Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tā uzskata britu futurologs Stīvs Velss, kurš Rīgā notikušajā starptautiskajā uzņēmējdarbības forumā "Atklāj jaunas biznesa iespējas" uzstājās ar referātu "Globālās tendences un biznesa, nodarbinātības un darbavietu nākotne". Viņš ir Lielbritānijas futurologu uzņēmuma un izdevniecības "Fast Future Publishing" izpilddirektors.

– Ar ko nodarbojas "Fast Future Publishing"?
– Mēs pētām, kā tehnoloģijas izmainīs sabiedrību, kā arī to, kā sabiedrība var attīstīties cilvēcīgā veidā. Izdodam grāmatas par nākotni un arī konsultējam vairākus lielus uzņēmumus.

– Latvija ir samērā attīstīta valsts – gan industrijas, gan izglītības ziņā. Kāda nākotnē varētu izskatīties "darba pasaule" tiem bērniem, kas patlaban sākuši iet skolā, un arī viņu vecākiem, kuriem šobrīd varētu būt ap 30 gadu? Vai viņi piedzīvos jūsu referātā minētās mikrofabrikas, kas ražos preces, izmantojot trīsdimensionālus printerus, vai būs darbavietas, kas programmēs un uzturēs kārtībā industriālos un lauksaimniecības robotus?
– Tas ir labs jautājums, bet, godīgi sakot, īsti nezinām, cik graujošas un radikālas pārmaiņas nesīs nākotne. Tomēr uzskatām, ka būs arvien vairāk darbavietu, kas saistītas ar mākslīgo intelektu un tā saukto mašīnmācīšanos (machine learning), jo tirgū šādas sistēmas parādīsies arvien vairāk. Būs vajadzīgi cilvēki, kas ir izglītoti matemātikā un zinātnē.

Taču, domājot par automatizāciju, ir arī jādomā, kā šīs pārmaiņas ietekmēs cilvēkus un viņu darbību biznesa vidē. Būs jāspēj vadīt elastīgu darbaspēku, cilvēki nedarīs tikai viena veida darbu, bet vairākus. Protams, daļa šo darbu saistīsies ar lielu datu kopu apstrādi, ar tehnoloģijām, bet būs arī jāsaprot, kā mēs, cilvēki, varam savstarpēji sadarboties, kā veidot attiecības darbavietā.

– Viena no Latvijas lielākajām problēmām ir lauku rajonu depopulācija, cilvēki aizbrauc, mirstība pārsniedz dzimstību, tiek slēgtas skolas. Vai nākotnē ar tādām inovācijām kā mikroražotnes varēs atvilināt cilvēkus uz lauku ciemiem un pilsētām, kur ir labāka, klusāka un tīrāka dzīves vide nekā lielpilsētās?
– Tas ir labs jautājums – vai tādas tehnoloģijas kā 3D drukāšana atdzīvinās laukus? Taču šis skatījums ir pretrunā augošajai urbanizācijai (iedzīvotāju koncentrēšanās pilsētās). Tendence ir tāda, ka 2050. gadā trīs ceturtdaļas pasaules iedzīvotāju dzīvos lielajās pilsētās. Varam cerēt ne tikai uz jauniem veidiem, kā ražot preces, bet arī uz sociālajām sistēmām, kas radīsies ap šiem jaunajiem ražošanas veidiem laukos. Pietiks dzīvot kaut kur izvērstās pilsētas nomalē un uz laukiem doties tikai nedēļas nogalē.

– Bet vai "gudri ciemati" nevarētu būt alternatīva "gudrām metropolēm", tas ir, ciemi, kuros ir ātrs internets, kuros lauksaimniecība tiek vadīta ar datoriem un robotiem?
– Tā sauktā viedā lauksaimniecība (smart farming) jau pastāv un nākotnē pieaugs. Bet ir tā: kamēr notiek urbanizācija, redzam, ka dažādus lauku darbus, kuros intensīvi bija nodarbināts darbaspēks, arvien vairāk aizstāj roboti. Tas savukārt nozīmē, ka cilvēkiem būs vēl lielāks iegansts pārcelties uz pilsētu un lauku ciematu funkcija arvien vairāk būs saistīta ar atpūtu un izklaidi. Lauki būs vieta, kur dosimies atgūties un "atdzesēties" no lielpilsētas dzīves. Tur būsim tuvāk dabai, cilvēkiem. Ja nākotnē dzīve būs arvien vairāk automatizēta un būs arvien mazāk vajadzības pēc cilvēku darba, tad šāda dzīve būs iespējama.

– Ja lauki kļūs par atpūtas un izklaides vietu, vai tas nestimulēs viesmīlības industriju, kurai ir vajadzīgs cilvēku darbs? Kas tad cits varēs parādīt, kā "vecos laikos" slauca govis, kā kopa mazu sakņu dārzu?
– Ceru, ka vēl vairākām paaudzēm tiešs kontakts ar citiem cilvēkiem būs daļa no darba, ikdienas un mūsu cilvēcības. Tomēr esmu piesardzīgs, apgalvojot, ka tas tā būs. Mēs jau redzam, kā tie, kas dzimuši 80. un 90. gados, komunicē, izmantojot sociālos tīklus, "Facebook", un, to darot, jūtas ērti. Tātad nav gluži pareizi teikt, ka cilvēki vienmēr galvenokārt kontaktēsies tieši ar citiem dzīviem cilvēkiem.

Es gan ceru, ka tā būs. Domāju, ka būs pārejas laiks, kad vecāki pieņems to, ka viņu divgadīgais bērns sev gultiņā ņem līdzi "lācīti", kas redzams planšetē, nevis īstu plīša lācīti. Citi par to būs šausmās. Bet pāris paaudžu laikā tā varētu būt norma.

– Tātad, iespējams, nebūs īsta pamata lauku atpūtas un tūrisma industrijai, kur cilvēki varēs redzēt dzīvu govi. Govis taču nepazudīs?
– Nesakiet vis! Viss, kas notiek laukos, var mainīties tikpat dramatiski kā apstākļi pilsētās. Ir taču iespējams audzēt sintētisku gaļu, kurai gan ir vajadzīgas cilmes šūnas, lai to radītu. Pirms dažiem gadiem tika radīts pirmais sintētiskās gaļas burgers par milzīgu cenu. Taču jaunākā šīs mākslīgās gaļas versija maksā ap 50 centiem un garšo pēc īstas gaļas.

Otra lieta, par ko jādomā: lopkopība rada milzu daudzumu metāna gāzes. Ja aizstāsim lopu turēšanu, varēs mazināt arī tās izplatīšanos atmosfērā.

– Citiem vārdiem, lopkopība, kas gadsimtiem bijusi tradicionāla Latvijas lauku nodarbošanās, pēc pāris paaudzēm varētu izzust?
– Jā, tā varētu būt. Tas, ko futurologi dara: izvirza ticamus nākotnes scenārijus, taču nesaka – šī ir tā nākotne, par ko esmu pārliecināts, ka tā būs. Mēs izliekam veselu spektru ticamu nākotnes notikumu, kurus, tā sakot, var "attīt atpakaļ" uz mūsdienām un kādiem šodienas procesiem kā iedīgļiem.

Varu saredzēt nākotni bez izvērstas lopkopības, kur patērējam sintētisku gaļu, ko piegādā no fabrikas, bet varu arī saredzēt kombināciju – dzīvnieku un sintētisko gaļu. Var arī būt nākotne, kur saglabājam tradicionālos laukus kā vēsturisku mantojumu un veidojam izklaides parkus ar lauku sētām un dzīvniekiem, kur parādīt – lūk, šādi reiz bija! Šādi lauki pat iederētos pilnīgi automatizētā sabiedrībā, kur cilvēkiem būs maz vajadzības strādāt, bet aizvien vēl būs nepieciešamība kontaktēties ar dabu un citiem cilvēkiem. Es saredzu ticamus nākotnes scenārijus, kas ietver visus šos variantus.

– Liela problēma Latvijā ir tā, ka cilvēki, tas ir, darbaspēks, emigrē un pārceļas uz citām Eiropas Savienības (ES) valstīm. Viņi visi savu darbu dara tur uz vietas – restorānos, veikalos, fabrikās, pat arī kā dažāda līmeņa vadītāji turienes uzņēmumos. Vai nākotnē darbavietas fiziskā atrašanās varētu zaudēt nozīmi un cilvēks no Latvijas, paliekot Latvijā, varētu strādāt Anglijā?
– Mans uzņēmums "Fast Future", ir neliels, bet strādā globāli arī ar cilvēkiem ASV. Maziem uzņēmumiem ir pieejami globāli darbaspēka resursi. Tā nav nākotne, bet šodienas realitāte.

Kas attiecas uz emigrāciju, biju kādā pasākumā Grieķijā. Un redzu, ka Grieķijai un Latvijai ir līdzīgas problēmas, jo emigrācijas dzinējspēks ir ekonomika. Latvijā cilvēki izjūt lielu atšķirību iespējā nopelnīt, salīdzinot ar ārzemēm, un tas pats ir Grieķijā. Grieķijā arī runā par izglītības sistēmu un iespēju to mainīt, lai piesaistītu cilvēkus no ārzemēm mācīties Grieķijā. Doma ir: ja viņi izmācīsies Grieķijā, varbūt viņi te paliks ilgāk.

Ir jādarbojas divos virzienos, pirmkārt, jāmazina ekonomiskās šķēres starp Latviju un citām ES valstīm. Paralēli – kā varam uzlabot tādas sistēmas kā izglītība, padarot izglītību par faktoru, kas liks cilvēkiem valstī palikt un piesaistīs cilvēkus no citām valstīm te mācīties un strādāt.

– Mēs runājām par darba pasauli, kurā ieies šodienas pirmklasnieki, pašreizējās darba tirgū aktīvās paaudzes bērni. Bet kā būs ar šīs paaudzes mazbērniem vēl tālākā nākotnē?
– Ņemot vērā, cik sarežģītas pārmaiņas varam piedzīvot nākamajos desmit, piecpadsmit gados, šāda prognoze mūs aiznes jau nepārskatāmā tālumā. Taču mums ir pamata izvēle vai griba ekonomiku attīstīt ārkārtīgas konkurences virzienā, kur uzvarētāji – stiprākie – savāc visu, vai arī attīstīt tehnoloģijas, kas sākušas ienākt mūsu sabiedrībā, lai krasi mazinātu ražošanas izmaksas un radītu nākotni, kurā visiem ir pārticība.

Un tādas pārticības, ka cilvēkiem maz vai nemaz nav jāstrādā, situācijā ir jautājums: kā to finansēs, kā ražosim pārtiku un dosim pajumti, kā stimulēsim cilvēkus? Bez stimula, bezdarbībā, var rasties radikālisms, vardarbība. Cilvēku reakcijas uz apkārtējo vidi nākotnē nemainīsies, mums kā sabiedrībai ir jāizgudro, kā dot cilvēkiem kaut ko, ar ko nodarboties. Ir jāsāk savlaicīgi domāt par tā saukto sabiedrību bez darba nepieciešamības.


Pilnu interviju lasiet portālā LVportals.lv.