Rotveileri, haskiji, vācu aitu suņi – bez saites un uzpurņa brīvi skraida starp mazdārziņiem, un cilvēkiem atliekot tikai cerēt, ka viņu ceļi nekrustosies.
Kāds vācu aitu suņa saimnieks pats Dz. Melderei-Gruntmanei atzinis, ka viņa suns ir neprognozējams un ļoti nikns. Pat būdams pie saites, šāds suns ir bīstams, ja saimnieks nav pacenties uzlikt uzpurni. “Pati nāku te ar savu mazo šeltiju pastaigāties – ja nepalaimējas un satiekam šo suni, viņš pilnīgi gārdz no niknuma. Es eju ar bailēm – nedod, Dievs, ja tā saite trūks,” saka Dz. Meldere-Gruntmane.
Jābūt atšķirības zīmei
Vienā no daudzdzīvokļu mājām dzīvo kāda pensionāre, kuras labākais draugs ir rotveilers. Septembrī suns kārtējo reizi izrāvies sievietei no rokām un pamatīgi sakodis pašas kaimiņieni. Gadījums gan noklusēts – kaimiņiene nevēlējusies radīt problēmas suņa saimniecei. “Šis suns ir paprovējis asins garšu, un tas nozīmē, ka kodīs atkal. Kur garantija, ka viņš nesakodīs kādu bērnu? Turklāt nav pieļaujams, ka suni pastaigā ved cilvēks, kurš to nevar noturēt, kā šajā gadījumā – tante ar lielu rotveileru,” sašutusi Dzīvnieku aizsardzības biedrības prezidente. “Labturības prasības paredz, ka suni, kurš ir agresīvs, pastaigās jāved ne tikai pie saites un ar uzpurni, bet tam jābūt piestiprinātai arī sarkanai atšķirības lentei.” Noteikumos teikts, ka bez uzpurņa un pavadas suns var atrasties tikai zaļajā zonā. “Mežā, nevis Ķekavas mazdārziņos!” Turklāt brīvē palaistam sunim jābūt saimnieka redzeslokā, nevis jārikšo apkārt, līdz nāvei pārbiedējot cilvēkus, piebilst Dz. Meldere-Gruntmane. Viņa no Nākotnes, Dienvidu un Celtnieku ielas apkaimes vien saņēmusi jau vairāk nekā 20 sūdzību.
Pievakarē nāk aumaļām
“Kad strādāju dārziņā un nāk pievakare, aumaļām vien nāk saimnieki ar brīvībā palaistiem suņiem no “Saulstariem” un citām apkārtnes mājām,” saka Jānis Lācītis. Viņš gan ar suņiem ir draugos, un nav gadījies, ka viņam uzbruktu. Tomēr citos kaimiņos skraidošie suņi sējot šausmas.
Arī pašai Dz. Melderei-Gruntmanei pirms diviem gadiem mazdārziņu rajonā gadījies kļūt par upuri Ķekavas neapzinīga suņu saimnieka lolojumam. “Paspēju tikai savējo sagrābt un piespiest klāt. Sunītim iecirta zobus ribiņās, bet man roku pamatīgi sakoda. Gandrīz ģībdama aiznesu sunīti uz mājām, man šis gadījums beidzās ātrās palīdzības mašīnā,” atceras viņa. Nesen Rīgā kāds suns izracies pa sētas apakšu un sakodis cilvēku, saimnieki lūguši Latvijas Dzīvnieku aizsardzības biedrības palīdzību, lai suni, kā nosaka likums, nenāktos iemidzināt. Tomēr palīdzība atteikta, jo saimnieks ir atbildīgs par sava suņa pastrādāto un, izņēmuma gadījumu te nevar būt, piebilst biedrības vadītāja.
Daudzi liela auguma šķirņu suņi tiek turēti mazos dzīvoklīšos. Nereti dzīvokļos liela auguma suņi nonākuši, jo saimnieki vēlas tos pārot un tirgot kucēnus. Ķekavā dzīvokļa šaurībā tiekot turēta kāda haskiju kucīte, kuru pastaigās vedot kāda veca kundze, kurai tā arī neesot izdevies nopelnīt uz suņa rēķina, jo suns, kuram ir būtiskas aktivitātes katru dienu, nevar dzīvot kā krātiņā un turklāt būt veselīgs. Taču daudz biežāk cilvēki izvēlas suni, nepadomādami ne par tā vajadzībām, kad tas pieaugs, ne par šķirnes īpašībām.
Māc bailes, ieraugot “mīlulīšus”
“Vai tiešām jānokož kāds bērns, lai cilvēki nāktu pie prāta?” Dzintra ir izmisusi, jo brīžiem šķiet, ka cīnās ar vējdzirnavām. “Manā pārziņā ir visi dzīvnieki, sākot ar izmēģinājuma pelītēm un beidzot ar zirgiem. Es nevaru katram sunim līdzi izstaigāt, varu tikai aicināt saimniekus domāt par līdzcilvēkiem.”
Neapzinīgajiem suņu turētājiem Dz. Meldere-Grasmane saka: “Respektējiet savus blakus cilvēkus, jo viņiem, ieraugot jūsu “mīlulīšus”, ir bail. Jūs sakāt, ka suns nekodīs, – ja tā būtu, neviens cilvēks nekad netiktu sakosts.” Agresīvu suņu nodarījums, ko atspoguļo masu saziņas līdzekļi, pēc Dzīvnieku aizsardzības biedrības prezidentes domām, ir tikai maza daļiņa no negadījumiem, ko izraisa suņu saimnieku bezatbildība. “Bērniem noņem skalpus, amputē rokas, smagi sakož – tā ir realitāte.” Turklāt lielākajā daļā gadījumu žokļus ciet nav spējuši noturēt lielie šķirnes suņi, kuriem ir saimnieki, nevis bezsaimnieku klaidoņi. “Viens gadījums divās dienās – tāda ir statistika Latvijā,” atzīst Dz. Meldere-Grasmane. Vienīgais, kas atlicis, viņa piebilst, ir nenogurstoši skaidrot suņu saimniekiem par viņu pienākumiem. Dz. Meldere-Grasmane uzskata, ka atsaucība no pašvaldības policijas ir maza. Kārtības sargu redzeslokā agresīvie suņi ir ik dienu, RAA skaidro Ķekavas pašvaldības policijas priekšnieks Māris Bomiņš. Vidēji katru dienu viens klaiņojošs suns no Ķekavas ielām nonākot patversmē, kā arī notiek nobeidzama cīņa ar suņu saimniekiem, kuri ne tikai aizmirst par pavadas un uzpurņa nepieciešamību, bet pat neaizdomājas par to, ka līdzi jāņem maisiņš suņa izkārnījumu savākšanai. No brīdinājuma līdz 20 latiem – šādu sodu parasti piemēro neapzinīgajiem saimniekiem.
Vasarā baro, rudenī izmet
“Otra lielā problēma ir tā, ka ir ārkārtīgi daudz pamesto dzīvnieku. Beidzoties mazdārziņu sezonai, patversmes un dzīvnieku biedrības ar satrauktu sirdi gaida kaķu un suņu pieplūdumu. Dzērumcelmos kāda kundze no Rīgas brauc ar diviem maisiem pārtikas, lai pabarotu tur pamestos dzīvniekus. Vasarā savus kaķus un suņus vasarnieki baro, bet rudenī Rīgas dzīvoklī tie cilvēkiem vairs nav vajadzīgi,” satraucas Dz. Meldere-Grasmane. Dzīvnieks rudenī tiekot vai nu vienkārši pamests, vai arī izmests no mašīnas pa ceļam uz galvaspilsētu.
“Ir divas galējības – vienā gadījumā saimnieki savus suņus tik ļoti dievina, ka pārējiem atliek tikai atkāpties, savukārt otra – dzīvnieki tiek izmesti kā nevajadzīgi. Bet tas taču ir tāds pats dzīvnieciņš. Kaķis vēl kaut kā var izdzīvot, bet suns aiziet bojā. Tāpēc vispirms ir jāmāca saimnieks,” uzskata Dz. Meldere-Grasmane.