2. pasaules kara mantojumu meklēja Zemessardzes 54. Inženiertehniskā bataljona Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas (NMN) rotas karavīri, Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku inženieru nodaļa, kā arī Zemessardzes 19. nodrošinājuma bataljona personāls. Ar traktoru mīnu laukā – meklēšanas darbos talkā tika ņemts minitraktors “Bobcat”, ar kuru var veikli manipulēt starp priedēm.
Cekules munīciju noliktava ir viens no lielākajiem piesārņotajiem objektiem ar nesprāgušo munīciju Latvijā. Tā izmantota militārām vajadzībām periodā no 1920. līdz pat 1995. gadam. Noliktavas uzbūvēja Latvijas armija, taču vēlāk tās izmantoja gan padomju, gan vācu bruņotie spēki. Par bīstamu vietu Cekules meži kļuva 2. pasaules kara laikā, kad PSRS sarkanās armijas partizāni šīs noliktavas uzspridzināja – šī iemesla dēļ milzīgs skaits munīcijas vienību izmētāts apkārtnē. Lādiņi zemē netraucēti nogulējuši aptuveni 70 gadu, un joprojām zem mākslīgi uzbērta zemes slāņa 240 hektāru lielā teritorijā netrūkst kara munīcijas, lai gan teritorijas attīrīšana kopš 1994. gada kļuvusi jau par ikgadēju tradīciju. “Te darāmā pietiks vēl gadiem simts,” spriež Sauszemes spēku inženiertehniskās rotas inženieru vada komandieris Dmitrijs Sļesarenoks. Turklāt lādiņi kā akmeņi ar gadiem lien ārā no zemes, atvieglojot teritorijas attīrīšanu. Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas rotas speciālisti katru gadu iznīcina vairākus simtus sprādzienbīstamus priekšmetus, bet vēl neatrasto skaits pat nav aprēķināms.
Cekules munīciju noliktavu teritorija netiek apsargāta – tā nav pat iežogota, toties ir iecienīta pastaigu vieta vietējiem iedzīvotājiem. Tā kā vairums sprādzienbīstamo priekšmetu atrodas zemes virskārtā, iedzīvotājiem šeit nevajadzētu uzturēties, tomēr ar gadiem Cekules munīcijas pilnie meži kļuvuši par populāru sēņošanas vietu. Tikpat to iecienījuši krāsainā metāla tīkotāji, kas nelielās vērtīgā metāla detaļas – lādiņa gredzena dēļ – riskē ar savu dzīvību. Viņi veic savdabīgu zemes virskārtas attīrīšanu, paši ņemot līdzi lāpstas un metāla detektorus, visbeidzot izrakājot skaisto priežu silu gluži kā kurmji. Tikmēr bruņotie spēki aicina iedzīvotājus atturieties no Cekules mežu teritorijas apmeklēšanas vismaz atrastās munīcijas neitralizēšanas laikā – tad Cekulē ik stundu grand sprādzieni, jo munīciju iznīcina ar spridzināšanas metodi. “Tomēr lieti atcerēties, ka jebkura munīcija, kas kaut kādu iemeslu dēļ vēl nav nostrādājusi, ir bīstama – tās mehānismi ir kaujas stāvoklī,” norāda seržante Ineta Variokoja no 3. Zemessardzes novada štāba.
“Biju mazdārziņā, kad atskanēja divi tik spēcīgi sprādzieni, ka zeme nodrebēja. Militāristi te atbrauc bieži, uzlasa lādiņus un spridzina,” RAA stāstīja kāda Cekules iedzīvotāja. Pie dzīves bīstamākajā apdzīvotajā vietā Latvijā kundze esot jau sen pieradusi. Kad Cekuli pametuši padomju karavīri, daudzi metušies meklēt krāsaino metālu. Sievietei atmiņā palicis, ka gājuši boja divi zēni. Tagad šī mode sākot pāriet un krāsainā metāla vietā cilvēki biežāk meklē sēnes.
Grēdiņa ar vācu un krievu armiju lādiņiem no 2. pasaules kara – tāds ir karavīru un zemessargu guvums brīdī, kad RAA ierodas Cekulē. Šoreiz darbi notikuši tieši vietā, kur atradusies vācu munīcijas noliktava – piesārņojuma epicentrā, norādīja Dmitrijs Sļesarenoks. Atrastas arī daudz šķembu, taču lielāko guvuma daļu veidoja artilērijas lādiņi, mīnmetēju lādiņi, bruņusitēji. Tie nevainīgi gulējuši no 30 centimetru līdz pat pusotra metra dziļymā zem smilšu slāņa un priežu saknēm. “Ja paskatās kartē, var redzēt, ka ap šo vietu ir tāds kā burbulis – šī ir vispiesārņotākā vieta. Visapkārt izmētāta lielākoties nesprāgusi munīcija, bet pašā centrā ir tikai šķembas,” klāstīja Dmitrijs, kurš atzina, ka pirms attīrīšanas sākšanas nācies padzenāt sēņotājus. “Ja cilvēki neko ar lādiņu nedara, neaiztiek, šajā teritorijā uzturēties ir diezgan droši, bet – ja sāk spert, mēģina izjaukt vai pat met ugunskurā, tad var beigties pavisam slikti,” piebilst Dmitrijs. Viņš brīdina, ka jāuzmanās arī no jau uzspridzinātiem lādiņiem – arī tos nevajadzētu aiztikt. Munīcijas neitralizēšanas laikā, kas notiek lielā bedrē, drošības nolūkos – lai pasargātos no iespējamām lidojošām šķembām – pat pašiem munīcijas meklētājiem jāuzliek ķiveres un jāiet aizsegā, bet sēņotājiem labāk palikt mājās.