogai pievērsos nejauši, ne uz ko necerēju. Mana sieva nodarbojās ar jogu skolā "Dipika", un es kompānijas pēc aizgāju līdzi padarboties. Man bija viedoklis, ka joga ir tāda sievišķīga staipīšanās, tāpēc es no tās neko negaidīju, vienkārši sāku izpildīt dažādas pozas. Tur es satiku savu skolotāju Natāliju Dubiņinu, kas mani ļoti aizrāva. Es jogā sajutu dziļumu.
– Kas bija jūsu tālaika nodarbošanās?
– Paralēli jogas praksei es beidzu Mākslas akadēmiju, Metāla dizaina nodaļu. Varētu teikt, ka arī tur ir joga garīgā izpratnē, ķerot sajūtas, kas nav materiālas. Pats esmu dzimis tēlnieku ģimenē, beidzis Tēlniecības nodaļu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Varētu teikt, ka tēlniecība, darbs ar ķermeni un skulptūru ir kaut kas līdzīgs. Tev ir māls, un tu veido cilvēka ķermeni. Jogā ķermenis jau ir, tas tikai tiek koriģēts.
Joga man ļoti iepatikās, un kādā brīdī skolotāja teica, ka kosmosā esot likums – ja tu kaut ko saņem, tev kaut kas jādod pretī, lai notiktu enerģijas plūsma. Respektīvi, man bija jākļūst par jogas pasniedzēju. Tāda doma man nekad nebija bijusi, un es teicu, ka neesmu tam gatavs. Viņa man atbildēja – tu nekad nebūsi gatavs. Vienmēr būs kāds iemesls, kāpēc tu kaut ko nevari vai vēl nezini. Vienkārši jāsāk darīt. Un tā tas sākās.
Tas, kāpēc es joprojām turpinu pasniegt jogu, ir tāpēc, ka redzu, kā cilvēki mainās, kļūst enerģiskāki, jaunāki un dzīvespriecīgāki.
– Ko māca joga?
– Vingrinājumi, kurus izpildām nodarbībās, gatavo cilvēku meditācijas pozai, kad atsevišķi iespējams ieklausīties prātā, novērot savu intuīciju un apziņu, intelektu, tādas smalkas vibrācijas. Reti kurš nonāk līdz tādai nopietnai meditācijai, kad pievēršas pašizziņai – kāpēc es esmu uz zemes, kāpēc esmu šajā vietā un laikā. Rietumu tautām raksturīgi paņemt no Austrumiem tieši šo ājurvēdu jeb jogas pozas, lai uzturētu ķermeni labā formā. Tā dažkārt ir labāka nekā sporta iesildīšanās vai aerobikas nodarbības.
Sākumā jogas nodarbībās tiek apgūta elpošanas tehnika, jo joga nozīmē savienošanos jeb saplūsmi. Joga no citām fiziskām aktivitātēm atšķiras ar to, ka prāts nepārtraukti tiek virzīts uz ķermeni. Prāts un ķermenis tiek savienoti. Un tilts ir elpošana. Ar to tiek atslābināts ķermenis. Mainot pozu, mainās arī elpošana, domāšana un prāts. Tas ir savstarpēji saistīts.
– Vai pienāk brīdis, kad vari teikt – jā, tagad esmu apguvis jogu?
– Grūti pateikt. Tas ir process. Indijā viss notiek daudz augstākās sfērās. Tur ar jogas palīdzību spēj darīt brīnumus – dziedināt, aizturēt elpu 40 dienas, iziet no ķermeņa, kad tas ir novecojis, un līķis pēc tam vēl kādu laiku netrūd. Austrumu jogi bieži vien nodzīvo vairāk nekā 100 gadu. Viņi strādā ar enerģētiku. Rietumos pārsvarā visi grib sasniegt kaut kādu konkrētu rezultātu, gaidot, ka tūlīt kaut kas būs.
– Kādam ir jābūt cilvēkam, lai jogā gūtu panākumus?
– Tādam, kāds viņš ir. Jābūt maksimāli dabiskam. Arī pozas ir maksimāli dabiskas – kamieļa, suņa, koka, kobras pozas nākušas no dabas un ir vismaz 2000 gadu senas. Cilvēkam jābūt atvērtam.
Uz manām nodarbībām nāk gan cilvēki, kas dzīvo šajā apvidū, vairāk uz lauku pusi, gan rīdzinieki. Nodarbībās blakus darbojas cilvēki, kas visu dienu ir bijuši kājās, un tie, kas visu dienu nosēdējuši. Jogā vieni un tie paši vingrojumi paredzēti, lai atslābinātos. Joga ir atslābināšanās ar iekšējo disciplīnu. Vienkārši atslābināties mēs varam kompānijā, jubilejā, akvaparkā, masāžā, bet ar jogu mēs iemācāmies pārvaldīt sevi. Pilnīgi atslābināties cilvēks var vienkārši izguļoties.
– Vai, lai nodarbotos ar jogu, jāievēro noteikts dzīvesveids, piemēram, jāatsakās no alkohola, smēķēšanas vai gaļas?
– Nē, pie manis nāk gan smēķētāji, gan gaļēdāji. Tā ir mana nostāja. Rīgas jogas skolās varbūt jums teiks ko citu. Nav aizliegts ne šņabi, ne alu iedzert. Joga piedāvā visu pārbaudīt uz sevi. Brīvs tu esi tikai tad, kad esi gatavs visu pamēģināt, tāpēc nav arī aizliegumu. Tā varbūt tu nebūsi pamēģinājis to, kas tevi patiešām interesē, – apgūt kādu sporta veidu vai izlasīt kādu grāmatu. Ja tu pasaki sev nē, tāpēc ka nodarbojies ar jogu, tu neturpini izglītoties. Visu laiku ir nepieciešams paplašināt intelektu. Iemācīties klausīties gan klasisko mūziku, gan roku, visu uztverot kā enerģiju.
Bet, kad nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, kaut vai ar sportu, ķermenis dabiski attīrās ar svaigu gaisu un dabiski vairs negribas nervozi smēķēt vai arī, ja smēķē, sāc darīt to ar kaifu. Dažādi netikumi vienkārši tiek atmesti, jo to vietā nāk kaut kas veselīgs.