Pietika ar vienu nakti
Ar Juri dzīvoju kopā pēdējos piecus gadus. Mēs īrējām dzīvoklīti Bolderājā, mums bija normālas attiecības. Krīzes laikā abi zaudējām darbu, tāpēc nācās pārcelties pie Jura mammas uz viņas dzīvokli Purvciemā. Sākās nesaskaņas, un Jura mamma aizgāja padzīvot pie meitas, ļaujot mums būt divatā. Darba nebija, naudas nebija, ēdiena nebija, par dzīvokli krājās parādi. Mājas pagalmā, kur pulcējās Jura draugi, tika lietotas narkotikas. Kas tik viss tur nebija! Tajā melnajā bedrē iekritām arī mēs. Man maksāja par "kājām" jeb narkotiku piegādi, un par šo naudu varējām paēst. Protams, iejaucās policija. Notika divas tiesas, kurās man piesprieda nosacītu sodu par narkotiku lietošanu un glabāšanu, jo policijai atdevu visu, kas bija pie manis.
Ar skandālu pametu Jura mājas, nonācām pat līdz kautiņam. Zvanīju mammai, raudāju un lūdzu, lai viņa ar tēti paņem mani pie sevis, kur dzīvo arī mana divdesmit gadus vecā māsa. Aizbraucu pie vecākiem uz Ulbrokas dzīvokli, bet ar tēta pieteiktu noteikumu, ka man ātri ir jāatrod darbs, dzīvoklis un jādzīvo atsevišķi, jo esmu pieaudzis cilvēks. Šad tad par to atgādināja arī mamma.
Iestājos darbā, bet alga bija 80 lati mēnesī, par kuru dzīvokli īrēt nesanāca. Salabu ar Juri, abi atjaunojām attiecības un aizgājām dzīvot uz pamestām mājām, kurās bija tukši dzīvokļi. Tuvojās rudens, kad mēs atkal pamatīgi sastrīdējāmies un izšķīrāmies. Tajā brīdī man izpalīdzēja māsīca, kura dzīvoja laukos. Taču uz viņas kakla dzīvot negribēju, tāpēc drīz vien sāku meklēt darbu laukos. Pastrādāju viesu namā Vidzemē, kur bija nenormāli rupjš saimnieks, bet, kad sapratu, ka naudu nedabūšu, aizbēgu no turienes. Pēc sludinājuma atradu darbu Kurzemes pusē, kur vientuļam vīrietim vajadzēja palīgu saimniecības darbos, taču izrādījās, ka viņam padomā arī seksuālas izpriecas. Pēc pāris dienām aizgāju arī no turienes, atgriezos pie vecākiem Ulbrokā.
Kamēr mēģināju iekārtoties dzīvot laukos, no Jura drauga saņēmu ziņu, ka Juris ietupināts cietumā uz astoņiem mēnešiem. Man kļuva viņa žēl un aizrakstīju viņam vēstuli. Mēs sākām sazvanīties, bet, kad es atgriezos Rīgā, aizbraucu pie viņa uz cietumu uz vienu nakti. Ar to pietika, lai mums pieteiktos bērniņš.
Viņš cietumā, es pie vecākiem. Ko darīt?
Bija noticis tas, ko mēs ar Juri tik ļoti gribējām attiecību sākumā, kad abi īrējām dzīvoklīti Bolderājā. Taču prieku par gaidāmo mazuli aizēnoja bailes un izmisums. Viņš cietumā, es pie vecākiem. Ko darīt? Nolēmu taisīt abortu.
Mana draudzene pirms gada bija taisījusi abortu Dzemdību namā par 100 latiem, bet man bija tikai 80 lati. Lūdzu, lai Juris palīdz dabūt naudu, jo laiks iet un drīz būs par vēlu. No māsas dabūju labu ginekologu, kad ritēja jau teju 12. grūtniecības nedēļa. Aizgāju, izstāstīju visu, kā ir, un lūdzu palīdzēt atrast vietu, kur var uztaisīt abortu par 50 latiem, jo man vairāk nebija. Daktere pateica veselības centru, kur laikā līdz 10. nedēļai abortu var izdarīt par 47 latiem. Aizbraucu uz turieni, bet velti. Man atteica – nācu par vēlu. Kur es tikai nebiju, meklēju pat slimnīcas, kur taisa mākslīgās dzemdības, bet viss velti. Es sapratu, ka man būs nenormāli grūti, un es nezināju, kā varēšu izdzīvot.
To, ka ar mani kaut kas notiek, manīja arī mamma. "Tu esi stāvoklī?" viņa man jautāja. "Jā," atbildēju. "Nu tad ej uz turieni, kur bērnu dabūji! Es tevi redzēt vairs negribu. Es visu laiku tev centos palīdzēt, bet tu man uzspļāvi un tētim arī. Tagad tiec galā pati!"
Labi, ka bija rudens un bija āboli
Mani izdzina no mājām. Paliku bez darba, kur pat nepaspēju pateikt, ka esmu stāvoklī. Abortu taisīt vairs nevarēja. Bērna tēvs no cietuma jau bija iznācis, bet palīdzības nekādas. Pēkšņi sanāca tā, ka vienu no narkomāniem saņēma ciet, un viņš sava dzīvokļa atslēgas atstāja Jurim. Aizgāju dzīvot uz turieni – vienistabas dzīvokli, kuram tualete kāpņu telpā, pa krānu tek tikai aukstais ūdens, gāzes un elektrības nav. Piedevām tur visu laiku citi narkomāni ložņāja šurpu turpu. Arī es sāku lietot narkotikas.
Es biju viena, bez naudas un ēdiena. Labi, ka bija rudens un bija āboli. Staigāju, lasīju ābolus, un ēdu tos, lai bērnam vismaz kaut kas tiktu. Un es nenormāli daudz raudāju.
Tā kā lietoju narkotikas, man vajadzēja staigāt uz probācijas dienestu. Paldies Dievam, ka tur bija tik labi cilvēki un man palīdzēja, viņi sazinājās ar "Pakāpieniem", kur ir bēbīšu māja grūtniecēm un māmiņām ar bērniņiem līdz sešu mēnešu vecumam. Tā es aizbraucu uz Tukumu un iepazinos Viljamu un Danu Šulciem. Pilnīgi sveši cilvēki man palīdzēja vairāk nekā tuvinieki. Es no pateicības sēdēju un raudāju. Pāris nedēļās nokārtoju vajadzīgos dokumentus, man bija jābrauc uz infektoloģijas un donoru centru, es iestājos grūtniecības uzskaitē, ko nebiju darījusi, jo medicīnas pakalpojumiem nebija naudas. Dabūju izziņu no sociālā dienesta. Es darīju visu, lai tikai ātrāk nokļūtu uz "Pakāpieniem". Uz turieni es aizbraucu 24. decembrī un pēc piecām dienām – 29. decembrī – man piedzima puika. Brīnišķīgs un pilnīgi vesels puika, neskatoties uz visu to, ko viņam reizē ar mani nācās pārciest.
Laimīgās dienas "Pakāpienos"
Vīrs atbrauca otrajā dienā. Kad viņš pateica savai mammai, ka viņai piedzimis mazdēls, Jura mamma pret mani izmainīja savu attieksmi un aicināja, lai braucu dzīvot pie viņiem. Juris solīja uztaisīt remontu un darīt visu, kas vajadzīgs. Taču viņš neizdarīja absolūti neko. Arī Uz Tukumu viņš ne reizi neatbraucu, es braucu ciemos uz Rīgu.
Taču "Pakāpienos" man palīdzēja ar visu, kas vien bērniņam un man bija vajadzīgs. Es nezināju, ka pasaulē ir arī tādi cilvēki kā Viljams un Dana. Mēs ar dēliņu pie viņiem jutāmies kā paradīzē. Tur bija viss, ko mums vajadzēja. Tur bija silti, klusi, mierīgi. Es tur nedzirdēju nevienu skaļāku vārdu. Mēs bijām paēduši, izgulējušies, atpūtušies. Es savu puisīti baroju ar krūti un visu uzmanību varēju veltīt tikai savam mīlulītim.
Seši mēneši, ko pavadīju "Pakāpienu" bēbīšu mājā, bija mīlestības un laimes pilns laiks. Kad bērniņš sāka rāpot, atgriezāmies Rīgas dzīvoklī pie Jura mammas. No "Pakāpieniem" bērniņam iedeva līdzi pilnīgi visu, kas mums vajadzīgs, sākot ar bērnu drēbītēm un beidzot ar veļas mašīnu, pārtinamo galdiņu, zirdziņu, krēsliņu, skapīti, kur salikt bērna drēbītes. Es atbraucu pie Jura ar desmit mantu kastēm.
Solījumi bijuši tikai tukši vārdi
Kad ienācu Purvciema dzīvoklī, aplaidu skatu visapkārt un sapratu, ka pilnīgi nekas nav mainījies. Remonts un visi pārējie solījumi ir bijuši tikai tukši vārdi. Šeit esam jau mēnesi, bet bērna drēbītes joprojām stāv kastēs, kurās tās atvedām. Pa šo laiku mēnesi viņš mums ar dēliņu neko nav nopircis, toties ir atsācis lietot narkotikas. Es gatavoju ēst, tīru māju, pieskatu bērniņu un neviens man neko nepalīdz. Tuvojas ziema, bet dzīvoklis, kurā ir malkas apkure, jau tagad ir mitrs. Ejot gulēt, jūtu, ka palagi ir mikli. Dēliņš guļ ratiņos, jo viņam citur nav, kur gulēt. Mēs ar Juri atkal strīdamies, un man ir sāpīgi, ka viņa mamma nostājas viņa pusē.
Dēliņam vajag mieru un mīlestību, bet viņš ir spiests klausīties, kā mēs strīdamies un kā Juris kliedz. Man ir bail, ka arī es neiekrītu atpakaļ tajā bedrē, kurā jau biju. Tikai dēliņš mani no tā attur.
Es gribu tikt projām no šīm mājām, un neviens arī īpaši nealkst mūs tur paturēt. Vērsos sociālajā dienestā pēc palīdzības, bet likumi izveidoti tā, ka viņi nevar. Vecāku dzīvoklī Ulbrokā esot trīs istabas un kvadratūra uz cilvēku esot pietiekama. Tas, ka man ir sava ģimene un ar vecākiem nav vispār nekādu kontaktu, nevienu neinteresē. Mēnesī es saņemu 50 latus, ar kuriem pat paēst nevar. Juris nestrādā, bet likums paredz, ka šādā situācijā viņam ir jādod man 30 lati mēnesī. Viss, ko sociālais dienests var palīdzēt, ir piešķirt man ik mēnesi piecus latus...
Ir skaidrs, ka jāmeklē cits risinājums. Uzzināju, ka Cēsu pusē ir vieta, kur var dzīvot māmiņās, kuru bērniņi ir vecāki par sešiem mēnešiem. Darīšu visu, lai savam dēliņam sagādātu normālus dzīves apstākļus!