Pārdomājot visu notikušo, arī intervijas laikā viņš pats atzīst: "Jūs redzat, sirds man ir pilna."
Intervija notiek Rīgas Metropolijas Romas katoļu kūrijā, un tās sākumā arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs paņem mapi ar dokumentiem gan latviešu, gan angļu valodā. Tie visi esot par Stambulas konvenciju. Svarīgākās vietas dokumentos atzīmētas ar dzeltenas krāsas marķieri, un arhibīskaps tos rūpīgi izkārto uz galda, lai vajadzības gadījumā varētu precīzi citēt.
– Sāksim ar dokumentu... Kā jūs to vērtējat?
– Dokumenta nosaukums ir brīnišķīgs, un arī tā preambulas tekstā viss ir kārtībā. Domāju, būs grūti atrast kādu, kurš pret to iebilstu, jo ir skaidrs, ka vardarbība nav pieļaujama nekādā tās formā un valstij un katram tās pilsonim ir jādara viss iespējamais, lai vardarbību novērstu. Tiktāl esam vienisprātis, un es arī piedāvāju no šā punkta sākt kopā strādāt.
– Kur sākas problēma?
– Diemžēl zem skaistā virsraksta ir pavisam cits saturs, jo starp patiesajiem vardarbības iemesliem šeit minēts nevis alkoholisms, narkomānija, dažādas atkarības, bet gan kultūra, reliģija, ģimene un nepareizs lomu sadalījums ģimenē. Pirmkārt, konvencijas teksts ved uz šķelšanos jau pašā cilvēkā, proti, tā atdala bioloģisko dzimumu un sociālo dzimumu – sex un gender. Bioloģiskais dzimums ir tāds, kāds mums ir, bet sociālais – tie ir dzīves laikā izveidojušies priekštati, kas ir vīrietis un sieviete, un tas nozīmē, ka tas var būt mainīgs.
Otrkārt, šajā konvencijā dzimumu līdztiesība netiek izprasta kā vienlīdzība, bet vīrietis un sieviete tiek pretnostatīti viens otram, viņi tiek atklāti kā konkurenti.
Treškārt, tur netiek minēts, kādus tieši stereotipus par vīriešu un sieviešu lomu sabiedrībā vajag mainīt. Tur ir minēts tikai tas, ka kultūra, reliģija un ģimene ir šo stereotipu augsne, tātad sanāk, ka pret tām ir jāvēršas un ir jāiemieso šajās jomās konvencijas piedāvātais dzimumu un ģimenes uzspridzināšanas no iekšienes projekts.
– Stambulas konvencijā ietvertais sociālās dzimtes jēdziens nav jauns termins Eiropas valstīs. Kāda ir situācija ar vardarbību ģimenē tajās valstīs, kur šādi principi jau ir ieviesti?
– Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2014. gadā publicētais pētījums "Vardarbības pret sievietēm Eiropas Savienībā līmeņa apsekojums" rāda, ka vislielākais vardarbības līmenis ir tieši tajās valstīs, kurās jau ilgstoši tiek ieviesta dzimumu līdztiesība un sociālo dzimumu vienlīdzība: Dānijā 52%, Somijā 47%, Zviedrijā 46%, Nīderlandē 45%, Francijā 44%, savukārt Polijā, kuras Konstitūcijas 18. pantā ietverta laulības un ģimenes konstitucionālā aizsardzība, kur sabiedrībā kristīgās vērtības tiek daudz augstāk vērtētas, tur vardarbības procents ir daudz zemāks – 19%. Sanāk, ka tie, kuri paši netiek galā ar savām problēmām, tagad brauks pie mums un mācīs, kā risināt mūsu problēmas.
Mēs pamēģināsim paši tikt galā, pēc tam paskatīsimies, un varbūt tad varētu būt vērtīga domu apmaiņa. Latvija pati nav tik vārga, lai pie mums būtu jābrauc ārvalstu emisāriem, kuri kratīs ar pirkstu un mācīs, kā mums risināt problēmas.
– Kāds ir uzraudzības mehānisms, kas paredzēts Stambulas konvencijā?
– To īstenos tā sauktais GREVIO – konvencijas izpildes uzraudzības ekspertu grupa. Iedziļinoties konvencijā, es atklāju interesantus faktus, proti, pašas konvencijas tekstā rakstīts par GREVIO, kā to veido, un tur noteikts arī tās sastāvs – desmit cilvēki, kam jāpārstāv dažādi reģioni, un arī attiecībā uz dzimumu jābūt vienmērīgam sadalījumam, proti, vajadzētu būt pieciem vīriešiem un piecām sievietēm. Bet, skatoties, kāds šobrīd ir GREVIO sastāvs, es ar pārsteigumu konstatēju, ka tās ir desmit sievietes!
Sanāk, ka GREVIO pats nerespektē konvenciju, kuras ieviešana tam būtu jāuzrauga! Ja nu vienīgi piecas no desmit GREVIO ietilpstošajām ekspertēm jau ir tik tālu iemiesojušas Stambulas konvencijā ietvertos postulātus par to, ka bioloģiskais dzimums var nesakrist ar sociālo dzimumu, ka viņas uzskata sevi par vīriešiem.
Izpētot šo desmit sieviešu CV, ir redzams, ka tikai viena no viņām nav ideoloģiski angažēta, un tā ir Melnkalnes pārstāve, juriste, cīnītāja pret korupciju. Visas pārējās ir vai nu gender studiju pārstāves, vai arī sieviešu cilvēktiesību aktīvistes, kuras diemžēl, cik esmu pētījis šo jautājumu, nav vienkārši cīnītājas par sieviešu un vīriešu līdztiesību, kur sievietes un vīrieši tiek uzskatīti par sadarbības partneriem, bet gan sieviete tiek pretnostatīta vīrietim. Tad nu sanāk, ka vīrietis jau pēc definīcijas apdraud sievieti, tāpēc pret viņu ir jācīnās, un sievietēm ir jāgūst virsroka.
Liekot to visu kopā, ir pietiekams pamats domāt, ka tad, kad šīs ekspertes atbrauks uz Latviju, pilnā mērā tiks izmantotas tās sviras, kuras ir iestrādātas Stambulas konvencijā.
– Kādi ir jūsu secinājumi par reakciju publiskajā telpā uz tradicionālo konfesiju bīskapu parakstīto vēstuli ar aicinājumu valdībai neatbalstīt Stambulas konvencijas ratifikāciju?
– Pēc tam, kad publiskajā telpā parādījās informācija, ka Zaļo un Zemnieku savienība ir mainījusi viedokli un konvencijas atbalstītāji Saeimā varētu nedabūt vairākumu, lai to ratificētu, es citādi to nevaru nosaukt kā par histēriju, kas sākās. Tā bija ķengāšanās, neiedziļinoties lietas būtībā, līdz pat dezinformācijas izplatīšanai, ka Latvija manas vainas dēļ varētu palikt vienīgā, kas konvenciju nav parakstījusi.
Vispirms jāprecizē, ka konvenciju Latvija jau sen ir parakstījusi, runa ir par tās ratificēšanu. Līdz šā gada 9. februārim konvenciju nav ratificējušas 18 Eiropas Padomes dalībvalstis, tostarp 11 Eiropas Savienības dalībvalstis.
– Kāpēc, jūsuprāt, dažas sabiedriskās organizācijas un t.s. liberāļi tik skaļi un uzstājīgi publiskajā telpā aizstāv Stambulas konvenciju?
– Te aizmugurē jūtams ideoloģiskais strāvojums, kas Rietumeiropā šobrīd ir ņēmis virsroku. Es to nosauktu par gender ideoloģijas epidēmiju vai pandēmiju, bet, kā visu epidēmiju un pandēmiju gadījumā, ir cilvēki, kas saslimst, viena daļa pat nomirst, bet pārējie izdzīvo un iegūst imunitāti. Tas ir laika jautājums – šī slimība tiks pārslimota, un cilvēki iegūs imunitāti, bet šobrīd mēs esam šīs epidēmijas pašā akūtākajā punktā.
– Pirms tam minējāt, ka publiskajā telpā sākās histērija. Kāpēc tā?
– Šeit es vēlos novilkt paralēles ar komunistisko, marksistisko ideoloģiju. Manas paaudzes cilvēki un nedaudz jaunāki labi atceras, ka tolaik šī ideoloģija bija vienīgā pareizā, tā bija patiesības pilnība, un, ja kāds uzdrošinājās to apšaubīt, varēja tikt izsūtīts, viņu norēja, viņš varēja zaudēt darbu, vienu otru iespundēja cietumā vai psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
Šobrīd ar šo ideoloģiju ir pilnīgi tas pats. Es labi atceros tādus plakātus kā "Партия – ум, честь и совесть нашей эпохи" (partija – mūsu laikmeta gods, prāts un sirdsapziņa – red.) uz sienas tepat Rīgā. Šodien šī gender ideoloģija darbojas ar gluži tādiem pašiem saukļiem. Pirmkārt, tā ir ideoloģija, kas raisa šo histēriju. Tie cilvēki, kas rej, gāna un lej dubļus, – viņi, tāpat kā komunisti bija pārliecināti par savas partijas līnijas pareizību, arī ir svēti pārliecināti par šīs ideoloģijas pareizību. Tā ir viena kategorija.
Otra kategorija ir tie, kuri dzīvo grēkā, bet vēlas pārliecināt apkārtējo sabiedrību, ka tas nav grēks, gluži otrādi – tas ir kaut kas tāds, ar ko vajag lepoties. Viņi vēlas noslaucīt no sava ceļa visus tos, kuri šo grēku izceļ gaismā. Tas ir viens no ļoti svarīgiem iemesliem, jo viņi vēlas nomierināt savu sirdsapziņu.
Un trešais iemesls – ir vesela virkne organizāciju, kuras cīnās par finansējumu. Ir nevalstiskās organizācijas, kas saņem finansējumu gan no valsts, gan starptautiskiem fondiem, no tādām valstīm, kas atbalsta šīs ideoloģijas izplatīšanu, un, ja viņi tagad šo līniju neturpinās un ja Stambulas konvencija netiks ratificēta, viņi zaudēs finansējumu.
– Kas notiek ar dokumenta virzību politiskajā telpā? Vai var teikt, ka līdz vēlēšanām tas nolikts "uz pauzes"?
– Šobrīd lielākā daļa parlamenta locekļu neatbalsta šīs konvencijas ratifikāciju, un, ja vien nenotiek kādi nejēdzīgi pavērsieni, balsojums būtu negatīvs.
– Vai līdz vēlēšanām tiksim līdz balsojumam parlamentā par šī dokumenta ratifikāciju?
– Man grūti pateikt, bet izskatās, ka varētu arī netikt.
– Kāds šobrīd ir katoļu konfesijas skaitliskais sastāvs Latvijā? Kāda ir cilvēku skaita dinamika draudzēs – tam ir tendence samazināties, pieaugt, vai arī tas paliek nemainīgs?
– Pirmkārt, ja runā par skaitu, tautas skaitīšanā būtu jāievieš viena papildu aile reliģiskās piederības uzrādīšanai – tad mums būtu precīza statistika, cik cilvēku sevi pieskaita vienai vai otrai konfesijai, jo šobrīd visi aprēķini ir ļoti neprecīzi. Katoļu dinamiku mēs aprēķinām, saskaitot, cik cilvēku gadā tiek kristīti, cik katoļu nomirst, un tad tā starpība ir orientējošais katoļu skaita pieaugums vai kritums.
No 2012. līdz 2016. gadam mums katru gadu tika kristīti 5200–5550 cilvēku gadā, savukārt mirušo bija 4000–5800 cilvēku (2013. gadā bija ļoti daudz mirušo), bet katrā ziņā tā dinamika ir tāda, ka vidēji par 1000 cilvēku vairāk tiek nokristīti, nekā nomirst. Tas nozīmē, ka katoļu skaits lēnām pieaug. Tieslietu ministrijas 2013. gadā uzrādītais katoļu skaits ir 389 000. Pirms tam oficiālais skaits bija 430 000. Tagad, kad aizbraukušo dēļ iedzīvotāju skaits valstī ir krities gandrīz par trešdaļu, šis skaitlis noteikti ir mazāks, bet nevajadzētu būt mazāk par 300 000 kristītu katoļu.
– Cik daudzi no viņiem ir regulāri baznīcēni?
– Attiecībā uz regulāriem dievkalpojumu apmeklētājiem mums ir cits rādītājs, proti, gada laikā izdalītās Svētās komūnijas. Piemēram, 2016. gadā to bija 1 394 083, un, izdalot uz katru svētdienas dievkalpojumu, sanāk 26 809. Tas arī nav ļoti precīzi, jo ir cilvēki, kas nāk uz baznīcu katru dienu, viena daļa nāk ne katru svētdienu, un ne visi saņem komūniju. Bet, tā aptuveni noapaļojot, var teikt, ka aptuveni 30 000 baznīcēnu regulāri apmeklē dievnamu.
– Katoļu baznīcas pilnais nosaukums ir Romas katoļu baznīca, un jūs esat Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts. Cik neatkarīgs esat lēmumu pieņemšanā un sava viedokļa paušanā?
– Attiecībā uz viedokļa paušanu es neesmu saskāries ar situāciju, kad man kāds no "centra" būtu aizrādījis, ka esmu kaut ko ne tā pateicis, vai būtu saņēmis norādījumus par to, kas un kā man būtu jārunā. Man ir saistošas vadlīnijas, kuras man dod normatīvie dokumenti, Svētie Raksti, katoļiem arī deiterokanoniskās grāmatas, kuras ir iekļautas katoļu kanoniskajos tekstos, arī baznīcas kanonisko likumu kodekss, katoliskās baznīcas katehisms – tie ir galvenie dokumenti. Un, protams, koncilu materiāli, kā arī pāvesta mācīšana, encikliskās vēstules, pēcsinožu apustuliskie pamudinājumi un tas, ko saka pāvests, piemēram, gavēņa vēstījums, kas jau ir izdots.
Tās ir sava veida vadlīnijas, bet es jūtos pilnīgi brīvs piemērot šīs vadlīnijas Latvijas situācijā, un es skatos no baznīcas vajadzībām un atkarībā no situācijas mūsu sabiedrībā.
– Vai pāvestam var nepiekrist?
– Teorētiski – jā, ar vienu piebildi. Pāvesta nemaldīgums katoliskajā baznīcā ir izsludināts par saistošu ticības patiesību, par dogmu. Tas nozīmē, ka netika izdomāts kaut kas jauns, dogmas izsludināšana nozīmē, ka baznīca ir ieraudzījusi vēl vienu būtisku Dieva atklāsmē ietverto patiesību, kas tur ir bijusi klātesoša no apustuļu laikiem. Tā tiek konstatēta un pasludināta par saistošu. Turklāt nemaldīgums ticības un morāles lietās nenozīmē bezgrēcību, kā daži to piedēvē katoļiem.
Kas par muļķībām! Pāvests ir tāds pats cilvēks kā visi citi, un viņš tāpat iet pie grēksūdzes, bet uz viņu attiecas apsolījums, ko Kristus deva Pēterim: "Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints Es gribu celt Savu baznīcu, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs." (Mat. 16:18) Tātad pāvestam ir atslēgu vara, un šī harisma ir spēkā tad, kad viņš izsludina jaunu dogmu, kas nav nekas cits, kā viena no baznīcas tradīcijā jau esošajām ticības patiesībām, kura ir bijusi klātesoša baznīcā visos gadsimtos.
– Tas attiecas tikai uz mācības jautājumiem?
– Tas attiecas uz šo situāciju, un pēdējā bija 1950. gadā, kad tika izsludināta dogma par Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanu. Vienkāršojot var teikt, ka 100% nemaldīguma viņam ir tad, kad viņš runā ex cathedra, kad viņš kā baznīcas augstākais mācītājs un vadītājs izsludina visiem saistošu patiesību. Citos gadījumos cilvēciskie aspekti var nospēlēt lomu. Citos gadījumos var kaut ko iebilst, bet nevar publiski iebilst pret to, kas ir izsludināts kā saistoša ticības patiesība. Tad gan var sekot sankcijas.
– Tātad neapstrīdama ir tikai dogma, pārējās lietās var iebilst?
– Visās pārējās lietās var būt savs viedoklis, bet tas, kas tiek stingri ieteikts... Tas ir tas, par ko runāja pāvests Benedikts, proti, ir svarīgi, lai tomēr būtu šī iekšējā piekrišana pāvestam, tāpat kā jābūt bērnu piekrišanai tēvam ģimenē. Bērni var dumpoties pret tēvu un kaut ko runāt pretī, bet – vai tas nāk par labu pašiem bērniem, tēvam un ģimenei? Nē.
– Kādas šobrīd ir katoļu attiecības ar citām konfesijām Latvijā? Un kādas tās redzat tuvākajā nākotnē?
– Ļoti pozitīvas, pamatjautājumos mums ir pilnīga vienprātība. Un es ceru, ka tā tas arī turpināsies.
– Kas ir pamatjautājumi?
– Pēdējā laikā mums ir bijuši kopīgi parakstīti vairāki dokumenti. Pirms vairākiem gadiem – pirms tā sauktā eiropraida – uzrakstījām kopīgu vēstuli, zem kuras bija seši paraksti – lielākajām konfesijām pievienojās arī vecticībnieki un Armēņu apustuliskā baznīca. Tas bija dokuments par morālām vērtībām mūsdienu sabiedrībā. Tāpat esam parakstījuši kopīgu dokumentu ar aicinājumu neratificēt Stambulas konvenciju, un ir virkne vēl citu kopīgi parakstītu dokumentu.
– Pirms vairākiem gadiem bija mēģinājums uzsākt sarunas starp luterāņiem un katoļiem par baznīcu vienību...
– Tas bija pirms kādiem deviņiem gadiem, tas ilga nepilnus divus gadus, bet pēc kāda diemžēl ļoti provokatīva raidījuma Latvijas Televīzijā Lieldienu vakarā sacēlās liels tracis. To, kas tur izskanēja, nevar nosaukt citādi, kā vien par provokāciju, proti, žurnāliste paziņoja, ka jau tuvākajā laikā luterāņi var pievienoties katoļu baznīcai. Tika nomanipulēts par mūsu kopīgi noietā dialoga procesu, jo šāds izteikums radīja iespaidu, ka luterāņu baznīcas vadība pa kluso, pašiem luterāņiem nezinot, viņus gatavojas "pārdot" un kādu rītu luterāņi var pamosties un uzzināt, ka ir pievienoti katoļu baznīcai.
Protams, bija saprotams daudzu luterāņu sašutums, kā kaut kas tāds var tikt gatavots! Diemžēl tas ļoti apgrūtināja tālāko normālo dialoga procesu. Attiecībā uz vienotību mēs šobrīd nezinām, kā to panākt un kāda tā būs, bet zinām vien to, ka Dievs to vēlas. Jēzus savā Augstā priestera lūgšanā lūdzās pēc tās: "Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs." (Jņ. 17;11).
Tā ir izteikta Kristus griba, un, ja mēs esam Kristus mācekļi, ja mēs sevi par tādiem uzskatām, mūsu pienākums ir īstenot Viņa gribu un iemiesot dzīvē šos Viņa vārdus. Dievs zina, kā to izdarīt, jājautā Viņam un jājautā kopā, bet jau pieminētajā raidījumā toreiz tika pateikta nepatiesība. Toreiz nostrādāja tie paši manipulācijas mehānismi, kas Stambulas konvencijas gadījumā, kad tiem, kuri iebilst pret konvencijas ratificēšanu, tiek piedēvēts tas, kā nav, – ka viņi esot par vardarbību pret sievietēm. Šādā veidā tiek manipulēts ar cilvēku emocijām, tas šķeļ sabiedrību un ienes nemieru.
– Un visbeidzot – vai pāvesta vizīte Latvijā šogad būs?
– Mēs ceram. Un gaidām publisko informāciju. Kamēr tādas nav, mēs nekomentējam šo jautājumu.