Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Latvijas lielākā lapsene – sirsenis
"Lapseņu dzimtā (Vespidae) oficiāli Latvijā ir 13 "īsto" lapseņu sugas, no tām 11 ir lapseņu sugas (to skaitā arī sirsenis) un divas – papīrlapseņu sugas," stāsta kukaiņu pētnieks, Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāvis Uģis Piterāns.

Kādēļ "īsto" lapseņu? Vai tad ir arī "neīstās"?

Entomologs skaidro: ""Īstās" tādēļ, ka vārds "lapsene" kukaiņa latviskajā nosaukumā ir arī daudziem citiem radniecīgiem kukaiņiem, kas sistemātiski ir izdalīti atsevišķās dzimtās: racējlapsenes (Crabronidae), kuru Latvijā ir virs 60 sugām, smilšlapsenes (Pompilidae) – to ir aptuveni 40 sugas, vientuļās lapsenes jeb palapsenes (Eumenidae – arī aptuveni 40 sugas), krāšņlapsenes (Chrysididae – aptuveni 40 sugas), māņlapsenes (Sapygidae – 3 sugas), kameņlapsenes (Mutilidae – 4 sugas), puslapsenes (Tiphiidae – 3 sugas) un vēl citas. Tā kā pavisam sugu skaits, ko var dēvēt par lapsenēm plašākā izpratnē, ir virs 250 sugām."

Sirsenis jeb irsis (Vespa crabro) ir tāda pati lapsene kā citas, saka kukaiņu pētnieks, tikai izmērā lielāka par pārējām sugām. Sugas ģints nosaukums "Vespa" tiešā tulkojumā arī nozīmē: "lapsene". Gan pūžņu veidošana, gan dzīvesveids sirseņiem ir tāds pats kā citām lapsenēm. Tādēļ sirseni var droši dēvēt par Latvijā lielāko lapseņu sugu.

Visas lapseņu sugas Latvijā ir plaši izplatītas arī citās Eiropas valstīs; nekādi Eiropas mēroga "retumi" starp Latvijā sastopamajām lapseņu sugām neesot konstatēti.

Jauna lapseņu suga Rīgas apkārtnē
"Pēdējos 20 gados kukaiņu pētniekiem ir zināma tikai viena suga, ko varētu uzskatīt par nesenu ienācēju Latvijas faunā," saka U. Piterāns, "tā ir papīrlapsene (Polistes dominula), ko pēdējos pāris gados regulāri konstatē Rīgas apkārtnē un citur, galvenokārt Latvijas centrālajā daļā. Arī citviet Eiropā ir novērota šīs sugas izplatības areāla izplešanās ziemeļu virzienā, ko lielākoties skaidro ar klimata izmaiņām."

Šādu gadījumu, kad kāda posmkāju suga ir ienākusi Latvijā no dienvidu reģioniem, esot diezgan daudz: lapseņzirneklis (Argiope bruennichi), sienāzis (Phaneroptera falcata), Eiropas dievlūdzējs (Mantis religiosa) un citi. Iespējams, šī papīrlapsene arī pie mums ieceļojusi dabiski.

"Ja skatās Eiropas kontekstā, tad ir viena cita suga – Āzijas sirsenis (Vespa velutina) –, kas oriģināli ir sastopams Dienvidaustrumāzijā, bet Eiropā ir izplatījies nejauši, visticamāk, ar transporta kravām," saka kukaiņu pētnieks. Tātad sugas var izplatīties arī šādi.

U. Piterāns stāsta, ka kopš 2004. gada Āzijas sirseņi no sākotnējā ieceļošanas punkta jau dabiski ir izplatījušies daudzās Rietumeiropas valstīs. Tiekot prognozēts, ka izplatība var turpināties, potenciāli sasniedzot pat Zviedrijas dienvidus, kur klimatiskie apstākļi ir pietiekami maigi un Āzijas sirsenim piemēroti (suga ir siltummīloša). Rietumeiropā to uzskata par invazīvu un diezgan agresīvu sugu.

"Šīs sugas parādīšanās Latvijā nākamajos gados ir maz ticama," saka entomologs, "jo tuvākās atradnes pagaidām vēl ir tālu: Vācijas rietumu un dienvidrietumu daļā."

Kas lapseņpūznim vēderā?
Uģis Piterāns skaidro, ka lapseņu pūznis tiek veidots no primitīvam papīram līdzīga materiāla, ko lapsenes veido no sakošļātas koksnes un siekalām.

"Vasaras sākumā var diezgan bieži redzēt lapseni vācam šo materiālu, sēžot uz kāda nokaltuša koka stumbra, žoga dēļa, koka ēkas sienas un tamlīdzīgi un ar žokļiem skrubinot smalkas koksnes skaidiņas, kuras pēc tam tiek nestas uz pūžņa vietu un pielipinātas vajadzīgajā vietā," stāsta kukaiņu pētnieks. "Pūznis sastāv no ārējām sieniņām, kas pārklājas viena otrai kā tādas kā kāposta lapas. Iekšā ir vairāki horizontāli, savstarpēji atdalīti slāņi ar šūnām (kā bišu stropos), kurās attīstās lapseņu kāpuri."

Līdzīgi citiem kukaiņiem mūsu klimatiskajā joslā, arī lapsenes pārziemo nekustīgā pozā kādā drošā slēptuvē, kur nav pārāk mitrs un auksts: zem koku mizas, dobumos, satrupējušā koksnē, grauzēju alās un tamlīdzīgās vietās. "Ziemo tikai lapseņu mātītes," precizē kukaiņu pētnieks, "pārējās lapsenes rudenī iet bojā. Pavasarī lapseņu mātīte mostas un lido meklēt piemērotu vietu jaunam pūznim (ne vienmēr gadu no gada tie tiek celti vienā un tajā pašā vietā – biežāk pat ir pretēji."

Atbrīvoties no pūžņa, nekaitējot dabai
Ja lapsenes pamanījušās izveidot pūzni cilvēku apdzīvotā vietā, mājās un citās vietās, kur to klātbūtne nav vēlama, dažreiz nekas cits neatliek, kā pūzni likvidēt. "Vislabākais, ja izdodas pūžņa veidošanu "uzķert" jau tā sākuma stadijā – pavasarī," saka U. Piterāns. "Sākumā pūzni būvē viena pati mātīte, un šajā stadijā, pūzni nojaucot vai pārnesot citur, pašām lapsenēm liela skāde netiks nodarīta, jo mātīte, visticamāk, pārcelsies un meklēs citu vietu, kur būvēt jauno pūzni."

Ja konstatēts jau liels pūznis, to pārvietot varētu būt daudz sarežģītāk, jo lapsenes mēdz veidot pūžņus vietās, kur tiem grūti piekļūt: pažobelēs, bēniņos, starp sienas apšuvumiem un citās ēkas spraugās, kā arī zem zemes – grauzēju alās un citur.

"Iespējami saudzīgākais variants – nakts aizsegā, kad daudz lapseņu atrodas pūznī un ir mazaktīvas, pūzni noraut no substrāta, kur tas piestiprināts, ielikt maisā un aiznest tālu prom, piemēram, uz mežu. Pat ja pūznis vairs neatradīsies tam ideālos apstākļos, teorētiski ir iespējams, ka tas vismaz daļēji savu sezonas attīstību varēs pabeigt. Ja ne – lapsenes pametīs pūzni un izklīdīs."

Kukaiņu pētnieks teic, ka pārsvarā gadījumu, ievērojot noteiktu piesardzību, ar lapsenēm var labi sadzīvot. Tomēr problēmsituācijās, kad tās tiešām ir traucēklis bērniem un citiem ģimenes locekļiem (tiešā pūžņa tuvumā tās tiešām var kļūt agresīvākas), nekas cits neatliek, kā izmantot radikālākas metodes, kas nav tik saudzīgas lapsenēm.

"Galvenais arī tādos gadījumos tomēr rīkoties tumsas aizsegā," saka Uģis, "kad pūznis ir mierīgāks, jo dienā satraukts pūznis var būt tiešām bīstams. Ja viens, divi dzēlieni cilvēkam nav bīstami, tad vairāki desmiti dzēlieni gan var izraisīt komplikācijas."