Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Apmaiņas programmā – uz Angliju
Pirmo reizi uz Angliju Mārtiņš devies 2000. gadā, kad Latvija vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā. Lai dotos uz Apvienoto Karalisti, vajadzējis kārtot atļauju. "Es studēju viesmīlības industriju, un pirmā kursa beigās bija jāmeklē prakses vieta. Caur "Turību" radās iespēja uz vienu gadu nokļūt praksē Anglijā. Tā nu es aizbraucu strādāt kādā Anglijas viesnīcu ķēdē par viesmīli."

Anglijā Mārtiņš pavadījis gadu, pēc tam atgriezies dzimtenē. Bija sapelnījis naudiņu un kādu laiciņu dzīvojis Latvijā. Bet tad angļu darba devējs aicinājis Mārtiņu atgriezties – viesnīcas īpašniekam pietrūcis latviešu puiša čaklo roku –, un viņš piekritis. Darba devējs noformējis visas atļaujas, un Mārtiņš atkal devies ceļā.

Uzņēmēji pārpērk labus darbiniekus
Aizbraucot uz Angliju otrreiz, Mārtiņš sapratis, ka viņa enerģijas un darba spara pietiek, lai apvienotu divus darbus – viņš strādājis gan par bārmeni, gan naktssargu. Darbs paticis, nopelnīt varējis labi, taču nevienu mirkli Mārtiņam nav bijusi doma, ka varētu apmesties Anglijā uz dzīvi pavisam.

Kādu laiku pastrādājis, Mārtiņš atkal teicis ardievas Anglijas šefiem un atgriezies Latvijā, kur pavadījis nepilnu gadu. Taču nemiers dīdījis, un, kā pats saka, jaunības dullumā viņš nolēmis atkal braukt projām. "Atgriezos darbā tajā pašā viesnīcu ķēdē," stāsta Mārtiņš. "Strādāju bārā un restorānā un piestrādāju vēl vienā bārā kādā ģimenes uzņēmumā – hotelī, kur bija baigi foršie cilvēki. Un tad viņi mani "pārpirka." Mārtiņš aizgājis no pirmās darbavietas viesnīcā un sācis strādāt uz pilnu slodzi ģimenes uzņēmumā, kur no viesmīļa bija uzkalpojies līdz menedžerim.

Strādājot Anglijā, diezgan daudz sanācis braukāt uz Latviju, arī atvaļinājumus Mārtiņš pavadījis Latvijā. "Mēnesi padzīvoju Latvijā un braucu atpakaļ uz Angliju. Taču pēdējā pusgadā sapratu: viss! Pietiek! Nekur nav tik labi kā mājās." Puisis nav bijis atrunājams, jo lēmums bijis pieņemts: jāatgriežas dzimtenē! "Es aizbraucu, bet uzņēmuma saimnieki pēc mēneša savu biznesu likvidēja."

Valodas zināšanas un citi ieguvumi
"Izsisties un izcīnīt vietu zem saules Anglijā ir stipri vienkāršāk nekā Latvijā," saka Mārtiņš. "Darba devējs darbinieku krietni vairāk novērtē. Iespējams, angļu attieksme pret imigrantu darbaspēku pa šiem gadiem ir mainījusies, bet tolaik bija tā – ja tu strādāji, laicīgi ieradies darbā, biji lojāls savam uzņēmumam, darba devējs to augstu novērtēja, darbinieku respektēja, palutināja ar prēmijām un tamlīdzīgi."

Vairākus gadus dzīvojot un strādājot Anglijā, darba specifika pieprasījusi daudz komunicēt, tādējādi Mārtiņam izdevies krietni uzlabot angļu valodas zināšanas. Viņš ieguvis arī jaunus draugus, cits pie cita braukuši ciemos. Tomēr laika gaitā intereses visiem mainījušās, arī attālums darījis savu, un kontaktēšanās pamazām kļuvusi arvien retāka.

Saprata, ka viesnīcu bizness neinteresē
Atceroties laiku Anglijā, Mārtiņš atzīst: "Sākumā man vienkārši gribējās kaut kur aizbraukt, un Anglija likās gandrīz kā Amerika. Tajā laikā minimālā stundas likme tur bija nepilnas piecas mārciņas, un man, latviešu puisim ar ne tik lielu darba pieredzi, tā bija liela nauda."

Lai arī ilgus gadus pavadījis, strādājot šajā valstī, Mārtiņš teic, ka jau pirmajā gadā sapratis – Anglija viņu nesaista. Taču bijis mērķis nopelnīt un iekrāt naudu. "Principā tikai nauda arī turēja," saka Mārtiņš. "Strādājot pēdējā darbavietā, kur biju uzkalpojies par menedžeri, es sapratu, ka gribu atgriezties Latvijā. Darba devēji varēja man kaut dubultot algu, es vienalga nebūtu tur palicis, jo ilgojos pēc Latvijas. Es biju sapratis, ka mājās tomēr ir vislabāk. Biju padauzījies pa Angliju kādu laiciņu, un man pietika."

Vienā no pirmajām reizēm, kad Mārtiņš uz laiku bija atgriezies Latvijā, viņš ne tikai atpūties, bet arī pastrādājis viesnīcā, tāpēc varējis salīdzināt darbu šajā jomā vienā un otrā valstī. "Pagāja kādi divi mēneši, un es sapratu, ka ar šeit nopelnīto algu es nevaru atļauties pat piektdaļu no tā, ko varētu atļauties Anglijā. Nolēmu, ka aizbraukšu tomēr vēl uz Angliju pastrādāt." Šajā laikā Mārtiņš sapratis arī to, ka viesnīcu bizness viņu tā īsti tomēr neinteresē. Atgriežoties uz dzīvi Latvijā, nemeklējis vairs darbu viesmīlības sfērā, bet sācis strādāt pavisam citā jomā. "Dabūju darbu SIA "Kafe Serviss" un joprojām strādāju šajā uzņēmumā," saka Mārtiņš.

Iespēja novērtēt to, kas ir
Atšķirībā no tautiešiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ pamet Latviju ar domu vairs neatgriezties, Mārtiņš nekad nav gribējis pārcelties uz dzīvi Anglijā pavisam. "Es tādu domu pat nepieļāvu! Tā valsts un kultūra nav tas, kur es gribētu dzīvot. Es Latviju vienmēr esmu mīlējis, un atgriežoties sapratu, ka mīlu šo zemi vēl vairāk."

Esot projām no Latvijas, tā pa īstam novērtējis gan ģimeni, gan draugus un mājas. "Aizbraucot un sastopoties ar realitāti svešumā, tu saproti, ka tas nemaz nav tā, kā visi stāsta un kā tu biji iedomājies. Jā, darba samaksa tur ir lielāka nekā alga, ko saņem liela daļa Latvijā strādājošo, bet arī tur ļoti daudz jāstrādā un ir dažādas grūtības. Lai gan Anglijā cilvēks tomēr var nopelnīt labāk un atļauties vairāk."

Tiem, kuri apsver iespēju doties peļņā uz ārzemēm, Mārtiņš iesaka to pamēģināt. "Lai brauc, ja ļoti gribas, tikai lai nenodedzina tiltus atpakaļ uz Latviju. Lai nepārdod dzīvokli, ja tāds ir, jo var gadīties, ka ārzemēs tomēr viss nebūs tik rožaini, kā cerēts, un var nākties atgriezties Latvijā."

Reemigrācijas plāni neuzrunā
Mārtiņš skeptiski raugās uz valdības izstrādātajiem reemigrācijas plāniem un uzskata, ka tie aizbraukušos neuzrunā: "Kamēr Latvijā nebūs stabilitātes un samērīga atalgojuma, cilvēki neatgriezīsies. Valdība saka: "Brauciet mājās, veidojiet ģimenes šeit!" – bet māmiņām atvēl 11 eiro par bērnu. Smiekli nāk!

Protams, ir arī nianses, kas Latvijā ir labāk, nenoliedzami. Taču, ja cilvēkam, kurš Latvijā saņem minimālo algu, ir jāīrē dzīvoklis – tas vispār nav izdarāms.
Kamēr šī sistēma nemainīsies un kamēr blēži no valdības nebūs prom, neviens atpakaļ nebrauks. Atgriezīsies vienīgi tie, kuri ļoti grib dzīvot Latvijā. Un es esmu viens no tiem, kam gribējās dzīvot Latvijā. Jutu, ka varu šeit kaut ko darīt un būt noderīgs. Saimnieki mēs varam būt tikai savā zemē. Pat 10 gadus nodzīvojot Anglijā, tu vienalga viņiem būsi foreigner (ārzemnieks – angļu val.)."

Mārtiņš uzskata, ka paši latvieši nereti par daudz čīkst, sūdzas un visu nopeļ, taču paši neko nedara, lai kaut ko mainītu vai ietekmētu. "Varētu taču celties kājās, iet pie Saeimas, protestēt un tā tālāk, bet mēs esam tāda nācija, kas pie galda paburkšķ, un tas arī viss. Kad spāņi saceļas, visi metro ir ciet, satiksme apstājas, un tad arī valdībā kaut kas pamainās."

Mārtiņš pieļauj, ka nākotnē vēl kādreiz varētu doties kaut kur svešumā, taču – vienīgi ceļojumos, ne vairs peļņā. "Man Latvijā ir māja, ģimene, saimniecība, par ko rūpēties, un darbs, kas patīk. Es ļoti mīlu Latviju un gribu dzīvot tikai šeit."