Saulkrasti kļūst par mājvietu
Sigits Duduris: Pabeidzu vidusskolu Alojā un devos uz Rīgu studēt bioloģiju. Jau kopš pirmās dienas, kad dzīvoju studentu kopmītnēs, sapratu, ka no Rīgas, ja ir runa par dzīvesvietu, jātiek pēc iespējas ātrāk prom. Pamazām arī izkristalizējās ideālā vieta, no kuras ir aizsniedzama gan Rīga, gan manu vecāku mājas Alojā. Šī vieta bija Saulkrasti, kur pirms gadiem divdesmit Pabažu galā radās iespēja nopirkt zemesgabalu. Tad 90. gadu beigās ievācos vēl līdz galam neuzbūvētā mājā.
Zemesgabals, uz kura atrodas mana māja, 90. gadu sākumā tika saplosīts daudzos mazos gabaliņos. Tā tas notika ar ne vienu vien atgūto īpašumu, kam uzradās daudz mantinieku. Pirms kara zeme un ēkas uz tā piederēja četrām cienījamām limbažnieku ģimenēm. No vienas nācis arī dzejnieks Fricis Bārda.
Nopirku tukšu zemes pleķīti, bet man blakus, skatoties pāri žogam, bija vairākas vecas ēkas. Viena no tām bija kā aplipināta ar visādiem dēļu un šīfera šķūnīšiem. Kad ciemos uz Saulkrastiem atbrauca mans draugs arhitekts Uldis Bartkevičs, viņš šajā celtnē ieraudzīja senos laikos būvētu klēti. Tad es sapratu, ka tepat man blakus ir vēsturiskas vērtības.
Atskatoties pagātnē, 19. gadsimta beigās Pabažu muižas zemes tika sadalītas daudzos hektāru lielos gabalos vasarnīcu būvēšanai. Arī zeme, uz kuras ir mana māja, sākotnēji piederēja vienam īpašniekam, bet, kad es te ierados pirkt savu zemesgabalu, tam bija jau desmit īpašnieku. Tiesa, tagad no šiem desmit palicis tikai viens kaimiņš, kas dzīvo sakārtotā stūrītī, bet pārējās apmēram divas trešdaļas zemes vecajās īpašuma robežās esmu no bijušajiem īpašniekiem atpircis.
"Atpūtas" ieraudzīja vēstures grāmatā
Nākamais lielais izaicinājums bija izdomāt, ko darīt ar mājām, kas bija uz atpirktās zemes. Sākumā, protams, ideju, ka te būtu jāveido kaut kas jauns, man nebija. Taču pamazām sapratu – labi būtu, ja mājas, kas atrodas uz zemesgabala, varētu atjaunot tādas, kādām tām vajadzētu izskatīties. Laiks un vēsturiskie notikumi tās nebija saudzējuši. Pirmā pasaules kara laikā Saulkrastiem pāri gāja fronte. Vienai mājai bija nopostīts jumts, otra pavisam iznīcināta. Pēc kara gan dzīve atkal atjaunojās, un, kā liecina 1936. gadā uzņemtas fotogrāfijas, vieta kopā ar ēkām atguvusi otro elpu. Bet tad nāca Otrais pasaules karš un sociālisma laiki, un mājām atkal neklājās pārāk labi. Cita starpā – to, kāds kādreiz izskatījies īpašums "Atpūtas" tagadējā Rīgas ielā 32, var redzēt novadpētnieces Ingas Zemītes grāmatā par Saulkrastiem.
Senas ēkas glabā pilsētas dvēseli
Pats diezgan daudz ceļoju pa pasauli un vienmēr pievēršu uzmanību senām celtnēm. Tās patiesībā ir gan konkrētās vietas seja, gan dvēsele.
Savulaik Saulkrastos, sekojot Bīriņu muižkunga piemēram, vasarnīcas būvējuši daudzi Vidzemes un Dienvidigaunijas muižnieki. Tās bijušas ļoti skaistas koka ēkas. Taču pāri gājuši divi pasaules kari un padomju laiks, tāpēc šādu celtņu palicis ļoti maz. Un tad kādu dienu man iešāvās prātā ideja, ka būtu ļoti labi, ja kaut kas no tā visa paliktu arī mūsu bērniem un mazbērniem.
Protams, es pats neesmu amatnieks. Mana praktiskās dzīves pieredze nesniedzas tālāk par zāles pļaušanu un redīsu sēšanu. Drīzāk esmu sapņotājs, kurš reizēm mēģina īstenot dzīvē kādu no savām idejām. To parasti daru ar iedvesmas un enerģijas palīdzību, un vienmēr esmu uzticējies profesionāļiem, kuri amatnieku darbus prot paveikt daudz labāk par mani. Zinu arī to, ka, ja cilvēku izdodas iedvesmot kaut ko paveikt, tad rezultāti ir paši labākie un man nav jāskatās pār plecu, ko viņš dara. Tas man, par laimi, ir izdevies arī Saulkrastos. Uzaicinātie meistari vecajās ēkās strādāja ar iedvesmu, un es jutu, ka viņiem ļoti patīk tas, ko viņi dara.
Lai gan runā, ka visi, kam rokas īstajā vietā, ir aizbraukuši, mana pieredze liecina, ka arvien var atrast godavīrus, kas labi prot savu darbu. Protams, par šiem cilvēkiem neviens darbu organizētājs nestāsta, un, ja jūs vaicāsiet, piemēram, Rīgas Kalnciema kvartāla īpašniekiem brāļiem Dambergiem, kur dabūt labu amatnieku, viņi palīdzēs ar padomu, kā darbus labāk paveikt, bet ar meistaru telefona numuriem nedalīsies. Katrs turas pie saviem meistariem kā pie dimanta gabaliem, jo, ja tādu nav, kaut ko labu izdarīt ir grūti.
Par biznesu pagaidām nerunā
Veco koka ēku projekts, kuru esmu iesācis Saulkrastos, pilsētas mērogā varētu būt gana vērienīgs. Tiesa, par biznesu to vismaz pagaidām nosaukt nevar. Iespējams, ilgākā laika posmā šeit ieguldīto naudu atgūt varēs, piemēram, izīrējot restaurētās mājas kā apartamentus, ierīkojot nelielu kafejnīcu un atpūtas vietu.
Es šo projektu uzskatu par tādu kā pensijas fondu vai dāvanu, ko atstāt bērniem un mazbērniem. Ceru, ka objekts ar laiku varētu ienest tik daudz naudas, lai atpelnītu uzturēšanu, un, ja viss izdosies tā, kā esmu iedomājies, varbūt darbs pansijā nodrošinās arī atalgojumu dārzniekam un istabenei vai kafejnīcas personālam.
Viss iet uz labo pusi
Pagaidām gan par to visu runāju formā "kā būtu, ja būtu", tāpēc negaidu, ka visi, kas vien to var, tūlīt sekos manam piemēram un metīsies restaurēt savas vēsturiskās celtnes. Tas prasa gan laiku, gan naudu. Tomēr jāatzīst, ka privātīpašumi Saulkrastos tiek sakopti arvien vairāk – pat nevar salīdzināt ar laiku pirms gadiem piecpadsmit.
Pašlaik redzams, kā Bīriņu pils īpašnieki ir restaurējuši koka ēku, kas vēsturiski piederējusi Bīriņu pils kādreizējiem saimniekiem, un tajā iekārtojuši viesnīcu "Strand". Man ir liels prieks, ka šo biznesa projektu ir izdevies tik ātri dabūt gatavu. Manam īpašumam otrā pusē ir cits, iepriekš ne tik sekmīgs projekts – viesnīca, kas kādu laiku piederēja Krievijas pilsoņiem. Tagad to ir nopirkusi Liepupes muižas saimniece, un gan pati ēka, gan dārzs piedzīvo atdzimšanu. Arī tas ir ļoti iedvesmojošs piemērs.
Mazākos mērogos, bet tomēr pozitīvi ir tas, ka cits mans kaimiņš nopircis krūmos ieaugušu, pamestu koka celtni un tagad to atjauno. Tātad vilkme attīstībai ir.
Tāpat nevar sacīt, ka zemes un nekustamo īpašumu tirgus Saulkrastos būtu nulles punktā. Tieši otrādi – lai gan reizēm tiek prasītas tik augstas cenas, ka par tādām diezin vai kāds kaut ko pirks, tomēr sev piemērotu īpašumu Saulkrastos var atrast jebkurš, kuru vien tas interesē. Protams, novadā nedeklarētajiem iedzīvotājiem jārēķinās ar to, ka nekustamā īpašuma nodoklis un rēķins par nekustamo īpašumu daudz neatšķirsies no tā, kādu maksā Mežaparka iedzīvotāji Rīgā.
Bīriņu pils īpašnieki restaurējuši ēku, kas vēsturiski piederējusi Bīriņu pils kādreizējiem saimniekiem, un tajā iekārtojuši viesnīcu "Strand".
Nākotne – drīzāk ar spa, nekā bez
Nesen Saulkrastos notika novada domes atbalstīts vietējās uzņēmēju biedrības rīkots arhitektu plenērs. Tajā tika piedāvātas Saulkrastu nākotnei noderīgas idejas.
Ja runājam par Saulkrastiem un spa, tad zināma pieredze šajā ziņā man ir, jo pirms desmit gadiem investēju augsta līmeņa spa projektā Rīgā. Vismaz apzinos, ko nozīmē laba līmeņa spa pakalpojumi, un saprotu, ka ne viss, ko mēs tādā vārdā saucam, ir spa. Taču spa viesnīcas kā kūrortpilsētas elementi Saulkrastiem neapšaubāmi būtu liels ieguvums. Līdztekus noteikti jāattīsta arī mazāki spa kompleksi; par tāda virziena attīstību domāju arī es savā īpašumā.
Protams, konkurēt ar Jūrmalu, Pērnavu, Sāmsalu vai Palangu tikai spa biznesā vien būtu bezjēdzīgi, jo viņi ir tālu priekšā. Arī novada domei vajadzētu pārdomāt nodokļu politiku, jo pašreizējā iespējamajiem investoriem diezin vai šķiet pievilcīga. Vienkārši Saulkrastu piedāvājumam jābūt ļoti saistošam.
Jāieklausās jaunu cilvēku idejās
Atgriežoties pie aizvadītā arhitektu plenēra, jāpiemin jaunā arhitekta Matija Babra piedāvātās idejas par vides objektiem saules gaismas izmantošanai gan jūrā, gan krastā. Iespējams, ir jārīko vēl viens plenērs, uz kuru jāuzaicina jaunie pilsētplānošanas spīdekļi no Nīderlandes, Japānas, Vācijas, Austrālijas un vēl citām valstīm – lai atbrauc, iepazīstas ar Saulkrastiem un piedāvā savas idejas, kādu viņi šo vidi gribētu redzēt. Savukārt mums nav jābaidās no jauna, netradicionāla ceļa iešanas, un tieši gados jauni cilvēki vislabāk var pateikt, kādā vidē gribēs dzīvot nākamās paaudzes.
Es nevaru pateikt, kas tieši cilvēkus nākotnē piesaistīs Saulkrastiem – stikla skulptūras, kāds debesskrāpis vai vieta, kur ir labi apstākļi, lai šeit pulcētos informācijas tehnoloģiju speciālisti, kurus pozitīvi ietekmē Baltijas jūras un priežu sila gaiss. Taču, lai nonāktu pie laba rezultāta, ir vajadzīgas patiešām lielas idejas. Ar domu par spa kūrortu vien mēs pat Kuresāri neapsteigsim.
Jāizmanto arī tas, kas mums jau ir. Piemēram, skaistākās kāpas, kādas daudzviet pie Baltijas jūras nevar atrast. Arī vides objekti – ezīšu un zaķīšu skulptūras – Baltās kāpas mežā ir ļoti laba ideja ar vēstījumu nākt dabā baudīt klusumu. Man kā biologam tas šķiet ļoti prātīgi, jo izbļauties un apmeklēt diskotēku mēs varam braukt uz Jūrmalu (protams, es negribu noniecināt šo pilsētu, jo arī tur daudz kas labs tiek darīts).
Ko varam piedāvāt?
Manuprāt, pilsētai ir lieliska pludmale, taču ar to vien un Balto kāpu nepietiek. Jādomā, lai cilvēkiem, kas pie mums atbrauc, te būtu ko darīt arī laikā, kad nespīd saule.
Skaidrs, ka viena no Saulkrastu pērlēm ir velosipēdu muzejs, kuru izveidojusi Sereginu ģimene. Nesen biju Faberžē muzejā Bādenbādenē Vācijā. Domāju, ka pēc apmeklētāju intereses un cilvēku kompetences, kas šajos muzejos strādā, mūsu velomuzejs ir tam līdzvērtīgs.
Skaidrs, ka daudzus interesē vēsture. Kāpēc nebūtu iespējams, teiksim, veloekskursijā apskatīt Saulkrastu mājas, kur dzīvojušas vēsturiskas personības, piemēram, ģenerālis Jānis Balodis, viens no romāna "Mērnieku laiki" autoriem Reinis Kaudzīte un citi? Tikpat labi no Saulkrastiem var doties ceļojumā uz apkārtnes pilīm un muižām vai uz Carnikavu paskatīties, kā cep nēģus, uz Ādažiem, kur ir tāds krāmu tirgus, ka tik turies, vai pie Vidzemes keramiķiem. Katrā ziņā – atrast, ar ko nodarboties, var, tikai kādam to vajag ņemt savā pārziņā, un tad kaut kas, ko darīt, atradīsies katrai gaumei katrā gada sezonā. Kāpēc, piemēram, pēc pastaigas pa Balto kāpu nepiedāvāt latviešu pirts rituālu ar zāļu tējām un medu? Ziemā, ja vien ir sniegs, var slēpot gar jūru, ir vietas arī jāšanai ar zirgiem. Joprojām kāpās palikuši Pirmā pasaules kara ierakumi. Tas arī ir cilvēkus piesaistošs stāsts, tikai mums pašiem tas pasaulei ir jāstāsta.
Miers vai attīstība
Mēs visi gribam, lai pilsēta attīstītos, lai te būtu sakārtota infrastruktūra, labiekārtota pludmale, lai Saulkrastos būtu labas vietas, kur aiziet paēst un iedzert kafiju, veikali. Protams, daļa iedzīvotāju sacīs, ka labi ir tā, kā ir. Bet tad pajautāsim viņu bērniem un mazbērniem – ko tie domā, kādos Saulkrastos viņi gribētu dzīvot.
Un vēl mums vajadzētu padomāt, vai pavasaros pilsētā noteikti jādedzina vecās lapas. Ir brīži, kad visi tās dedzina un pilsēta tinas dūmos gluži kā Drēzdene bumbošanas laikā.
Vēl pilsētā 24 stundas dienā vaukšķ suņi. Jau pieminētajā Vācijā tas nebūtu iespējams, bet mums pie katras mājas stūra piesietie suņi rej un rej. Un tad vēl svētdienas rītā kādam ienāk prātā pastrādāt ar motorzāģi, jo citās dienās tam neatliek laika...
Mūsu sabiedrība aug tāpat kā bērni, un mēs pašlaik esam tādā kā pusaudža vecumā, kad viņš testē pasauli – ko var un ko nevar atļauties. Saprotu, ka ar domes aizliegumiem neko daudz panākt nevarēs un mums pašiem savā starpā jāvienojas, ka vecās lapas var arī nededzināt, bet ar motorzāģi vai zāles pļāvēju var pastrādāt citā reizē, nevis tā agrāk svētdienas rītā. Tāpēc sanāk, ka baidāmies no svešiniekiem, kuri te atbrauks uz spa, staigās apkārt un nebūs vairs klusuma, bet pašu motorzāģa radītais troksnis uz to it kā neattiecas.
Novadā ir laba tradīcija – Saulkrastu modināšana pilsētas svētku rītā, kad pa pilsētu brauc kravas mašīna ar pūtēju orķestri, kas modina pilsētniekus. Kāpēc, piemēram, pašvaldības policisti vienu dienu nevarētu saģērbties svētku formās un ar iedzīvotājiem draudzīgi aprunāties par veco lapu ugunskuriem, paskaidrojot, ka tās labāk būtu kompostēt un kompostā audzēt rozes, par to, kā tikt galā ar suņu riešanu, un vienoties par motorzāģu darbināšanas laiku? Sapratne, ko un kā darīt, taču rodas, visiem kopīgi draudzīgi sarunājoties!