Taču Eiropas Savienības klimata politikas tendences liecina, ka atbalsts zaļajai enerģijai tikai palielināsies, un dalībvalstīm, arī Latvijai, jau šobrīd neatliek nekas cits kā izvēlēties efektīvākās atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas turpmākai iekļaušanai savā energobilancē.
Termini "atjaunojamie energoresursi" un "zaļā enerģija" šobrīd daudziem izklausās kā lamuvārdi, un tur pie vainas ir OIK – obligātā iepirkuma komponente, kas ir ikviena elektrības rēķina neatņemama sastāvdaļa. "Eurostat" dati liecina, ka, piemēram, apstrādes rūpniecībā no Eiropas Savienības valstīm tieši Latvijā ir visaugstākās enerģijas izmaksas – virs 7% no apgrozījuma. Lietuvā un Igaunijā tās ir zem 2,5%.
Un šis automātiski ir jautājums par konkurētspēju. Priekšvēlēšanu gaisotnē ir panākta politiska vienošanās, ka no OIK jātiek vaļā (kaut gan dārgākā pozīcija ir elektrības sadale un pārvade). Ir nodibināta augsta līmeņa darba grupa ekonomikas ministra Arvila Ašeradena vadībā elektroenerģijas obligātā iepirkuma maksājumu sistēmas atcelšanai.
Ogles joprojām lētākās
Atsauksmes no pirmajām sanāksmēm ir skeptiskas – pārāk daudz ieinteresēto pušu un pārāk pretrunīgas to intereses. Grūti iedomāties, kāds kompromiss iespējams, ja vieni grib saņemt, bet otri negrib maksāt.
Tomēr viens ir skaidrs – ar vai bez speciālas ailītes elektrības rēķinos, zaļajai enerģijai būs zaļā gaisma atšķirībā no fosilā kurināmā. Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Irbe arī darbojas darba grupā OIK atcelšanai. Viņš saka: ja nebūs ailītes, būs kosmiska tirgus cena, jo visā pasaulē zaļā enerģija tiek subsidēta.
No ekonomiskā viedokļa vislētāko elektrību tāpat kā pagājušajā gadsimtā joprojām nodrošina ogļu termoelektrocentrāles, ar kurām pilna Vācija. Jāatgādina, ka tādas būvniecību vēl pirms desmit gadiem apsvēra arī Latvija. Taču Eiropas Komisijas vēlība tika liegta. Ogles ir netīras. Un tas ir tikai laika jautājums, kad arī igauņiem tiks aizliegta slānekļa dedzināšana. Tas esot vēl netīrāks process par oglēm.
Tikmēr Latvijai ir visas iespējas kļūt enerģētiski patstāvīgai un vēl citiem tirgot. Jānis Irbe secina: "No resursu viedokļa mēs esam pilnīgi pašpietiekami. Ir ūdens, ir vējš, ir koksne. Vienīgais jautājums, vai mums jānodrošina šī pašpietiekamība, ja lētāk ir nopirkt, nekā saražot." Arguments "par" esot obligātās rūpes par klimatu un mūsu gadījumā arī atkarība no Krievijas dabasgāzes. Gāzes koģenerācija ir efektīvākais veids, kā vienlaikus iegūt elektrību un siltumu. Taču tam mazs sakars ar atjaunojamiem energoresursiem, ko lietot prasa Eiropas Savienība, un vēl jo mazāks ar enerģētisko neatkarību.
Kā nesubsidēt gāzi
Valsts sekretāra vietnieks enerģētikas jautājumos Jānis Patmalnieks atzīst, ka tas šobrīd ir viens no galvenajiem pētāmajiem problēmjautājumiem – vai valstij vajag atbalstīt 70 dabasgāzes koģenerācijas stacijas un kā atbalsta atsaukšana ietekmētu elektrības izmaksas. Provizoriski aprēķini liecina, ka, nesubsidējot termoelektrocentrāles, cena augtu līdz pat 60 eiro par megavatstundu. (Aprīlī elektrības biržas cena svārstījās 40 eiro robežās).
Prognozes par nākamo desmitgadi nav makus iepriecinošas. Ja enerģijas piedāvājums tirgū kļūs mazāks, pieprasījums augs un līdz ar to arī cenas. Attiecīgi valdībai jāizšķiras, maksāt tirgus cenu vai subsidēt ģenerējošās jaudas. Bet galu galā neatkarīgi no izvēlētās formas tas gulstas un arī turpmāk gulsies uz patērētāju pleciem.
Ūdens, vējš, koksne u.c.
Atjaunīgo resursu izmantošanu valsts atbalsta jau kopš 1995. gada. Vispirms tika veicināta mazo hidroelektrostaciju celtniecība, ko zivju traucēšanas dēļ tik ļoti neieredz zaļie. Tas faktiski ir ekspremjera Induļa Emša projekts, un viņa galvenais arguments toreiz bija jaunas darbavietas laukos. Vēlākos gados sekoja arī licenču dalīšana par vēju, sauli, biogāzi un biomasu. Atbalsts biogāzes stacijām faktiski uzskatāms par atbalstu lauksaimniecībai, jo ļauj atbrīvoties no vidi piesārņojošām vielām – lopu mēsliem.
Jānis Patmalnieks stāsta, ka šobrīd saražotā biogāze tiek pārvērsta elektrībā, bet, iespējams, lietderīgāk to būtu lietot uzreiz – automašīnās. Jo arī transporta sektorā Latvijai jāpalielina atjaunīgo resursu īpatsvars. Vienīgi tad nāktos mainīt nodokļu politiku, jo nav loģiski, ka dīzelim un biogāzei būtu vienāds akcīzes nodoklis.
Atbalsts biomasas stacijām savukārt ir atbalsts centralizētajai siltumapgādei. No šķeldas veidojas koksnes gāze, kas darbina iekšdedzes dzinēju un vienlaikus ražo siltumu un elektrību. Lieliski, kamēr runa nav par jau pieminēto Krievijas dabasgāzes dedzināšanu.
Kā perspektīvs enerģijas ieguves avots tiek vērtēts vējš, jo pēc 2020. gada tas beidzot kļūšot komerciāli izdevīgs. Stabi lielāki, propelleri efektīvāki. Te gan sadursies vides un enerģētikas intereses, jo lielie vēja parki ietekmē ainavu un putnu ceļus. Saules paneļi savukārt būs ieteicami mājsaimniecībām pašpatēriņam.
Taps enerģētikas un klimata plāns
Zaļās tehnoloģijas arvien attīstās, kļūst efektīvākas un finansiāli pieejamākas. Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija vēsta, ka jau tagad atjaunojamā enerģija ir kļuvusi lētāka par fosilo. Par vēju patiešām nav jāmaksā. Taču par sākotnējām investīcijām gan. Un runas par nulles atbalstu citās valstīs Jānis Irbe sauc par blefu, jo netiek pateikts, ka šis nulles atbalsts stāsies spēkā, piemēram, Vācijā, tikai piektajā darbības gadā.
Vai arī tas, ka citur valsts nodrošina pilnu infrastruktūras izbūvi līdz pat parka kabelim. Zaļā enerģija pagaidām ir un tuvākajos gados būs subsidējama, jo, nebaudot mākslīgas priekšrocības, tā nespēj nodrošināt konkurētspējīgu cenu.
Kāda tad jēga to atbalstīt? Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jānis Patmalnieks min šādus argumentus. 2016. gadā, pateicoties atjaunojamo energoresursu stacijām, gāze no Krievijas netika iepirkta 46 miljonu eiro vērtībā. Ja skatās uz gala cenu, lētāk patiešām būtu pirkt elektrību no citām valstīm. Bet enerģētiskā patstāvība esot valsts drošības jautājums. Un Latvijai nosprausto Eiropas Savienības mērķi par 40% atjaunojamo resursu energobilancē uz 2020. gadu nekādi nebūs iespējams izpildīt, atsakoties no vārda tiešā un pārnestā nozīmē zaļām tehnoloģijām.
Pašlaik Ekonomikas ministrija ir sākusi darbu pie Nacionālā enerģētikas un klimata plāna. Tajā arī tiks definētas tehnoloģijas, ko Latvijas valsts atbalstīs un veicinās nākotnē.
Avots: AS “Enerģijas publiskais tirgotājs”